 |
| Droši vien pastāv attēls, kurā ir viss tas pats, tikai viņi sēž nevis pie galda, bet ap ukraiņu līķu kaudzi, taču neatradu |
Lielāko daļu kara Stepans Bandera bija ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē, bet viņa domubiedrus vajāja nacistu speciālie dienesti. Tomēr gan padomju, gan pēc tam putiniskā propaganda tieši Banderu attēlo kā visodiozāko hitleriešu rokaspuisi, bet banderieši, kas no vēsturiskiem zemessargiem transformējušies par kolektīvu sabiedrības iztēles augli, kļuva par ieganstu «speciālajai militārajai operācijai», kuras nolūks ir «denacificēt» Ukrainu. Šajā rakstā ir apkopots galvenais, kas jāzina par šo vēsturisko personu.
Nav zināms, vai Stepans Bandera būtu tik slavens, ja nebūtu Krievijas propagandas, kas viņu padarīja par zvaigzni visos televīzijas raidījumos par Ukrainu. Pašā Ukrainā Banderu uzskata par vēsturisku personību un neatkarības cīnītāju, sākotnējais banderiešu sveiciens «Слава Україні! Героям слава!» mūsdienās tiek lietots bez jebkāda nacionālistiska zemteksta.
Tikmēr Krievijas propaganda turpina ražot mītus par «nacistu» Stepanu Banderu. SS divīziju «Galizien», kas Ukrainā tika izveidota no vietējiem brīvprātīgajiem, pasludināja par Banderas lolojumu, lai gan ne viņam, ne viņa domubiedriem ar to nebija nekāda sakara. Tāpat tiek plaši izplatīta vērmahta ģenerālmajora Reinharda Gēlena fotogrāfija, kas tiek uzdota par Stepana Banderas attēlu, kurš it kā pierāda, ka Bandera ir valkājis «fašistu formastērpu» un pat bijis apbalvots ar «vācu krustu». Gēlens un Bandera pēc izskata nav diez cik līdzīgi, bet publika platformās «Vkontakte» un «Odnoklassniki» tam nepievērš uzmanību.
Par ko patiesībā cīnījās un gāja bojā banderieši
Stepans Bandera bija nelokāms cīnītājs par valsts neatkarību. Ukraiņu nacionālistu organizācija (Організація українських націоналістів, OUN), kuras frakciju vēlāk vadīs Bandera, jau no paša pastāvēšanas sākuma bija ļoti tāla no vācu nacisma izmantotajām koncepcijām. Ukraiņu nacionālistu organizācijas ideoloģijā nemaz nebija galvenās nacistiskās sastāvdaļas — mācības par rases un tautas pārākumu. Ukraiņu nacionālistu organizācijas dalībnieki nekad nav uzskatījuši ukraiņus par «augstāko rasi», bet vienīgi centušies panākt savai tautai «patstāvību» (neatkarību), tās atbrīvošanu no Polijas un/vai Krievijas (padomju) pakļautības. «Ukraiņu nacionālista dekalogā», ko 1929. gadā sarakstījis Stepans Lenkavskis (no 1941. līdz 1944. gadam bija ieslodzīts Osvencimā) un ko atbalstīja Bandera, ir runa par «naidu un nepiekāpīgu cīņu» ar nācijas ienaidniekiem un lepnumu par trijžubura simbolu, ir ietverts uzdevums izveidot Ukrainas valsti vai iet bojā cīņā, bet nav nekā, kas tuvinātu Ukraiņu nacionālistu organizācijas dalībniekus vācu nacistu rasismam vai itāļu fašistu impēriskajam patosam. Un, lai gan šajā dokumentā Maskavija (impēriskā Krievija un PSRS, kas ukraiņu nacionālistu ieskatā ir ne tik daudz brīvā slāvisma, cik tirāniskās mongoļu-tatāru ordas mantiniece) tiek nosaukta par «tatāru» ienaidnieku, paši banderieši atšķirībā no nacistiem nekad nav naidojušies ar neeiropiešu tautām. 1950. gadā izdotajā Ukraiņu nacionālistu organizācijas oficiālajā brošūrā «Kas ir banderieši, un par ko viņi cīnās» ir skaidri pateikts: «Mēs cīnāmies tikai pret boļševistiskajiem imperiālistiem neatkarīgi no sociālās un nacionālās izcelsmes. Un tie ir nekrietni meli, ka mēs it kā ienīstam visus padomju ļaudis bez izšķirības.» Banderieši pat centās iesaistīt cīņā ar PSRS aziātus — tas ir atspoguļots labi zināmajā ukraiņu «Dziesmā par uzbeku», kurā vēstīts par Vidusāzijas iedzimto, kas ir pievienojies banderiešiem un kritis nevienlīdzīgā kaujā Volīnijā. Lūk, ko cīņu biedri dzied pie viņa kapa.
Так знайте ж, що ця ото дивна могила
Союз поневолених кровю окропила
Це ми об’єднали всі віри й народи
В імя боротьби з ворогами свободи.
«Visu ticību un tautu» cīņa ar «brīvības ienaidniekiem» ir banderiešu ideoloģijas daļa, kas to stipri attālina no klerikālām un kvazifašistiskām politiskajām formām un tuvina nacionāldemokrātiskām. Brīvības ideja, kas tiek pretstatīta kundzības impēriskajiem vēstījumiem, ļāva Ukraiņu nacionālistu organizācijai strauji evolucionēt: 1958. gadā, atrodoties emigrācijā Vācijas Federatīvajā Republikā, Bandera raksturoja Otro pasaules karu kā divu «totalitāru iekarojošu režīmu», hitlerisma un staļinisma, sadursmi, kuru Ukraiņu nacionālistu organizācijas aktīvisti centās izmantot brīvās Ukrainas labā. XXI gadsimtā mēs esam liecinieki banderiešu politiskā projekta tālākai attīstībai — tas turpina attālināties no konservatīvajiem pirmsākumiem un transformēties vēstures ietekmē: mūsdienās daudzi banderieši runā krieviski, taču uztver Krievijas valstiskumu ne tikai kā ārēju kolonizatoru, bet arī kā iekšēju diktatūru, kas pakļāvusi vēsturiskās slāviskās identitātes un parādības, tostarp krievu valodu, svešai un represīvai, patvaldnieciskai pastāvēšanas formai.
Kas īsti bija Stepans Bandera
Bandera ir dzimis 1909. gadā grieķu katoļu mācītāja ģimenē Starijuhriņivas ciemā — tā bija apdzīvota vieta Galīcijas un Lodomērijas karalistē, kas tolaik ietilpa neviengabalainajā Hābsburgu Austroungārijā. Par politisko darbību Bandera pirmo reizi tika aizturēts jau 13 gadu vecumā, bet, tā kā puišelis nebija bīstams varas iestādēm, viņu drīzumā atbrīvoja. Studiju gados Bandera kļuva uzreiz par vairāku ukraiņu nacionālistisko grupu dalībnieku un vēlāk iestājās Ukraiņu nacionālistu organizācijā, kur organizēja pagrīdes periodisko izdevumu iespiešanu un piegādi.
Ievērojiet, ka Ukraiņu nacionālistu organizācija ir izveidojusies četrus gadus pirms Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas Vācijā, tāpēc, neraugoties uz vairāku padomju vēsturnieku apgalvojumiem, tā nebūt nav pateicību parādā Hitleram par savu pastāvēšanu. Vai Ukraiņu nacionālistu organizācija nodarbojās ar terorismu? Ja ar to saprot bumbu mešanu, ar ko nodarbojās, piemēram, Krievijas narodovoļci un revolucionāri, tad jā. Par šādas Ukraiņu nacionālistu organizācijas darbības upuriem galvenokārt kļuva ienaidnieka politiskie līderi. Par visskandalozāko kļuva Polijas iekšlietu ministra Broņislava Peracka slepkavība. Viņš vadīja Polijas ukraiņu «pacifikācijas» («miera uzspiešanas») kampaņu — pēc Polijas oficiālajiem datiem vien dažos 1930. gada mēnešos Galīcijā tika apcietināti aptuveni divi tūkstoši ukraiņu, kas nepiekrita Varšavas politikai. 1934. gada 15. jūnijā Peracki nošāva Ukraiņu nacionālistu organizācijas aktīvists, un šajā lietā citu vidū tiesas priekšā stājās arī divdesmit sešus gadus vecais Stepans Bandera. Tiesas process notika poliski, un pašu Banderu, kas sauca «Slava Ukrainai!», izraidīja no zāles. Tiem, kas tika atzīti par vainīgiem slepkavības organizēšanā, vispirms piesprieda nāvessodu, bet pēc tam mūža ieslodzījumu. Bandera iznāca no cietuma 1939. gadā sakarā ar Trešā reiha un PSRS «speciālo militāro operāciju» Polijā. Tad arī Galīcija nonāca padomijas varā.
Staļiniskā prese «padomju atbrīvotāju» ienākšanu Rietumukrainā attēloja kā «brāļu tautas glābšanu», kura it kā sagaidīja Sarkano armiju ar ziediem un cienastiem. Patiesībā Galīcijas iedzīvotāji nebija sajūsmā par pāreju no pakļautības poļu kundzībai uz pakļautību komisāru varai. Neviens negribēja dzīvot kolhozos, šķirties no dzimtās kultūras un uniātu baznīcas. Uzreiz sākās masveida represijas, it sevišķi pret Ukraiņu nacionālistu organizāciju. Kādā paraugprāvā, kas pazīstama ar nosaukumu «Piecdesmit deviņu prāva», nošaušana tika piespriesta 42 ukraiņiem, tostarp sešpadsmitgadīgam aktīvistam. No 1939. līdz 1941. gadam boļševiki bez tiesas un izmeklēšanas izveda no Rietumukrainas simtiem tūkstošu ļaužu. NKVD nežēlība izraisīja nacionālistiskās pagrīdes aktivizēšanos. 1940. gada februārī Vācijas okupētajā Krakovā Stepans Bandera pasludināja Revolucionārās ukraiņu nacionālistu organizācijas izveidi. Šī kustības frakcija sevi dēvēja vai nu par OUN revolucionāriem (OUN(r)), vai arī OUN(b) (banderiešiem). Otra frakcija — Andrija Meļnika piekritēju grupējums — līdztekus neoficiālajam nosaukumam «meļnikieši» turējās pie sākotnējā nosaukuma Ukraiņu nacionālistu organizācija, vai arī dēvēja sevi par OUN solidāristiem (OUN(s)). Vēlāk banderiešu vidū izveidojās Ukrainas pretošanās armija (Українська повстанська армія, UPA), kas darbojās leģendārā Romāna Šuheviča vadībā.
Krievijā maz runā par meļnikiešiem, bet tieši viņi, nevis banderieši pēc 1941. gada sadarbojās ar vācu okupantiem. Banderieši nolēma cīnīties par Ukrainas neatkarību pret visiem. Meļnikiešu programma nebija tik radikāla: lai atvieglotu un sakārtotu ukraiņu dzīvi okupācijas laikā, viņi sāka vietējo pašvaldību veidošanu, kuras dažādā mērā bija pakļautas vācu pārvaldei. Taču arī meļnikiešus nacisti bija spiesti apvaldīt, bet dažkārt arī aizturēt un vajāt. Piemēram, gestapo notvēra pilnīgi visu OUN(m) Kijivā pasludināto Ukrainas Nacionālo radu. Savukārt, atbildot uz banderiešu pa Ļvivā sagrābto radio 1941. gada 30. jūnijā pasludināto «Ukrainas neatkarības atjaunošanas aktu», okupētajiem ukraiņiem skaidri lika saprast, ka tuvākajā laikā viņi dzīvos nevis Ukrainas valstī, bet gan okupācijas apgabalos un reihskomisariātos. Nepiepildījās daļas Ukraiņu nacionālistu organizācijas aktīvistu cerības, ka Vācija ļaus izveidot no Ukrainas kaut ko līdzīgu sabiedrotajai Horvātijai vai Slovākijai. Stepanu Banderu nosūtīja uz Zaksenhauzeni. Turpat, bet tikai 1944. gadā, nonāca arī piesardzīgākais un piekāpīgākais Meļniks.
Padomju vēsturnieki rakstīja, ka vācieši turēja Banderu koncentrācijas nometnē «skata pēc», labos apstākļos. Patiesībā viņš tika turēts tā laika politiķiem vispārpieņemtajā kārtībā. Ne visi ukraiņu nacionālisti vācu ieslodzījumā izdzīvoja. Tajā pašā Zaksenhauzenē spīdzināšanā gāja bojā izcilie aktīvisti Ivans Habrusevičs no OUN(b) un Olehs Kandiba (Oļžičs) no OUN(m).
Kāpēc padomju vara galveno hitleriešu rokaspuišu lomai izvēlējās Banderu un banderiešu, nevis Meļniku vai meļnikiešus? Acīmredzot tā apzināti vai neapzināti atveidoja vācu nacistu loģiku: banderieši bija nesamierināmāki, fanātiskāki, nepiekāpīgāki un bīstamāki katrai svešzemju varai, gan vācu, gan padomju, tāpēc viņiem tika piekarinātas visas iespējamās ienaidnieku birkas. Zīmīgi, ka vācieši apsūdzēja banderiešus sakaros ar Maskavu, savukārt Maskava pēc kara uzskatīja viņus par «nelabojamiem nacistiem». Nosacīti mērenie meļnikieši šķita nepietiekami spilgti un bīstami. Savukārt putiniskie ideologi un propagandisti tikai izmantoja mantojumā atstātos padomju metodiskos norādījumus.
Banderieši pret visiem
Ukraiņu nacionālistiskā pagrīde nebija viendabīga un neaprobežojās vienīgi ar banderiešiem un meļnikiešiem. Joprojām ir daudz balto plankumu 1943. gada Volīnijas traģēdijas vēsturē, kad ukraiņu nemiernieki sarīkoja poļu civiliedzīvotāju slaktiņu: tā bija atriebība par Polijas veikto ilggadējo ukraiņu apspiešanu, taču šī atriebība bija akla, nežēlīga un noziedzīga. Zaksenhauzenē ieslodzītais Bandera nekādi nepiedalījās šo asiņaino notikumu organizēšanā, bet UPA vadītājs Romāns Šuhevičs Ukraiņu nacionālistu organizācijas III kongresā 1943. gadā tos asi nosodīja. Volīnijas slaktiņa jautājumu labprāt cilā angažēti Krievijas vēsturnieki, kam nepatīk ukraiņu un poļu tuvināšanās. Vēsturiskā brūce pamazām dzīst, un, kā mēs tagad varam redzēt, pašreizējā katastrofālajā situācijā tieši Polija visaktīvāk palīdz Ukrainai.
Tas ir neapgāžams fakts, ka Otrā pasaules kara laikā ukraiņu nacionālisti cīnījās pret visu pasauli: pret poļu militarizētajām vienībām, pret Sarkano armiju, pret propadomju partizāniem, pret hitleriešiem. Šī cīņa bija nežēlīga no visām pusēm, bet dažādiem grupējumiem bieži vien bija grūti kontrolēt stihiskos spēkus.
Pastāv milzum daudz dokumentu, kas liecina par Trešā reiha neuzticēšanos vai atklātu naidīgumu pret banderiešiem. 1941. gada novembrī Drošības policijas un Drošības dienesta einzackomanda ziņoja, ka «Banderas kustība gatavo sacelšanos reihskomisariātā», tāpēc viņa kaujinieki ir jānotver un jāpadara nekaitīgi. SS virsnieka parakstītais dokuments tika parādīts Nirnbergas procesā. Cits interesants dokuments 1970. gadā tika publicēts ukraiņu emigrantu presē. Tas ir pārtverts padomju izlūkošanas ziņojums, kas adresēts J. V. Staļinam un datēts ar 1942. gada 5. decembri, kurā vēstīts par ukraiņu nemiernieku darbību un ka «ievērojamo nacionālistu Banderu» it kā «nošāvuši vācieši». 1941. gadā vācu einzacgrupa, kas darbojās Polijā, konstatēja banderiešu augošo pretvācisko darbību — viņi «propagandē nacionālas politiskās idejas» un rada «lielas briesmas šodien un nākotnē». Neskaitāmi Drošības dienesta un gestapo ziņojumi ir veltīti banderiešu uzbrukumiem, kā arī viņu avīžu un skrejlapu konfiskācijai. 1943. gadā parādījās vācu skrejlapa, ar kuru ukraiņus centās pārliecināt, ka Ukraiņu nacionālistu organizācija darbojas «asinskārā Staļina un viņa ebreju opričņiku» interesēs.
Protams, Ukrainā pastāvēja kolaboracionisms tāpat kā Krievijā un Baltkrievijā. Milzum daudz ļaužu saskatīja Vācijā spēku, kas spēj izpestīt tautas no staļiniskā jūga: tā radās krievu (kazaku), baltiešu un aziātu brīvprātīgās «Waffen SS» vienības, masveidīgā vlasoviešu kustība, ukraiņu speciālo uzdevumu bataljoni «Roland» un «Nachtigall». Daļa kolaboracionistu sadarbojās ar vāciešiem līdz galam, bet daudzi drīz vien vīlās vai centās veikt no vācu pavēlniecības neatkarīgu darbību. «Nachtigall» un «Roland» virsniekus 1942. gadā paši vācieši apcietināja un ieslodzīja cietumos, bet vienības tika izformētas. Pēc vācu administrācijas atteikuma atzīt Ukrainas valsts neatkarību bataljonu ierindnieki nepagarināja līgumus. Savukārt SS divīzijas «Galizien» karavīri sevi pretnostatīja UPA un banderiešu «meža bandām». OUN(b) dalībnieki mēdza dēvēt SS brīvprātīgos par nodevējiem, iefiltrēja viņu vidū savējos, lai pārvilinātu uz savām vienībām, un boikotēja mobilizāciju šajā divīzijā.
«Sīkstais slāvs»
1944. gadā Banderu izlaida no Zaksenhauzenes. Apzinoties gaidāmo krahu, Vācijas valdība bija gatava ķerties pie jebkādiem pretpadomju instrumentiem, lai apturētu austrumu fronti. Tomēr sadarbība tā arī neizveidojās, jo Ukraiņu nacionālistu organizācijas līderis atkal pieprasīja, lai Berlīne atzīst Ukrainas neatkarību, bet tam vācieši nepiekrita. 1944. gada 5. oktobrī Bandera tikās ar SS Galvenās pārvaldes priekšnieku Gotlobu Bergeru. Pēc tam Bergers ziņojumā šādi raksturoja OUN(b) līderi: «Bandera ir brašs, sīksts un fanātisks slāvs. Līdz galam uzticīgs savai idejai. Pašreizējā posmā mums ārkārtīgi vērtīgs, pēc tam — bīstams. Vienlīdz ienīst gan krievus, gan vāciešus.»
Pēc atbrīvošanas Bandera dzīvoja Rietumvācijā. OUN(b) iekšienē bija uzkrājušās pretrunas un izveidojušās jaunas frakcijas. Banderam uzticīgie vācu ieslodzījumu pārdzīvojušie pieprasīja, lai kustība viņu ieceļ gan par OUN ārzemju daļu, gan par OUN Ukrainā vadītāju, kā arī atgriešanos pie 1941. gada programmas un bruņotas cīņas turpināšanu ar PSRS. Ukraiņu nacionālistu organizācijas dalībnieki, kas darbojās tieši ukraiņu zemēs, iebilda pret šīm iniciatīvām, jo uzskatīja tās par nereālām.
Kopumā banderieši turpināja cīņu: emigrācijā dzīvojošie, izmantojot Rietumu presi un diasporas, sadarbībā ar ASV un NATO valstu valsts struktūrām, bet PSRS teritorijā dzīvojošie ar ieročiem rokās dzimtenes pilsētās, ciematos un mežos. Padomju čekisti nogalināja Romānu Šuheviču tikai 1950. gadā Ļvivas apkārtnē, bet viņa kaujinieki nepadevās. 1944.–1956. gadā PSRS speciālie dienesti turpināja iznīcināt ukraiņu bruņoto pagrīdi, kopā ar to sodot civiliedzīvotājus, kas labprāt palīdzēja šai pagrīdei. Minētajā laikposmā tika apcietināti vairāk nekā 103 tūkstoši «ukraiņu buržuāzisko nacionālistu un fašistu», no kuriem aptuveni 90 tūkstoši tika notiesāti, bet 203 tūkstošus ukraiņu deportēja aiz Urāliem un uz Padomju Savienības republikām Āzijā.
Pašu Stepanu Banderu 1959. gada 15. oktobrī Minhenē nogalināja KGB aģents Bogdans Stašinskis, kas izsekoja upuri jau kopš janvāra. Par slepkavības ieroci tika izmantota šļirces pistole, kas bija paslēpta saritinātā avīzē. Smalkās indes «Novičok» tolaik nebija, tika izmantots vecais labais ciānkālijs.
Īsi pirms nāves, 1958. gadā, uzstājoties ar runu pie viena no ukraiņu nacionālistiskās kustības dibinātāja Jevhena Konovaleca kapa, Stepans Bandera nosauca Trešo reihu un PSRS par «divām iekarojošām totalitārām impērijām», ar kurām nenogurstoši cīnījās OUN, cīnījās, lai panāktu «citu tautu un valstu cieņu pret Ukrainas suverēnajām tiesībām», kas vienīgā var būt miera un starptautiskās sadarbības pamats.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru