Arī mana sarkanā līnija starp pieņemamu un nepieņemamu pielikuma ģenitīva lietojumu ir visai līkumota, bet par galveno iemeslu es neuzskatu to, ka latviešu valodniekiem dumja tauta gadījusies — manuprāt, paši valodnieki ne vienmēr saprot, kas tas ir, piemēram, Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā dotā pielikuma ģenitīva definīcija ‘ģenitīvs (parasti īpašvārda ģenitīvs), kas paskaidro tuvāk citu lietvārdu, konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības’ stipri atšķiras no tā, ko par pielikuma ģenitīvu 1923. gadā Latviešu gramatikas otrajā, pārstrādātajā iespiedumā raksta Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs:
«6) Kā piederuma ģenitīva atvasis uzlūkojams pasugas jeb pielikuma ģenitīvs, p. p. trijgalvu velns = velns, trijgalvis, jeb kas ir trijgalvis, pēc labas tiesas: velns, kas pieder pie trijgalvjiem. Pasugas ģenitīvā nostājas pasuga, kuŗa paskaidro sugas vārdu, no kuŗa pasugas ģenitīvs atkarīgs. Pasugas ģenitīvs latviešu valodā ļoti iecienīts: Bērzu koks, vizbuļa puķe, govs lops, vīveļu sāpes, skauģu ļaudis, nelaiķa māmuliņa, strādnieka meita, gājēja, kalpa cilvēks, kalpa puisis, kalpa meita, gana (arī ganu) puika, bāra (bāru) bērns, nabaga sērdienīte, baŗokļu cūkas, kverpju bērni, kaimiņu saimnieki, deviņgalvju čūska, kvekšu, kurtu suns, meitu zeltenītes, zagļu ļaudis, nelieša, delveŗa, bezgoža zēns, zvēra, velna cilvēks, vārguļa bērns, muļķa zēns. Tā arī pie ģeografiskiem īpašvārdiem: Rīgas pilsēta, Ventas upe, Alpu kalni.»
Kā redzams, abās definīcijās sakrīt tikai pats galvenais — lietvārds ģenitīvā tuvāk paskaidro citu lietvārdu —, taču Endzelīns un Mīlenbahs ir minējuši daudz vairāk sugasvārdu nekā īpašvārdu ģenitīva piemēru, kā arī tēze «konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības», manuprāt, Endzelīna un Mīlenbaha piemēros atspoguļojas visai nosacīti. Turklāt Endzelīns un Mīlenbahs norāda, ka pielikuma ģenitīvs ir «piederuma ģenitīva atvasis». Man šķiet, ka šis ir galvenais iemesls, kāpēc pielikuma ģenitīva saikne ar piederības ģenitīvu ir dabiska un tendence uztvert pielikuma ģenitīvu piederības ģenitīva nozīmē nemazinās. Turklāt ir veseli slāņi, piemēram, uzvārda pielikuma ģenitīvs, kad vārdu savienojuma piederības ģenitīva saturs ir zudis un tā pastāvēšanu, kā tagad saka, leģitimizē pielikuma ģenitīvs, un jaunā satura lietošana vecajā konstrukcijā, protams, var radīt šaubas, pārpratumus un vēlēšanos kaut ko mainīt.
Visspilgtākais piemērs ir no piederības ģenitīva tieši izaugušais uzvārdu pielikuma ģenitīvs savienojumā ar priekšvārdu. Grāmatā «Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni» (2003) Ojārs Bušs raksta: «Lejnieku Pēteris bija nevis Pēteris ar uzvārdu Lejnieks, bet gan Pēteris no Lejnieku mājām. Tamlīdzīga personvārda sastāvā mājvārda lietojums ģenitīvā ir gan loģisks, gan gramatiski pamatots, taču līdz ar to izveidojās tradīcija arī uzvārdu rakstīt daudzskaitļa ģenitīvā.» Faktiski uzvārdu daudzskaitļa ģenitīvā kopā ar priekšvārdu vēl joprojām var uzlūkot par piederības ģenitīvu, proti, ka tas apzīmē Pētera dzimtu. Taču, lai to šādi lietotu, ir šausmīgi daudz jāzina par konkrēto personu. Es, piemēram, pie Kupļu dzimtas nepiederu: tas ir šķirtā vīra uzvārds, ko slinkuma dēļ nenomainīju. Ja uzvārdu ģenitīvā uzskata par dzimtas apzīmējumu, tad nav pamata lietot vienskaitļa formas, piemēram, Kaudzītes Matīss. Kad dievturiem, kas pasākuši lietot uzvārda pielikuma ģenitīvu, apjautājos, pēc kāda principa viņi izvēlas, vai uzvārdu likt vienskaitlī vai daudzskaitlī, saņēmu atbildi: «Ja uzvārda pamatvārds ir vīriešu dzimtē, to atveido daudzskaitļa ģenitīvā, ja sieviešu dzimtē — vienskaitļa ģenitīvā. Atkāpes no šīs pieejas pieļaujamas labskanības nolūkā.» Es to neuzskatu par pietiekamu pamatojumu, man šķiet praktiskāk izvairīties no šāda pseidosenatnīguma un palikt pie tā, kas ir — uzvārda aiz vārda, abi vienā locījumā, piemēram, Pēteris Lejnieks. Bet Dūrīšu Juris un tamlīdzīgas asprātības man patīk.
Un es pilnīgi atbalstu personvārdu vai amata/aroda nosaukumu lietošanu ģenitīvā savienojumā ar uzrunas pieklājības formām kungs, kundze, jaunkundze, lai gan Endzelīns ir atzinis, ka arī kungs Kalniņš vai Kalniņa kungs lietošana ir tikai tradīcijas jautājums, taču pēdējā gadu gaitā ir nostiprinājusies, ko nevar teikt par pirmo.
Pastāv arī personvārdu pielikuma ģenitīvs vārdu savienojumos ar lietvārdiem tante, onkulis, māte, tēvs un līdzīgiem. Šeit bieži ir vērojama lietojuma nekonsekvence pa dzimtēm: šie lietvārdi ļoti viegli veido salikteņus ar vīriešu dzimtes personvārdiem ģenitīvā, piemēram, Jāņonkulis, bet Mirttante ir tikai nejauks jociņš — parasti šo pielikuma ģenitīvu pieraksta un izrunā atsevišķi no otra lietvārda, piemēram, Mirtas tante, un mēs tikai no konteksta varam noprast, vai ir runa par pašu Mirtu vai par viņas tanti.
Vispār dažādu salikteņu ar pielikuma ģenitīvu pirmajā daļā ir diezgan daudz, tomēr es to neuzskatu par pielikuma ģenitīva uzvaras gājienu — gluži otrādi, tādi salikteņi tiek veidoti tieši tāpēc, lai nerastos šaubas vai pārpratumi, ka tas varbūt ir piederības ģenitīvs.
Mana vienīgā dzīvā autoritāte latviešu valodas lietošanas jautājumos Pēteris Ūdris brīdina, lai mēs neiedomājamies, ka dažādu nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, piemēram, biškopības nozare, ir pielikuma ģenitīvs. Viņš uzskata, ka nozaru nosaukumus ģenitīvā nevajag lietot kopā ar vārdu nozare, ja negrasās runāt «par sīkāku/zemāku sazarojumu». Tā neuzskata ne Tezaurs.lv, kur gandrīz visi piemēri šķirklī nozare ir tieši nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Termini.gov.lv, kur no 142 vārdu savienojumu ar nozare šķirkļiem lielākā daļa ir nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Valentīna Skujiņa, kas grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» raksta, ka: «ģenitīvam (nozares, darbības sfēras apzīmējumam) priekšroka tiek dota iestāžu un to struktūrvienību nosaukumos (..), kā arī savienojumos ar vārdiem nozare, zinātne, vēsture, terminoloģija, konference, seminārs u. tml.», ne es, tāpēc ka saskatu nozīmes atšķirību starp, piemēram, «Pērn Igaunijas biškopībā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas» un «Pērn Igaunijas biškopības nozarē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas».
Iepriekš minētajā rakstā Dace Strelēvica pie pielikuma ģenitīviem pieskaita arī vārdu savienojumus ar nelokāmiem vietvārdiem, piemēram, Po upe. Arī es saprotu šo vārdu savienojumu lietderību — tas ļauj locīt vārdu savienojumu teikumā. Es pat uzreiz varu iedomāties pieņemamus lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīva piemērus — Babītes ezers un Maskavas upe, lai uzreiz būtu skaidrs, ka nav runa par pašām apdzīvotajām vietām, tomēr neredzu jēgu plaši lietot lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīvu, piemēram, Rīgas pilsēta un Ventas upe, ko par pielikuma ģenitīva piemēriem ir izmantojuši jau Endzelīns un Mīlenbahs. Kāpēc nevar vienkārši rakstīt Rīga un Venta, jo vidusmēra latvietim būtu jāzina, ka Rīga ir pilsēta un Venta ir upe, bet ģenitīvu izmantot ar attiecīgo īpašvārdu saistītiem objektiem, piemēram, Rīgas torņi vai Ventas rumba? Kā jums šķiet, vai manis atzītie vārdu savienojumi ir pielikuma vai piederības ģenitīvi kā vecajā gramatikas grāmatā dotais piederības ģenitīva piemērs Daugavas tilti vai jaunajā — Latgales ezeri? Nu lūk! Kas arī bija jāpierāda.
