Ikša hipervalodnieks

Ar MI palīdzību sabiedrības debilizācija un valodas politizācija ar tumsoņu rokām sokas mērkaķa ātrumā. Dāvids Zalāns knapi bija paspējis izlēkt iksī ar savām pirmajā attēlā redzamajām MI inspirētajām etimoloģijas zināšanām, kad «Google» meklētāja MI uz šīs vienas publikācijas pamata jau tam pakalpīgi piebalsoja (ievērojiet — vienīgās atsauces ir uz «X»).

     Pirmkārt, sādža nav apdzīvotu vietu kategorijas ciems sinonīms. Saskaņā ar Tezaurs.lv definīciju sādža ir grupveida apdzīvota vieta Latgalē, kurai ir kopējs nosaukums, bet kuras mājām nav atsevišķu mājvārdu. Tā kā mūsdienu latviešu valodā sādža ir reālijas nosaukums, nav nekāda pamata piešķirt vārdam pejoratīvu nozīmi, lai kāda būtu tā cilme.

     Otrkārt, Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta, ka sādža ir aizguvums no leišu sodžià (literārajā valodā — sõdžius). Vārds ir atvasināts no apvidvārda sodà ‘ciems, sādža’, kas ir vienas cilmes ar darbības vārdu sodìnti ‘sēdināt, stādīt, dēstīt’ un latviešu sēdēt, sēdināt.

Priesteris un garīdznieks

Manā latviešu ziņu plūsmā arvien biežāk tiek pieminēti priesteri, kaut gan šaubos, vai priesteru sastopamība Latvijā ir pieaugusi.

     Jaunākos laikos Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas un Tezaurs.lv sastādītāji bez vajadzības ir šķīruši lietvārda priesteris nozīmes, bet Latviešu literārās valodas vārdnīcā definīcija ir izdevusies visai kodolīga:
     priesteris — kulta kalpotājs (galvenokārt politeisma reliģijās, arī kristietībā, parasti katoļu, pareizticīgo baznīcā), kas izpilda un vada reliģiskos rituālus.
     Konstantīns Karulis «Latviešu etimoloģijas vārdnīcā» raksta, ka aizguvums priesteris latviešu valodā ienācis XVII gadsimtā vai nu no viduslejasvācu, vai vidusholandiešu valodas, bet tā cilme atrodama latīņu un sengrieķu valodā.
     Jau 2012. gadā Konfesionāli luteriskās baznīcas vietnē «Latvijas luterānis» ir aplūkota tendence, ka pat luterāņi savus mācītājus mēdz saukt par priesteriem. Raksta autors secina, ka luterāņu mācītājus nekādā ziņā nevajadzētu saukt par priesteriem, jo «akcents no skaidras mācības tādā veidā tiek novirzīts priesterības mistiskā spēka virzienā», savukārt priesteris upurētājs latviski ir dēvējams vai nu par vaideloti, vai arī par svētnieku.
     Ziņās no konteksta bieži var saprast, ka rakstītājs nemaz nav iedziļinājies, pie kādas baznīcas ‘vienas konfesijas ticīgo organizācijas ar noteiktu dogmatiku un kultu’ pieder viņa minētais priesteris, tāpēc man šķiet jēgpilnāk vai nu iedziļināties un precīzi nosaukt amatu attiecīgajā baznīcā, vai arī aprobežoties ar vispārīgo apzīmējumu garīdznieks, kas ir latviskas cilmes vārds.
     Konstantīns Karulis «Latviešu etimoloģijas vārdnīcā» raksta, ka 1857. gadā Juris Alunāns no vārda gars atvasināja jaunvārdu garinieks ‘reliģiskā kulta kalpotājs’, ko lietoja «Pēterburgas Avīzēs», taču šis vārds valodā neiesakņojās. Savukārt «Baltijas Vēstnesī» sāka lietot no īpašības vārda garīgs atvasināto garīgnieks, ko vēlāk aizstāja forma garīdznieks.

Vira vai virums

Absurdā jaunvārda sakarā mani ieinteresēja jautājums, kāpēc vira, nevis virums, jo, lai arī uzaugu ar «viru, viru putriņu», manā šodienas uztverē viras ir eņģes — kā norāda Konstantīns Karulis, «skatīt virināt», proti, virināt ir tās pašas cilmes kā vērt. Darbības vārds virt ar nozīmi ‘vērties’ («Stāv vārtiņi paviruši») ir izzudis, iespējams, skaužot homonīmiju ar virt ‘mutuļot, vārīties’.

     Latviešu etimoloģijas vārdnīcā nav šķirkļu vira un virums. Pēdējais ir minēts pie atvasinājumiem šķirklī virt. Konstantīns Karulis raksta, ka atvasinājumus virējs(-a) un virtuve ir ieteicis Juris Alunāns pēc lietuviešu valodas parauga, un lietvārds virtuve latviešu literārajā valodā iesakņojies tikai XX gadsimta 20. gados. Toties šķirkli ir izpelnījies aizguvums zupa. Konstantīns Karulis raksta, ka vēl līdz pat XIX gadsimta beigām šajā nozīmē lietoja lietvārdu sula — «Zušu sula ar miltu kunkuļiem» (Baltijas pavāru grāmata, 1883).
     Vietnē Tezaurs.lv ir veseli seši homonīmi vira, no kuriem pirmais nozīmē ‘vārīts šķidrs ēdiens, kas iegūts no gaļas, zivju, dārzeņu novārījuma vai labības izstrādājumu novārījuma; zupa’, bet otrais — ‘kustīga savienojuma detaļa, ar ko piestiprina, piemēram, durvis, loga rāmi, vāku, lai tie varētu vērties’. Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir doti tikai šie divi homonīmi, toties ir šķirklis virums, kas tādā pašā veidā pārņemts Tezaurs.lv — ‘tas, kas tiek vārīts, ir izvārīts (parasti ēdiens, arī vira)’. Tomēr domāju, ka virums ir lietošanai vēlamāka vira, nevis kurš katrs izvārīts ēdiens ir virums, jo: 1) virumam atšķirībā no viras nav homonīmu; 2) Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca tos atzīst par sinonīmiem — šķirkļu vira un virums tur nav, bet aizguvuma zupa sinonīmi ir vira, virums un strebeklis; 3) virumam ir dots frazeoloģisms (biblisms) par lēcu virumu — ‘par niecīgu atlīdzību, par nelielu materiālu labumu’ (nevienai virai vispār nav frazeoloģismu).

Mazliet rosola par rasolu

Uzreiz ķeros vērsim pie ragiem: pat ja ēdiena nosaukumu rasols (salāti, kas gatavoti no vārītas vai ceptas gaļas, vārītiem dārzeņiem (piemēram, kartupeļiem, bietēm), olām un skābētiem vai marinētiem gurķiem, pievienojot krējumu vai krējumu ar majonēzi un garšvielas) patiešām ir pareizāk rakstīt ar a, nevis o, 1938. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 137. burtnīcā norādītā cilme no kr. рассол — ‘sālījums’ šķiet paķerta no zila gaisa, gribētos izvērstāku pamatojumu un skaidrojumu, ko nekur neatrodu. No tā paša cieš Vikipēdijas raksta par somu rosolli autors: «According to some sources, the word rosolli comes from the Russian word rassol, meaning brine, although it is not known how this came to refer to the dish in question.»

     Savukārt Ojārs Lāms spēj paskaidrot, kāpēc rosols viņam šķiet ticamāka versija: «(..) 1851. gada recepte liek domāt, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar krāsu, tātad sakni ros- (..)». Arī igauņu rosolje, kas Igauņu–latviešu vārdnīcā ir tulkots ar rasols, kā zināms, ir ar bietēm, tātad sārts. Un ievērojiet, ka ziemeļu kaimiņi savus rosolus ar a vis neraksta.
     No tās pašas Latviešu konversācijas vārdnīcas vietnē Tezaurs.lv ir iekļauts arī rasols — ‘smalks lietutiņš, kas tikai raso’. Sālījuma apzīmēšanai mums pastāv arī apvidvārds rošols, kura lietošana, spriežot pēc atradumiem vietnē Periodika.lv, tika sīvi apkarota tieši līdzības ar krievu valodu dēļ.
     Runājot par ēdienu, vietnē Periodika.lv vairākos pagājušā gadsimta sākuma izdevumos var atrast Vārīšanas skolas reklāmas, kur sola jaunavām iemācīt arī rasola pagatavošanu. «Sievietes» 11. numurā 1924. gada 20. decembrī ir sniegta rasola recepte. «Jaunās Nedēļas» 24./25. numurā 1926. gada 18. jūnijā Anrī Bero apraksta «Ko es redzēju Maskavā?»: «Pirmā stāvā atrodas bufete ar mūžīgo «rasolu», kurš dienu un nakti, katrā laikā pieder pie krieva aukstā galda.»
     «Zeltenes» 17. numurā 1930. gada 1. septembrī nedēļas ēdienkartē ir rosols, «Zeltenes» 15. numurā 1931. gada 1. augustā bērnu ēdienkartē ir sakņu rosols, bet «Zeltenes» 18. numurā 1931. gada 15. septembrī atrodama siltā rasola recepte, savukārt «Zeltenes» 22. numurā 1932. gada 15. novembrī — veģetariāņu rasola recepte. Taču dažādos 1934. gada izdevumos dominē rosols, piemēram, «Zemkopja» 24. numurā 1934. gada 25. decembrī svētku galdam tiek piedāvāta dāņu rosola recepte.
     Vietnē Gramatas.lndb.lv ir pavārgrāmatas gan ar rosola, gan ar rasola receptēm, taču, ja pieņem, ka rasolam ir krieviska izcelsme, tad jādomā, ka tā saucamajos padomju laikos to vien lietoja, taču tā nav — vismaz dažās zīmīgās grāmatās ir pieminēts rosols, piemēram, 1961. gadā izdotajā Regīnas Ezeras stāstu krājumā «Un ceļš vēl kūp» un 1974. gadā izdotajā stāstā «Vasara bija tikai vienu dienu», kā arī 1973. gadā izdotajā Marģera Zariņa romānā «Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata».
     Visbeidzot, ēdiena nosaukumu rosols plaši lieto arī pārnestā nozīmē sajaukuma apzīmēšanai. «Programma raiba kā rasols» — rakstīts «Jaunāko Ziņu» 96. numurā 1926. gada 3. maijā. Jauks virsraksts Mārtiņa Deruma piezīmēm «Laika» 8. numurā 1953. gada 28. janvārī — ««Biedrību rosolu» vai «Rosola biedrību»». Interesanti, ka Tezaurs.lv krājumos šī nozīme ir norādīta vienīgi Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā.

Suka, nevis birste

suka — rīks (tīrīšanai, mazgāšanai u. tml.), kas sastāv no plāksnes, kurā ir iestiprināti samērā tievi (saru, stiepļu u. tml.) elementi, un dažkārt no kāta

Konstantīns Karulis «Latviešu etimoloģijas vārdnīcā» raksta šādi.

Par vārda cilmi izteikti dažādi uzskati. Ticamākais, ka tas ir vienas cilmes ar suķis. Pamatā indoeiropiešu *sǚ-s ‘cūka’ (: avestas hū, latīņu sūs ‘cūka’) atv. *suk- ‘cūka’ (vīr., siev. dz.), ‘sars’ (nek. dz.). Vārds suka bijis nek. dz. dsk., tas formā sakritis ar siev. dz. vsk. un pēc nek. dzimtes izzušanas lietots siev. dzimtē. Sākotnējā nozīme ‘sari’ (dsk.!) –> ‘saru kopums sukāšanai’ –> ‘priekšmets sukāšanai’. Nozīmes pārnesums ‘sari’ –> ‘suka’ valodās ir parasts; sal. vācu Borste (vidusaugšvācu bürst, borst) ‘sars’: Bürste ‘suka’ (vidusaugšvācu dsk. forma); ig. harjas ‘sars’ (< baltu *šaras, no kā latviešu sars): hari ‘suka, suseklis’.

Diemžēl Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā ir drēbju, neilona un zobu birste un pat neilona birstīte. Nu kāpēc tas ir vajadzīgs?!

Var neapsaukāties, bet problēma paliek

Okavango delta

Sākumā domāju, ka lietvārds homofobija (lat. homo — ‘cilvēks’, gr. φόβος — ‘bailes, nepatika’ (kā zināms, ir vairāki fobiju apzīmējumi ar latīņu pirmo daļu)) ir modīgs sinonīms lietvārdam mizantropija, taču internets mani apgaismoja, ka patiesībā jēdzienu homophobia (ang. homo — slengā ‘homoseksuālis’ (kas savukārt cēlies no gr. ὁμός — ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’ un lat. sexus — ‘dzimums’), gr. φόβος — ‘bailes, nepatika’) 60. gadu beigās–70. gadu sākumā ir ieviesis amerikāņu psihologs Džordžs Veinbergs, lai apzīmētu naidīgumu pret homoseksualitāti. Kaut gan šis jaunvārds bieži tiek dēvēts par terminu, daudzi jau ir norādījuši, ka tas ir pārāk nezinātniski veidots, lai pretendētu uz vietu zinātnē. 

     Arī latviešu valodniekiem jau pasen ir bijis jāatbild uz jautājumu «Cik korekti ir lietot vārdus homofobija un homofobs? Vārdu homofobija var saprast kā bailes no līdzīgā/tāda paša un bailes no cilvēkiem, tātad no etimoloģijas viedokļa šis vārds ir aplams!»

«Mūsdienu grieķi (ar mūsdienu saprotot apmēram divus gadu tūkstošus) šos vārdus izrunā omofils, omofobs, jo raksta bez dvesmas skaņas (h) un to arī neizrunā. Ja mēs rīkotos atbilstoši jaungrieķu izrunas variantam, nebūtu jucekļa ar latīņu cilvēku — homo. 
     Vai piedāvāsim pēkšņi latviešiem teikt omoseksuālis, omofobija?»

     Nē, nē, nē, nekādā ziņā, saka latviešu valodnieki.

«[Homofobija] nav vienīgais vārds, kura nozīme atšķiras no etimoloģiskā skaidrojuma vai tieša tulkojuma. 
     Homofobija un homofobs nav latviešu valodas termini, un ar šādu nozīmi un izrunu tie eksistē arī citās valodās, tāpēc diez vai latviešiem izdotos pārliecināt par attiecīgo pareizrakstību vai izrunu lietotājus Latvijā, kur nu vēl Eiropā vai pasaulē! 
     Šādi un tamlīdzīgi jautājumi valodās eksistē, taču ne vienmēr tie ir atrisināmi, kā tas ir arī šajā gadījumā. Mākslīgi radīt terminu un ar varu lauzt nostiprinājušos tradīciju nav iespējams.»

     Taču ne viss ir tik slikti. Internetā latviešu avotos izdevās atrast pāris omonīmijas. Tā ka kāds tomēr piedomā pie grieķu valodas.

Ķeta pakauši

Nezūdīgās vērtības

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no visiem «Latviešu valodas kultūras jautājumu» laidieniem pie 1. un 10. izlec un izpildās maģiskais aizliegums lasīt tiešsaistē.

Pieejams bibliotēkā. Autortiesību ierobežojuma dēļ pieejams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un publiskajās bibliotēkās (Gaismas tīklā)

Bet nu tā kā man tieši tagad gribas ziņot, kāpēc ķets ir labāks par čugunu (abi ir ‘trausls dzelzs un oglekļa sakausējums’), tad es tomēr atļaušos brīvi citēt atbilstīgās vietas no Mirdzas Brences raksta «Lituānismi latviešu literārajā valodā».

Apzinīgi latviešu literārajā valodā būs ieviesti latviešu izlokšņu lituānismi ģimene un ķets.
ķ e t s  (no liet. ketus) ir kādreiz pārņemts literārajā valodā no dienvidrietumu Kurzemes (kursiskajām) izloksnēm.

Savukārt lietvārdu čuguns krievi ir aizguvuši no tirkiem, kas, domājams, to ir aizguvuši no ķīniešiem.