Cilvēki un ļaudis

Kurš putniņš agri ceļas…

Saskaņā ar Tezaurs.lv vārda cilvēks pirmā nozīme ir ‘mugurkaulnieku tipa zīdītāju klases primātu kārtas hominīdu dzimtas ģints (Homo), visaugstāk attīstītā dzīvā būtne, kas spēj domāt, runāt, izgatavot darba rīkus un izmantot tos sabiedriskā darba procesā’.
     Savukārt daudzskaitlinieks ļaudis pirmām kārtām apzīmē nenoteiktu cilvēku kopumu.
     Tāpēc, neraugoties uz nopietnajām bažām (ironija), ka vārds ļaudis varētu būt tieši aizgūts no krievu valodas (люди), katru reizi, kad atkal gribas uzrakstīt, ka cilvēki dara šo vai to, vajadzētu apsvērt, vai tomēr nav domāti ļaudis vai pat kāda noteiktāka ļaužu grupa.
     Pirmkārt, vārda ļaudis etimoloģija ir pietiekami sazarota, lai šo vārdu uzreiz neatmestu krievu dēļ.
     Otrkārt, angļu tekstos bagātīgi sastopamais people, kā zināms, vispār var nozīmēt daudz ko: nācija, tauta; cilvēki, ļaudis, piederīgie; radi; tuvi radi; valsts, sabiedrība; apdzīvot; nometināt iedzīvotājus.
     Interesanti, ka:
     1) AkadTerm ir atrodami divi termini: a) ļaužu satiksme no 1922. gada Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcas; b) ļaudīgums no 1998. gada Krievu–latviešu celtniecības terminu vārdnīcas;
     2) Mīlenbaha un Endzelīna latviešu valodas vārdnīcā atrodamais vārds ļaudisks ar nozīmi ‘menschlich’ mūsdienās ir reģistrēts apvidvārds ar divām nozīmēm: a) cilvēcīgs; b) tāds, kas ir noderīgs, piemērots cilvēkam (par priekšmetu).

Tu un jūs

Pat hiēnas dažkārt izskatās skaisti. Krīgera nacionālais parks, DĀR

Kliente: — Lūgums nemainīt uzrunas formu (paliekam pie tu).
     Es: — Vai jums ir kaut kāds pamatojums tai vienskaitļa formai? Vispār ir galīgi nepareizi uzrunāt vienskaitlī nepazīstamu personu, kas vecāka par 
16 gadiem.
     Jautāju tāpēc, ka nesen šis uzņēmums veica klientu aptauju. Varbūt noskaidrojās, ka tieši šī uzņēmuma klientiem patīk familiāra attieksme. Bet, piemēram, valodniece Linda Lauze un komunikācijas speciāliste Linda Kimeiša raksta par citām savstarpēji nesaistītām latviešu aptaujām, kurās konstatēts, ka vairumam respondentu neatkarīgi no viņu vecuma nepatīk, ja svešas personas viņus uzrunā ar tu.
     Kliente: — Tāds ir uzņēmuma noteiktais balss tonis komunikācijā ar saviem klientiem.
     Nu ko var gribēt no uzņēmuma, ja reklāmas aģentūras speciāliste neatšķir uzrunas toni no uzrunas formas un uzskata, ka jūs aizstāšana ar tu šo toni uzreiz padara draudzīgu, nevis, piemēram, augstprātīgu. Vai prātā nepazib doma, ka varbūt tirgvedības speciālisti, kas mūs aplaimojuši ar šo terminoloģiju, ir domājuši ko citu, jo viņiem nav iespēju rīkoties tik primitīvi?
     Un kur nu vēl otrās personas vietniekvārdu rakstīšana ar lielo sākumburtu tēlota personiskuma vārdā it visur, kur iepriekš skaidri nav nosaukta attiecīgā persona, kam šī uzruna ir domāta. Te nu man rokas galīgi līdz zemei nolaidušās no nepārtrauktajiem pieprasījumiem rakstīt otrās personas vietniekvārdus ar lielo burtu katrā bukletā, plakātā un tamlīdzīgā ārkārtīgi personiskā sarakstē ar sabiedrību. Par sevišķi intīmu saraksti ar pūli tiek uzskatīti mājaslapu teksti, jo tos taču vienlaikus konkrētajā ekrānā, visticamāk, lasa viena atsevišķa persona, vai ne?