Dofamīns, nevis dopamīns

Balodis no filmām

Tieksme abreviēt un veidot gramatiski jocīgus hibrīdvārdus pie laba gala nenoved. Zāļu valsts aģentūrā ir dopamīna hidrohlorīds, bet Vikipēdijā tomēr kāds ir skaidri uzrakstījis, kāpēc tā sanācis.

Dofamīns (bieži dēvēts arī par dopamīnu) ir kateholamīnu grupas viela, kam ir nozīmīga loma dzīvnieku psiholoģiskajos procesos. Dofamīns ir radniecisks pirokatehīna (katehola) atvasinājumam dihidroksifenilalanīnam (DOFA; angliskais saīsinājums DOPA). To ķīmiski var uzskatīt par DOFA, kas zaudējis karboksilgrupu, t. i., ir aminoskābei atbilstošais amīns — no tā cēlies nosaukums «dofamīns».

PS. Esmu izaugusi

Lepns putns

un vēl mazliet pāraugusi Latviešu valodas ekspertu komisiju un valodaskonsultacijas.lv: jau kādu laiku post scriptum abreviēju bez punkta aiz katra vārda pirmā burta, bet lieku to tikai teikuma beigās, kas sastāv no šī saīsinājuma PS, tieši tāpat, kā tas tiek darīts ar citām abreviatūrām no vārdu pirmajiem burtiem, izņemot personvārdu iniciāļus, no kā abreviatūru neveido.
     Galu galā tāpat pie epistulārā žanra (un te nu jums jāuzzina, ja tas vēl nebija noticis, ka epistolārs vairs nav modē) piederīgo abreviatūru RSVP gandrīz nekur vairs neredz pierakstītu ar punktiem, pat ne vārdnīcās, kur PS ir ar punktiem.
     Interesanti, ka, lai gan tikai kā variantu, normālu abreviēšanu māca arī skolā. Vienīgi savādi, ka citātā biju spiesta dzēst komatu aiz vārda uzrakstīšanas. Kā tas var būt, ka mācību materiālus sastāda persona, kura vispār iedomājās to tur ielikt, un nebija neviena, kas to laikus pamanītu!?

«Ja pēc vēstules uzrakstīšanas prātā ienācis kaut kas nepateikts, tad vēstules beigās var rakstīt piebildi, to apzīmējot ar lielajiem burtiem P. S. vai PS (no latīņu valodas «post scriptum» — «pēc uzrakstītā»).»

     Vēl interesantāk, ka PS jau sen raksta pat dzeltenā prese.

«— Kāpēc izrādes nosaukumā ir vārdi post scriptum?
— Jo to PS vienmēr var pielikt klāt un smagas lietas padarīt vieglākas, bet skaistas — vēl skaistākas. PS. Es tevi mīlu. PS. Ko tu dari rīt? PS. Nedusmojies…»

     Bet tad atkal šis. :(

Beidzot tas ir oficiāli un citas pārmaiņas

Lai gan nometnes vietas vienmēr tiek ierādītas parka malā vai prom no zvēru takām, vientulīgi nav nekad

Šad tad man liek taisnoties, kāpēc esmu rakstījusi tieši tā, nevis citādi, tāpēc cenšos pievērst uzmanību visādiem daudzmaz oficiāliem pareizrakstīšanas avotiem, kuru saiti varu vienkārši nosūtīt un neko vairāk nepaskaidrot. Kad aptuveni pirms gada izzuda Ministru kabineta noteikumu Nr. 916 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība» 1. pielikums «Saīsinājumi, kurus var neatrunāt dokumentā», es mazliet sapīku: lai gan tas pielikums bija visai kļūdains, tomēr to varēja reizēm izmantot šim nolūkam.
     Taču, kā saka krievi, svēta vieta tukša nestāv: Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir publicējusi savu vispārlietojamo saīsinājumu sarakstu, bet ar vismaz tikpat dīvainiem atlases kritērijiem kā Ministru kabineta noteikumu sarakstam.
     Pirmām kārtām man nepatīk, ka saraksta nosaukumā ir vārds vispārlietojams (tāds, kas nav saistīts ar specifiskām sazināšanās situācijām vai valodas lietošanas sfērām (piemēram, par vārdu, izteikumu); neitrāls), jo man šķiet, ka nevajag veicināt saīsinājumu izplatīšanos ārpus lietišķajiem rakstiem.
     Vislielākais prieks bija ieraudzīt, ka, atšķirībā no iepriekšējā, šajā sarakstā saīsinājumos, kas sastāv no divām vai vairāk daļām, aiz punkta ir atstarpe, piemēram, a. god. un a. k. Diemžēl ar konsekvenci Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav izcēlusies: p. m. ē., kā arī paša saraksta numerācijā tas nav ievērots.
     Savukārt saraksta sastādītājiem vislielāko prieku, šķiet, ir sagādājusi vienādu saīsinājumu ar pilnīgi atšķirīgu nozīmi iekļaušana sarakstā. Piemēram, apr. ir ietverts trīsreiz: apriņķis (aiz īpašvārda), apraksts (arhīva dokumentiem) un aprīlis. Divi vienādi atšķirīgu vārdu saīsinājumi b., d., dz., eks., lic., pag., p. k., vsk. un zīm. arī nav nepareizi noteiktos tekstos, tomēr…