Vai latviešu valodā ir vārds latvijietis

Nē, nav.
     — Nu kā ta nav — reku virsrakstā tas jau ir uzrakstīts!
     — Šī vārda nav pat principiālajā visēdājā Tezaurs.lv. Latviešu valodas ekspertu komisija divas reizes ir atkāvusies no tā. 2014. gadā komisija pasludināja, ka šim vārdam atbilst vārdkopnosaukumi Latvijas nācija un Latvijas nācijas pārstāvis, lai gan Satversmē nācija ir pieminēta tikai divas reizes — abas reizes tā ir latviešu nācija, toties Satversmē vairākkārt ir pieminēta Latvijas tauta. Savādi, ka Satversmē ir pieminēta latviešu nācija, latviešu vēsturiskās zemes, latviešu tradīcijas un latviešu valoda, bet paši latvieši nav pieminēti nevienu reizi. Savukārt 2019. gadā «Eksperti vienojās, ka piemērotākais apzīmējums arī turpmāk būs vārdkopa Latvijas iedzīvotājs.»
     Dzintra Hirša latvijiešu uzspiešanu pielīdzina ebreju uzspiešanai žīdu vietā.
     — Bet vai tad mums nevajag atbilsmi krievu латвиец?
     — Jāskatās, ko šis vārds nozīmē. Varbūt tāda atbilsme jau ir. Vikivārdnīcā nav gandrīz nekādas informācijas par šo vārdu, bet латвиец nozīme ir dota — житель или уроженец Латвии. Interesanti, ka ne «Google Translate», ne internetā pieejamajā tulkojošajā vārdnīcā nav latviešu atbilsmes atsevišķi vārdam уроженец — tulkojošajā vārdnīcā ir doti gandrīz 40 уроженец savienojumi ar dažādiem vietvārdiem, piemēram, уроженец Валмиеры, ar attiecīgām atbilsmēm, piemēram, valmierietis, bet divi vārdu savienojumi уроженец Москвы un уроженцы Латвии ir tulkoti attiecīgi dzimis Maskavā un Latvijā dzimušie. Уроженец angļu atbilsme ir native — vietējais iedzīvotājs, iezemietis.
     Tajā pašā tulkojošajā vārdnīcā vienīgā латвиец atbilsme ir latvietis, bet vārdam latvietis tur ir divas atbilsmes — латыш un латвиец. Es esmu pārtulkojusi daudz krievu tekstu, kuros ir pieminēti латвийцы. No konteksta vienmēr ir bijis saprotams, ka ir runa par visiem Latvijas iedzīvotājiem vai sabiedrību kopumā, nevis kādu tās daļu, taču man nekad nav bijis pilsoniskās drosmes tulkot латвийцы ar vārdu latvieši, kā norādīts vārdnīcā, lai gan saskaņā ar Vilsona doktrīnu (valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) tas būtu pilnīgi pareizi — Latvijas pilsoņi = latvieši.
     — Stāsta, ka vārdu «latvijietis» ir gribējis ieviest jau Rainis, ka tas nav nekāds okupantu izgudrojums.
     — Jā, grāmatā «Trimdas rakstnieki III» (1947) Antons Rupainis atminas: «(..), ja vispāri par iepazīšanos varētu saukt manu nejaušo satikšanos ar J. Raini 1927. gada pavasarī Rēzeknē. Tad viņš kā Izglītības ministrs bija ieradies atklāt jaunatnes svētkus un negaidīts ienāca skolotāju institūtā. Es aiz godbijības sastingu pie durvīm kā stabs.
     — Kas jūs esiet pēc tautības? — man jautāja Rainis, laikam domādams saņemt atbildē — latgalietis.
     — Latvietis, ministra kungs! — es viņam kareiviski atbildēju.
     — Sakiet labāk — latvijietis — mani pie rokas paņēma sirmais dzejnieks — Visi Latvijas pilsoņi ir latvijieši. (..) Likās, J. Rainis būs tas vīrs, kas ar vārdu latvijieties pārvilks svītru visiem dialektu un valodu strīdiem.
     Bet laikam J. Raiņa jaunajam vārdam nebija daudz piekritēju.»
     Rainis vispār ir daudzu jaunvārdu autors, tāpēc arī par šo nebūtu jābrīnās. Parasti par galveno pierādījumu tiek pievilkts 1929. gada 29. septembrī avīzes «Сегодня» 270. numurā publicētais raksts «Латвiйцы», ko Rainis esot sarakstījis stundu pirms savas nāves (apakšvirsraksts — Послѣдняя статья Райниса, написанная за часъ до кончины поэта), taču «Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu» 1999. gadā izdotajā 4./5./6. numurā publicētajā rakstā «Jānis Rainis-Pliekšāns — dzejnieka nāve, attiecības ar LKP un nacionālajām minoritātēm» Baiba un Indulis Roņi norāda, ka «Raksta autoriem, zinot «Latvijiešu» saturu, tā autorības pierakstīšana Rainim gan nešķiet pārliecinoša. Okupētās Latvijas rainisti nedrīkstēja sniegi patiesas ziņas par Raiņa uzskatiem nacionālo attiecību ziņā. Patiesi dziļš lūzums Raiņa uzskatos minētajā jautājumā notika tieši dzīves pēdējā gadā Palestīnas brauciena iespaidā. (..) Palestīnas ceļojuma laika pieraksti, uzstāšanās, vēlākās intervijas u. c. liek apšaubīt, ka raksts «Latvijieši» piederētu Rainim, vienalga, intervijas vai kādā citā formā.», proti, nav zināms, vai Rainim tolaik joprojām patika vārds latvijieši, bet ir zināms, ka viņš jūsmoja par monoetniskas žīdu valsts izveidi, kā arī laikabiedru atmiņas par Raiņa mūža pēdējo dienu neliecina, ka viņš tādu rakstu būtu rakstījis.

Vārda māksla I

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Laba iecere sākt pēdējā vāka tekstu ar paaugstinātu iniciāli, taču, ja vārds sastāv tikai no diviem burtiem, attiecīgi bija jānoformē abi burti. Turklāt gadsimtiem pārbaudīta prakse ir ar kapiteļiem jeb lielīšiem veidot pāreju no iniciāļa uz pamatteksta burtstilu.
     Pēc pārnesumzīmes pirmajā rindā redzams, ka maketētājs neprot ielikt nosacījuma pārnesumzīmi, vai arī strādā darbam ar tekstu nepiemērotā programmā. Par to, ka kaut kas nav kārtībā ar programmu lietošanu un procesu automatizēšanu, liecina arī nevienādās domuzīmes: sākumā ir domuzīmes, bet priekšpēdējā rindā nez kādēļ ir vienotājdomuzīme ar atstarpēm. Savukārt gandrīz 80 rakstzīmju garās pamatteksta rindas labāk varēja būt vai nu lielākiem burtiem, vai arī īsākas. Kā zināms, par optimālām tiek uzskatītas 50–60 rakstzīmju (burtu un atstarpju) garas rindas.
     Vēl būtu jāapspriež arī vēlamā burtu krāsa uz raibā fona, lai būtu lasīšanai optimāls fona un teksta kontrasts, tomēr šajā attēlā to īsti nevar novērtēt, tāpēc no lasāmības viedokļa tikai paudīšu neizpratni, kāpēc otrā rinkopa sākas bez atkāpes aiz atstarpes, nevis ar atkāpi bez atstarpes, un mazliet pieskaršos teksta saturam, proti, Lato Lapsas valodai vispār raksturīgajiem rusismiem. Par tekstā atrodamo «tā vai citādi» es nepateikšu labāk, kā ir izdarījis Jānis Kušķis.

«Latviešu valodā ir visi (..) minētie vārdi. Bet šāds to savienojums ir krievu valodas stila atdarinājums — так или иначе. Arī stila kļūdas stipri bojā valodu, un no tām jāatbrīvojas.
     Tātad — latviski varam teikt — kādā ziņā, kādā veidā, kāds, lai ir kā būdams, patiesībā, dažādi, dažādos veidos, visādi un vēl citus vārdus, nevis krievisko vārdu savienojumu tā vai citādi. Dažreiz to var izlaist kā lieku, vietā neliekot neko.»

Mugura
Nožēlojami, ka izdevniecība jeb apgāds neprot lietot pats savu nosaukumu — vārds grāmata šeit ir jāraksta ar mazo burtu.

Pirmais vāks
Gara acīm redzu, kā grāmatas nosaukuma teksts tiek pārvērsts par visiem lielajiem burtiem, teksta kastīte satverta aiz stūrīša un iestiepta iedomātā brīvajā vietā uz attēla, vispār nedomājot par to, cik neglīti izskatās mazā vārdstarpa un garumzīmes abpus tai, kas vairāk atgādina ornamentu un neizceļ saturu, proti, Āfriku, kā būtu, ja vārdi būtu atbilstoši rakstīti ar lielajiem un mazajiem burtiem. Vāka kompozīcijas veidošana pēc iedomātās brīvās vietas principa ir gājusi pat tik tālu, ka autora vārda un uzvārda bloks labajā pusē nav nolīdzināts ar virsrakstu. Turklāt es uzskatu, ka bērnu ekspluatācija ir bezgaumība.

Iet iedama daiļa runa

No vienas puses, šķiet, ka mūsdienās neviens vairs nav jāpārliecina, ka «runa iet par» ir nevēlams krievu valodas frazeoloģiskā izteiciena «речь идёт о» kalks, kas neatbilst latviešu valodas gramatikas likumiem. No otras puses, ir valodnieki, piemēram, Andrejs Veisbergs, kas prievārdu par neakcentē un gadiem ilgi sūkstās par pūristu cīņu «pret metaforām gan vārda, gan frazeoloģisma līmeni» un bailēm «no pārnestās nozīmes lietojuma». «Ja doma var lidot un valoda var plūst, kāpēc runa nevar iet?» viņš turpat vaicā.

     Savukārt Ilga Grase vēl senāk ir norādījusi, ka frāzes nederīgums latviešu valodā slēpjas tieši savienojumā «iet par».

«Par to, ka latviešu valodā konstrukcija runa iet par… nav pieļaujama, var pārliecināties, salīdzinot vārda iet nozīmes un frazeoloģismus ar vārda идти nozīmēm un frazeoloģismiem latviešu un krievu valodas vārdnīcās.
     Konstrukcijas runa ir… pareizumu pierāda arī nolieguma formas: par to  n e v a r  b ū t  (arī  n a v) ne runas, runa  n a v  par to u. tml. Diezin vai kādam nāktu prātā šajās nolieguma formās lietot verbu iet resp. neiet.
     Turklāt prievārds par verbam iet parasti nepievieno nomena akuzatīvu netiešajā pārvaldījumā, kā tas ir ar citiem verbiem, piemēram, vārdkopās strādāt par skolotāju, cīnīties par dzimteni.»

Latviski un ķīniski

Nekādi nevaru iedomāties izskaņu latviešu valodā, ko varētu pievienot vietvārdam, lai vārda
jaunā nozīme būtu ‘šī vieta un tās apkārtne; noteikts apgabals’, piemēram, kā ukraiņu
Київщина, Донщина utt., un tā nebūtu jāizsaka divos vārdos, piemēram, Aizputes apriņķis,
Rudbāržu pagasts utt.

Nebeidzu vien brīnīties, kāpēc lietošanas pamācību satura rādītājos, vietņu valodas izvēlnēs un citās tamlīdzīgās vietās rindiņa Latvian allaž tiek tulkota ar lietvārdu ģenitīvā latviešu, lai gan būtu jābūt apstākļa vārdam latviski — tāds piederības ģenitīvs prasa otru lietvārdu (latviešu kas?), bet apstākļa vārdam neko nevajag.

latvisks, latviski — tāds, kas ir rakstīts, runāts latviešu valodā; raksturīgs latviešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs latviešiem

     Internetā pat pamanīju cīnītāju, kas dažkārt aizrāda, lai ļaudis raksta nevis «latviski», bet gan «latviešu valodā». Izskatās pēc sabojātā telefona galaiznākuma no padomju laikā daudz un visai pamatoti apsmietā «pa latviski» (по-латышски). Visai pamatoti tāpēc, ka, jā, tas ir kalks, bet, piemēram, «pa labi» un «pa kreisi» nekā citādi nepateiksi. Savukārt prievārdu pētniece Daina Nītiņa savulaik ir konstatējusi šādu literārās valodas normām neatbilstošu prievārda pa lietojumu ne tikai izloksnēs, bet arī rakstu valodā, piemēram, «pa čigāniski», «pa arābiski».

PS. Lai mani paķircinātu, gudrs cilvēks atrakstīja «Aizputiena, Rudbārdiena» vai «Aizputija, Rudbārdija (dialektāli)». Kā zināms, ar izskaņu -iena sevišķi universāla apvidu nosaukumu darināšana nesanāks, jo Vidzemē netrūkst vietvārdu, kas beidzas ar -iena, piemēram, Stāmeriena, Rūjiena, Gaujiena. Bet 

-ija, kas skaitās citvalodu cilmes lietvārdu izskaņa, gan varētu būt produktīva: Stāmerienija, Rūjienija, Gaujienija. :)

Starpnieks, nevis vidutājs

Par to kodolīgi uzrakstījis Jānis Kušķis.

Vārdus, kas beidzas ar -tājs, latviešu valodā atvasina tikai no darbības vārdiem, kas paši ir atvasināti ar kādu piedēkli, piemēram, no darbības vārdiem darīt, runāt, vēlēt, vērot ir pareizi darināti lietvārdi darītājs, runātājs, vēlētājs, vērotājs. No citām vārdu šķirām šādus lietvārdus pareizā valodā nedarina.
     Diemžēl bieži manāms aplam darināts vārds vidutājs, par ko ne mazums runāts. Šis vārds nav pareizs tāpēc, ka latviešu valodā nav tam atbilstoša darbības vārda, no kuŗa tas varētu būt atvasināts. Arī agrāk šāda darbības vārda nav bijis. Bet vārds vidutājs ir radies kā krievu valodas vārda посредник kroplīgs atdarinājums.
     Latviešu valodā jau vairāk nekā trīssimt gadu ir pareizs vārds ar to pašu nozīmi, ar ko tagad dzirdams aplamais vidutājs, un šis pareizais vārds ir — starpnieks. Daudzi runātāji šo labo vārdu aizmirsuši un bez vajadzības runā aplamo vārdu vidutājs.

Bet nu Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā vidutājs, protams, ir. Diez cik tūkstošus rakstiņu varētu uzcept par to, kas Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā ir tāds, kam tur nevajadzētu būt, un vai no tā varētu būt kāds labums?!

Kabeļi, vadi un… auklas

Etošas ieplakā

Bieži esmu gājusi pa mazākās pretestības ceļu un sadzīves elektroierīču barošanas vadu (power cord, line cord, mains cable) saukusi vienkārši par kabeli (‘izolēts vads vai vairāki izolēti vadi, ko apņem aizsargapvalks un hermētiskas čaulas’).
     Es tur saskatu vismaz divas problēmas. Pirmkārt, man nepatīk, ka elektropadeve gandrīz visās vārdnīcās tiek saukta par barošanu (‘enerģijas patērētāja apgāde ar enerģiju’). Otrkārt, «kabelis» šķiet samērā vispārīgs jēdziens, tāpēc sadzīves tehnikas elektroapgādes piederumam gribētos kaut ko savu.
     Dažkārt mēdzu rakstīt elektrovads. Periodika.lv ir pilna ar elektrovadiem, bet vārdnīcās «elektrovads» nav atrodams, tāpēc grūti pateikt, kas kuro reizi ar to būtu jāsaprot. Pat Krievu–latviešu celtniecības terminu vārdnīcā ir jau minētā elektropadeve (электропитание), bet elektrības vads (электропровод), lai gan, kā zināms, latviešu valodā ir diezgan daudz salikteņu ar elektro-.
     Savukārt Elektroenerģētikas pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā ir gandrīz nekur citur neatrodams vārds elektroaukla (cord, шнур, flexible Leitung) — ‘lokans kabelis ar nedaudzām neliela šķērsgriezuma dzīslām’. Vispār tur ir vairākas auklas. Piemēram, elektroierīces pieslēgaukla (cord set of an appliance, присоединительный шнур электроприбора, Geräteanschlußleitung) — ‘elektroinstalācijas piederums, kas sastāv no lokana kabeļa vai elektroauklas, neatvienojama kontaktspraudņa un neatvienojamas spraudligzdas un kas paredzēts elektroierīces pievienošanai barošanas avotam’. Vai elektroierīču savienotājaukla (interconnection cord set of appliances, соединительный шнур электроприборов, Geräteanschlußverlängerung) — ‘elektroinstalācijas piederums, kas sastāv no lokana kabeļa vai elektroauklas, neatvienojama kontaktspraudņa un neatvienojamas spraudligzdas un kas paredzēts barošanas pievienošanai no vienas elektroierīces uz citu’. Kā arī auklslēdzis (cord switch, шнуровой [проходной] выключатель, Schnurschalter) — ‘elektroauklā vai tās galā tieši montējams slēdzis ar atsevišķu korpusu’.

Endzelīns un -nīca

Laime atnāca pati — tuksneša ziloņi Namībijā

Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha «Latviešu valodas mācības» sestajā iespiedumā (1927) par izskaņu -nīca rakstīts neitrāli, tomēr interesanti, ka siernīca un slimnīca ir atzītas par priekšmetiem.

Ar galotni -nīca (līdzskanis c te cēlies no mīkstināta k) no lietas (retumis arī īpašības) vārdiem atvasina dažādus  p r i e k š m e t u nosaukumus; piem. vārdnīca, burtnīca, siernīca, slimnīca, lemesnīca.

     Taču, piemēram, no «Profesora J. Endzelīna atbildēm» (1933–1942) zināms, ka viņš ir kritizējis šādus darinājumus, it sevišķi, ja nav ievērots, ka lietvārdus ar šo izskaņu darina no citiem lietvārdiem un īpašības vārdiem, nevis, piemēram, no darbības vārdiem.

• Ēdnīca ir nederīgs un kropls vārds un tāpēc nav kultivējams. (..) Piedēklis -nīca nāk no kr. valodas un nav latviešu valodā sevišķi iecienīts. Ar šo piedēkli atvasina no subst. priekšmetu nosaukumus (vārdnīca, lemesnīca) un tikai retumis arī no adj. (piem., slimnīca), bet ne no verbiem; tāpēc tāds vārds kâ ēdnīca («B. Z.») skan neparasti un nav atzīstams par derīgu. Ēdamā nama (ēdamās vietas) apzīmēšanai der v. ēstuve.
• «Rītā» minēts dziednīcas vārds sanātorijas nozīmē. Bet piedēklis
-nīca ir kaut kas krievisks; bez tam šis vārds pārprotams un to var uztvert kâ apzīmējumu vietai, kur dzied. Drīzāk varētu šā dziednīcas vārda vietā likt jaunvārdu dziedētava, lai gan nav ieteicams bez vajadzības darināt jaunus vārdus.
• Pareizi šādi vārdu atvasinājumi: ritekļi (= ritošais sastāvs vai inventārs); rūcīgs (= mürrisch, brummig), mocīgs (mocošs vietā), adatnieks (kâ sālnieks, adatnīcas vietā).
• Kronvalda neveikli darinātā «auglenīca» (gynaeceum, Stempel, пестик) vārda vietā ieteicams lietāt v. «auglinieks» (sal. v. «sēklinieks»). Šis v. arī botaniķiem licies vairāk piemērots nekā valodnieku agrāk ieteiktais aizmata vārds.

     «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā» (1959) paustās atziņas par izskaņu -nīca ir šādas. Izlaisti galvenokārt piemēri.

Izskaņa -nīca ir ienākusi latviešu valodā ar leksiskiem aizguvumiem no krievu valodas, piemēram, piedēkli -nīc- atrodam senā aizguvumā baznīca (kr. божница) u. c. Pēc tam šis piedēklis abstrahējies no attiecīgā vārda un uzņēmies patstāvīgas jaunu vārdu atvasināšanas funkcijas latviešu valodā. (..)
     Ar piedēkli -nīc- atvasināti jauni vārdi no lietvārdu, retāk adjektīvu celmiem, un tie ir gan vietu, gan dažādu rīku, apģērba piederumu un citu tamlīdzīgu priekšmetu nosaukumi.
     1. Ar  v i e t a s  nozīmi sastopami atvasinājumi no lietvārdu celmiem. (..)
     No adjektīva slims ar  v i e t a s  nozīmi atvasināts lietvārds slimnīca.
     Nenoskaidrota cilme ir mūsdienu latviešu valodā plaši lietotajam šīs semantiskās grupas vārdam rūpnīca. (..)
     2. Starp dažu  r ī k u  un praktisku  p r i e k š m e t u  nosaukumiem ar -nīca minami: lemesnīca, pavārnīca blakus aizguvumiem lemesis (slav. lemešь) un pavārs (kr. повар); sālnīca (sālstrauks) u. c.
     Pie šīs atvasinājumu grupas pieder arī burtnīca un vārdnīca. (..)
     3. Izskaņa -nīca ir semantiski sinonīma izskaņai -ene dažos lietvārdos — vīriešu galvassegu nosaukumu atvasinājumos, piemēram, jērenīca (jērene), zaķenīca (zaķene), salmenīca (salmene). (..)
     4. Mūsdienu latviešu literārajā valodā joprojām ir aktīvs lietvārds ar izskaņu -nīca — mēnesnīca (mēness) ar nozīmi ‘mēness gaisma’.

     Bija interesanti paskatīties, kādi lietvārdi ar izskaņu -nīca bez jau minētajiem ir iekļuvuši terminoloģijas datubāzē AkadTerm. Lai gan uz *nīca atsaucas 312 šķirkļu, atšķirīgu -nīcu nav nemaz tik daudz.
     No bieži lietotajām, protams, visu veidu darbnīcas, siltumnīcas, viesnīcas, kafejnīcas, gliemežnīcas, olnīcas, kā arī ciparnīca, grāmatnīca, iesalnīca, ķieģeļnīca, maiznīca, mantnīca, muitnīca, putekšnīca, svētnīca, tējnīca, vasarnīca, viennīca, zemnīca un pat domnīca.
     Bija arī manis līdz šim neizmantoti vārdi, kuru nozīmi sapratu no dotajiem sinonīmiem vai citvalodu atbilsmēm, piemēram, dažādas eļļnīcas (adateļļnīca (adateļļotājs, eļļas adatkanniņa), eļļnīca (lubricator, oiler), vācelīšu eļļnīca, eļļnīca (eļļas kanniņa, smērtrauks, ziežtrauks) ar vāciņu un pilieneļļnīca (pilieneļļotājs, eļļas pilienkanniņa)), javnīca (творило; Mörtelkasten), pelnenīca (pelnbirde; пепелышца, пепельница; Aschenbecher), piezīmnīca (piezīmju grāmata; записная книжка, карманная книжка; Notizbuch, Taschenbuch, Hotizbuch), rādnīca (rokas grāmata), sardznīca (apsargtelpas), spārenīca, ko nesapratu no atbilsmēm, bet kam Tezaurs.lv bija dota nozīme ‘guļbūves augšējais vainags vai guļkoks, uz kura balstās spāres’, spiednīca (spiedu telpas; прессовое здание; Pressraum), tabeļnīca (clock-house; табельная; Treffkontrollraum) un ziepnīca (мыльница).
     Vairāki retumi ir nonākuši AkadTerm no «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcas» (1922). Interesanti, ka nav, piemēram, tintnīcas un kramenīcas. Ir redzams, ka ar izskaņu -nīca tolaik diezgan konsekventi veidoti tieši priekšmetu nosaukumi (to ir drusku vairāk). Man šķiet, ka tā ir arī lielākā problēma ar
-nīcām, ka nozīme ir jāzina, citādi var būt grūti uzminēt, vai domāts ar saknes vārdu saistīts priekšmets vai vieta. Piemēram, visur atkārtotā piemēra lemesnīca nozīme man bija jāskatās vārdnīcā — tā ir ‘spīļarkla centrālā daļa’, nevis, piemēram, lemešu rūpnīca.

Plūsmvirzis

Teltsvietas pagalmā

Latvijas Republikas neatkarība tika atjaunota 1990. gadā. AkadTerm liecina, ka tajā pašā gadā ir izdots LZA TK 58. biļetens «Autotehnikas termini», kur latvisko terminu citvalodu atbilsmes ir dotas tikai vienā — krievu — valodā. Tas ietver četrus plūsmviržus (plūsmvirzis — iekārta, ierīce (parasti vielas) plūsmas virzīšanai): plūsmvirzis — обтекатель; plastmasas plūsmvirzis — пластмассовый обтекатель; sfēriskais plūsmvirzis — сферический обтекатель; vairogplūsmvirzis — щитовой обтекатель.

     Vispār AkadTerm ir pieci termini обтекатель: no 1968. gada Radioelektronikas, elektrosakaru, automātikas un skaitļošanas tehnikas terminu vārdnīcas ir iekļauts обтекатель антенны — antenas aptecinātājs.
     Ņemot vērā šo samērā optimistisko senatnes ainu, nepatīkami pārsteidz jaunākie terminoloģijas sasniegumi.
     IATE ir atzinusi fairing (‘an external metal or plastic structure added to increase streamlining and reduce drag, especially on a high-performance car, motorcycle, boat, or aircraft’) par aptecētāju, bet termini.gov.lv tas saucas plūdlīniju formas pārsegs.
     Savukārt radome (‘a dome or other structure protecting radar equipment and made from material transparent to radio waves, especially one on the outer surface of an aircraft’) termini.gov.lv ir nosaukts par antenas aptecētāju, bet IATE to dēvē par antenas plūdpārsegu; plūdpārsegu.

Ķeta pakauši

Nezūdīgās vērtības

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no visiem «Latviešu valodas kultūras jautājumu» laidieniem pie 1. un 10. izlec un izpildās maģiskais aizliegums lasīt tiešsaistē.

Pieejams bibliotēkā. Autortiesību ierobežojuma dēļ pieejams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un publiskajās bibliotēkās (Gaismas tīklā)

Bet nu tā kā man tieši tagad gribas ziņot, kāpēc ķets ir labāks par čugunu (abi ir ‘trausls dzelzs un oglekļa sakausējums’), tad es tomēr atļaušos brīvi citēt atbilstīgās vietas no Mirdzas Brences raksta «Lituānismi latviešu literārajā valodā».

Apzinīgi latviešu literārajā valodā būs ieviesti latviešu izlokšņu lituānismi ģimene un ķets.
ķ e t s  (no liet. ketus) ir kādreiz pārņemts literārajā valodā no dienvidrietumu Kurzemes (kursiskajām) izloksnēm.

Savukārt lietvārdu čuguns krievi ir aizguvuši no tirkiem, kas, domājams, to ir aizguvuši no ķīniešiem.

Mana cīņa

Negaidīta tikšanās

Divi pirmie vārdi, no kuriem atteicos līdz ar padomijas beigām, bija kontaktdakša un kontaktrozete, jo man šķiet, ka ne dakšai, ne rozetei tāda papildu nozīme nav vajadzīga. LLVV ir atrodami šķirkļi kontaktdakša ‘ierīce, ar kuru elektriskajam tīklam pievieno pārvietojamos elektriskos aparātus’ un kontaktligzda ‘nekustīgi nostiprināta ierīce, kurā ievieto kontaktdakšu’, bet nav ne kontaktspraudņa, ne kontaktrozetes, taču ir spraudnis ar vienīgo nozīmi ‘kontaktdakša’ un lietvārda rozete trešā nozīme ir ‘kontaktligzda (parasti apaļa), ko piestiprina pie sienas vai iedziļina sienā’.
     Manā izpratnē plug un citu vārdu, kad tie ir izmantoti ar nozīmi ‘ierīce, ar kuru elektriskajam tīklam pievieno pārvietojamos elektriskos aparātus’, adekvāts tulkojums latviski ir kontaktspraudnis, savukārt socket un citu vārdu, kad tie ir izmantoti ar nozīmi ‘kontaktligzda (parasti apaļa), ko piestiprina pie sienas vai iedziļina sienā’, adekvāts tulkojums latviski tātad ir kontaktligzda.
     Pirmās aizdomas, ka šajā frontes līnijā es lepni stāvu pilnīgā vientulībā, man radās tad, kad kādā lielā ārzemju aģentūrā kāda milzīga sadzīves tehnikas ražotāja angļu–latviešu tulkošanas atmiņā vispār neatradu vārdu kontaktspraudnis. Lai pārliecinātos, vai aizdomas ir pamatotas, ielūkojos elektroierīču terminoloģijas avotos. Termini.gov.lv kontaktspraudnis un kontaktligzda ir doti manis iepriekš norādītajās nozīmēs, bet kaut kāds velns mani dīdīja ielūkoties arī LZA Terminoloģijas komisijas sēdes protokolā Nr. 4/1152 (14.05.2019.).

K. Timmermanis: šeit būtu jāatstāj tikai viens variants — kontaktligzda.
A. Ciematnieks: te ir runa par mazajām metāliskajām daļām. Viss lielais ir ligzda, bet mazais caurumiņš?
K. Timmermanis: kontaktrozetē ir divas kontaktligzdas. Kontaktrozete ir kopā visa izolācijas daļa ar kontatligzdām.

Cik novecojis ir jaunais tīmekļa resurss

Garknābja cīrulis

Kad es ar valodnieka Jāņa Kušķa vairogu un kursora zobinu gadiem esmu karojusi un jau gandrīz pārliecinājusi vairākus ražotājus, ka darbības vārdu saturēt nevajag lietot krievu содержать nozīmē ‘ietvert sevī, savā sastāvā’, pirmais, ko ieraugu jaunajā, valsts sarūpētajā vietnē «Latviešu valodas rokasgrāmata», ir rokasgrāmatas definīcija, kas pat ar tādu kā lepnumu (ir atsauce) pārkopēta no vecās, labās LLVV. Tajā rokasgrāmata gan satur informāciju, gan ir paredzēta praktiskam mērķim. Salīdzinājumam attiecīgā definīcija no mūžam slepenajiem Latvijas standartiem, kas ir publicēta AkadTerm, Meriama un Vebstera vārdnīcas un Lielās krievu valodas skaidrojošās vārdnīcas.

Rokasgrāmata — uzziņu avots, kas sniedz pamatzināšanas par noteiktu tēmu. 

Handbook: a) a book capable of being conveniently carried as a ready reference (manual); b) a concise reference book covering a particular subject. 

Справочник — книга, в которой можно навести справку, которая содержит краткие сведения по какому-л. вопросу, предмету, области знаний.

     Turklāt persona, kas definīciju ielikusi blakus virsrakstam, ir sadalījusi to rindās ar rindkopas zīmi, tāpēc, ja pārlūka logu sašaurina, noteiktā platumā teksts sadalās trijās rindās, kur nabaga «informācija» ir viena pati vidējā rindā. Cik moderni un profesionāli tas ir?
     Bet, kā saka reklāmisti, tas vēl nav viss. Ja noklikšķina uz saites «Vairāk», var uzzināt, ka «Latviešu valodas rokasgrāmata ir enciklopēdiska rakstura darbs». Izdodas apspiest kognitīvo disonansi un smīnu no rokasgrāmatas enciklopēdiskuma, bet pie nekoptai krievu valodai raksturīgā «rakstura» lietojuma gan pilnīgi pārgāja vēlme vēl drusku palasīt šo tekstu.
     Apakšā parakstījušās pat veselas divas filoloģijas zinātņu doktores. Biedējoši un skumji.

Vai cilvēkiem ir mazuļi

Zemes vāveres Kgalagadi

LLVV nepārprotami atbild, ka mazulis ir mazs bērns. Angļu–latviešu valodas vārdnīca vārdam weanie dod tikai vienu tulkojumu — mazulis. Mīlenbaha un Endzelīna LVV ir teikts, ka mazuļi pirmām kārtām ir dzīvniekiem, bet otrām kārtām — cilvēkiem. No AkadTerm skatpunkta raugoties, mazuļi ir tikai dzīvniekiem.
     Pretējā virzienā — vai dzīvniekiem ir bērni — ir šādi: LLVV atzīst, ka dzīvnieku mazuļus par bērniem sauc tikai sarunvalodā, Mīlenbaha un Endzelīna LVV dzīvnieku un augu bērni sākas no ceturtās nozīmes, AkadTerm bērni ir tikai cilvēkiem.
     No vienas puses, ir apnicis, ka tagad cilvēku mazuļu ir saviesies šausmīgi daudz, bet, no otras puses, latviešu valodā vārdu krājums bērnu apzīmēšanai šķiet visai ierobežots. Piemēram, toddler tulkojums latviski ir «bērns, kas sāk staigāt». Apraksts ir izsmeļošs, tomēr gribētos kaut ko vienā vārdā, vai ne?
     Secīgi būtu jaundzimušais ‘bērns no dzimšanas līdz viena mēneša vecumam’, kas LLVV nemaz nav iekļauts, zīdainis ‘bērns pirmajā dzīvības gadā’ un mazbērns, bet man šķiet, ka tam otrā nozīme ‘dēla vai meitas bērns’ ir daudzkārt populārāka par pirmo nozīmi ‘bērns no viena gada līdz trīs gadu vecumam’.

Kas un kurš

Es Austrālijā uz Kērnsas apkārtnes fona

Laikam ne man vienai ļaudis uzmācas ar aizrādījumiem, ka, runājot par dzīvām būtnēm, palīgteikums ir jāievada ar kurš, nevis kas. Inta Freimane grāmatā «Valodas kultūra teorētiskā skatījumā» arī ir pieminējusi kurš pārdaudzuma problēmu.

Pastāv nosacījumi arī attieksmes vietniekvārdu kas un kurš lietošanā palīgteikumu ievadījumā. Galvenais nosacījums pašreiz, ka kurš ir lietojams tikai tad, ja kas var radīt pārpratumus.

     Kā zināms, krievu valodā ir что un кто, kas acīmredzot noteic sākumā minēto vēlmi šķirot pasauli būtnēs un priekšmetos (одушевленный и неодушевленный предмет).
     Brigitas un Laimdota Ceplīšu «Latviešu valodas praktiskajā gramatikā» teikts, ka, lietojot kas un kurš teikumos, kuros ir vairāki palīgteikumi, ir jāievēro vēl divi nosacījumi:
     1) ja saliktā teikumā visi palīgteikumi attiecas uz vienu un to pašu vārdu, tie visi ievadāmi vai nu ar kas, vai ar kurš;
     2) ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums.

Pārtikas produktu marķējuma nebeidzamais stāsts

Kalahari šakālis uz putniņu fona

Reiz sensenos laikos, kad pārtikas tehnoloģu valoda kārtējo reizi bija uzvarējusi latviešu valodas gramatiku, es nolēmu, ka jāmaina taktika — ir jānogaida, kad etiķešu tekstus vairs nesacerēs speciālistes, kas mācījušās no grāmatām krievu valodā, un problēma atrisināsies pati no sevis.
     Taču drīz vien izrādījās, ka es ar savu taktiku dzīvoju iedomātu apdraudējumu pasaulē un ļaunais vējš pūš pavisam no citas puses, nevis no senilām grāmatām, proti, es ieskatījos Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un uzzināju, ka vairākas muļķības, ko es nesekmīgi cenšos izskaust no pārtikas produktu marķējuma, nāk tieši no šīs regulas. Lūk, daži piemēri.
     Tieši šajā regulā norāda uzturvielu daudzumu nevis porcijā vai 100 gramos produkta, bet gan uz porciju un uz 100 g.
     Tieši šeit mudina rakstīt nevis, ka produktā ir mazliet kaut kā, bet gan, ka tas satur nelielu daudzumu kaut kā.
     No šejienes nāk formula (8 400 kJ vai 2 000 kcal), lai gan ir izteikta viena enerģētiskā vērtība — tātad (8 400 kJ jeb 2 000 kcal).

Vai pastāv slikti vārdi

Man visskaistākās šķiet Mozambikas pludmales

Savulaik, kad vairāk nodarbojos ar daiļliteratūras tulkojumiem, nevis nosacīti lietišķajiem tekstiem, kā tas ir tagad, es bieži iesāku labojumu pamatojumu ar teicienu, ka nav labu vai sliktu vārdiņu, ir tikai to nepiemērots lietojums, pārfrāzējot sera Renalfa Fainsa slaveno: «Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs.» Un te pēkšņi pie slenga apraksta 11. klases skolēniem ieraudzīju šo: «Nav sliktu vai labu leksēmu, ir tikai to nepiemērots lietojums.» Un man šķita, ka es to izdomāju. :) Varbūt kāds bijušais kolēģis piedalījies?

     Bet nosacīti lietišķo tekstu pasaulē tā, protams, ir koķetēšana. Te ir slikti vārdi. Pārsvarā tie ir tādi salikteņi, kas veidoti pretēji latviešu valodas vārddarināšanas likumībām. Valodnieks Jānis Kušķis, piemēram, kritizē salikteni medmāsa, jo «latvietis ar nebojātu valodas izjūtu vārdu medmāsa var saprast tikai kā medus māsu». Slikts vārds ir arī paralimpisks, kura aizstāvībai Mg. phys. Eduards Cauna 2008. gadā ir sabāzis vienā maisā citvalodu īpašvārdus, ko latviski galvenokārt atveido atbilstīgi izrunai, un sugasvārdus, kas parasti tiek tulkoti.

Vilciens aizgājis

Gandrīz katru dienu darbinātā traktorā ir atradušies par šo atklājumu sapīkuši
 jau visai lieli cielavu cāļi (Latvija)

Mājaslapā «Latvietis» var lasīt valodnieka Jāņa Kušķa rakstu krājumu «Runāsim latviski». Mēdzu tur arvien ielūkoties, jo daži krievu valodas atdarinājumi tiešām ir tā iedzīvojušies latviešu valodā, ka ik pa laikam sev jāatgādina tos nelietot. Tādi ir arī aprīkot un aprīkojums, kas man šķiet gadu gaitā stabili mainījuši nozīmi.

     Valodnieks Jānis Endzelīns 1935. gadā ir norādījis: «Aprīkot var ļaudis un darbiniekus uz darbu. Par lokomotīvi jāsaka, ka tā apgādāta (ne aprīkota) vajadzīgām ierīcēm.» Arī Jānis Kušķis pareizi atgādina: «Vārdi aprīkot, aprīkojums nav ievietoti ne viensējuma Latviešu valodas vārdnīcā, kuŗas pirmais izdevums iznācis 1987. gadā, ne Latviešu literārās valodas vārdnīcā, kuŗā ir daudz krievu valodas atdarinājumu.» Bet tikpat pareizi viņš secina, ka pēdējos trīsdesmit gados оборудование, equipment un līdzīgās nozīmēs vārds aprīkojums ir ļoti iedzīvojies latviešu valodā. Par to liecina arī AkadTerm: vārds aprīkojums ir 37 terminos, ar aprīko- ir 56 termini, aprīkot — 4 termini.

Brīvvalsts mantinieki

Bouldersbīča, Atlantijas okeāna krasts

«Атаман решил, что где-то таится подвох, но поняв, что подвох этот в нем самом — расстроился.»

Šis citāts, kas ir attēla paraksts no Ksenijas Sobčakas un Antona Krasovska raksta «Как любить родину», man ienāca prātā pēc kārtējā latviešu oriģinālteksta rediģēšanas. Parakstā minētais atamans iepriekš nebija iedomājies, ka ir pretrunīgi valkāt cara armijas uzplečus un vienlaikus būt dedzīgam staļinistam.
     Savukārt Latvijā ir ne mazums laimīgo «Latvijas pirmās brīvvalsts laika» vērtību mantinieku, kas, rakstot par tradīcijām, ko viņi ir pārņēmuši no Latvijas neatkarības pirmā posma, nevar ne pāris vārdu savirknēt bez līdzības ar krievu valodu: «runa iet», «kāds no darbiniekiem», «divus gadus atpakaļ», «ņem dalību», «pie vadības stājies», «pateicoties pasākumiem», «dzīvo uz Brīvības ielas».
     Taču pilnīga aplamība ir pat smieklīga. Nesen interneta plašumos uzdūros dievturu mājaslapai, kur teksti ir sarakstīti, atdarinot teikumu uzbūvi krievu valodā un izmantojot padomju laikos ierasto klanīšanos uz visām pusēm, tikai tagad atsauces ir uz Eiropas Savienību, nevis dižo Ļeņinu, viss ir papildināts ar citātiem no angļu valodas ietekmē uzrakstītiem ārzemju latviešu darbiem un izdaiļots ar tautasdziesmām, kas acīmredzami parāda, ka dažiem autoriem vienkārša un skaidra izteiksme ir nesasniedzams ideāls.