Tipveida līgums

Gaidām savu pārcēlāju, DĀR

Kādu dienu mani bildināja plaši pazīstams, Latvijā reģistrēts uzņēmums, kurā es vienmēr esmu gribējusi strādāt: teksti nav viegli, bet tie ir par interesantiem tematiem un tiek izplatīti pa publiskiem kanāliem (nekā valsts (tas ir, no nodokļiem) samaksāta, slepena vai sektantiska).
     Izpildīju divus parastus pārbaudes darbus: par redaktori un tulkotāju. Abi tika atzīti par labiem, un pienāca tulkotāja autoratlīdzības līgums. It kā vajadzētu spiegt no prieka, jo tagad vairums uzņēmumu sadarbojas tikai ar tām personām, kas ir reģistrējušās par pašnodarbinātajiem, taču es šo līgumu neparakstīju, tāpēc nu varu atļauties to drusku pacitēt. Kopumā tas aizņem 20 lapu (43 tūkstoši rakstzīmju). Valoda citātos ir mazliet pielabota. Arī tas mani nebeidz pārsteigt, ka daudzi izcilas tulkojuma kvalitātes pieprasītāji paši raksta ar šausmīgām kļūdām.

«Ja klientu menedžeri apliecina, ka tulkotājs atskaiti ir iesniedzis XX. datumā vai vēlāk, tad pasūtītājam ir tiesības ieturēt no tulkotāja līgumsoda samaksu par atskaites kavētu iesniegšanu X EUR apmērā par katru kavēto darba dienu. (..) 

Ja tulkotājs kavē darba nodošanas termiņu, kas noteikts attiecīgajā pieprasījumā, tad tulkotājs par katru kavējuma dienu maksā pasūtītājam līgumsodu XXX,XX EUR apmērā par katru nokavēto dienu. (..) 

Par šī līguma X. pielikumā noteikto Komercnoslēpuma aizsardzības noteikumu pārkāpumu pasūtītājs ir tiesīga aprēķināt līgumsodu XXXX,XX EUR apmērā.»

Trīs punkti ar konkrētām soda naudām eiro augošā secībā no viencipara skaitļa pirms komata līdz četrciparu skaitlim pirms komata. Varbūt šī uzņēmuma publiski pieejamie tulkojumi ir tikai aisberga redzamā daļa? Sev, protams, uzņēmums gan neparedz nekādas sankcijas, ja tas nav kaut ko izdarījis, piemēram, laikus samaksājis, bet līgumsoda draudus tulkotājam vēl pavada biedinājums, ka līgumsoda samaksa neatbrīvo tulkotāju no darba izpildes.

«Par pirmajiem 10 (desmit) tulkojumiem (līguma punkts X. X.) pasūtītājs aprēķina un izmaksā tulkotājam atlīdzību, vadoties pēc tarifiem, kas paredzēti 3. grupas tulkiem. Atlīdzība par turpmākajiem tulkojumiem tiek aprēķināta, ņemot vērā tās grupas tarifus, kurā pasūtītājs ir iekļāvis tulkotāju (kā arī tulkojuma veidu).»

Vidusmēra aģentūras līgumā šajā vietā ir teksts, ka tulkotājam ir pienākums atteikties no piedāvātā darba, ja viņš redz, ka no dotā temata neko nesajēdz, bet par darba samaksu puses konfidenciāli vienojas, pieņemot, ka visi paņemtie darbi tiks izpildīti kvalitatīvi, tas ir, ja aģentūra nav ieguvusi pārliecību, ka darbs tiks izpildīts profesionāli, tad arī nekāds līgums netiek piedāvāts. Tā nu tas ir, ka par vienādu darbu tulkotāji saņem atšķirīgu samaksu, bet nez vai tulkotāju iedalīšana 1., 2. un 3. šķirā novērš šo netaisnību. Lūk, 1. šķiras tulkojuma apraksts.

«1. grupā, ja 10 (desmit) pirmie darbi ir izcilas kvalitātes, t. i., tulkojamo materiālu teksti ir pārtulkoti teicami, darbos nav nevienas faktu, gramatiskās un stila kļūdas, darbiem nav nepieciešami nekādi labojumi; darbi atbilst visām līgumā un tā pielikumos, kā arī pieprasījumā noteiktajām prasībām.»

Lai gan labs redaktors spēj saņemties un labot tikai objektīvi pastāvošas kļūdas, nevis pārveido tulkojumu pēc savas labās gaumes, tomēr man vēl nekad, NEKAD nav gadījies tāds tulkojums, kurā pilnīgi nekas nebūtu jālabo. Vai tiešām 1. šķiras tulkotājam izvirzītās prasības ir izpildāmas? Nemaz nerunāsim par to, ka ne visi redaktori ir labi. Piemēram, nesen kādā lietišķajā tekstā including pārtulkoju ieskaitot. Labotāja (aģentūras redaktore, nevis aģentūras klients!) to aizstāja ar tai skaitā. Nu un kāda jēga no šāda labojuma un šādas redaktores?
     Garajam līgumam parakstīšanai bija pievienotas arī «Darba izpildei noteiktās prasības», kas ietver, piemēram, rīkojumu

«starp defisi un tiešo runu atstarpes nav»,

kur uzreiz jau ir divas kļūdas: gan atstarpes trūkums, gan tiešās runas ievadīšana ar defisi, nevis domuzīmi, tāpēc man, protams, neradās pārliecība, ka mēs lieliski sastrādāsimies.
     Pēc kāda laika pienāca atskārsme, ka līdz šim esmu laimīgi dzīvojusi, veselu tulkošanas uzņēmējdarbības segmentu nemaz nepazīstot, proti, ļoti līdzīgs līgums minētajam, tikai viena no vairākām tulkotājam piemērojamajām soda naudām jau sasniedza 15 tūkstošus eiro. Kad aizrakstīju aģentūrai, lai tad ievieš līgumā līdzvērtīgu sodu sev par kaut ko, saņēmu atbildi, ka «soda nauda tiek minēta formāli. Ja rodas domstarpības, tās vienmēr vispirms tiek risinātas mierīgā ceļā.» Es neuzsāku jaunu diskusijas loku par to, kāpēc līgumā ir jāiekļauj punkti, kurus negrasās piemērot, vai kāpēc tikpat formāli nevar iekļaut līdzvērtīgu atbildību abām pusēm, nevis tikai vienai.
     Paziņas mani mudina parakstīt šo līgumu, jo uzskata, ka nodarījumus, par kuriem tulkotājam tiek piemērota šāda soda nauda, ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami pierādīt. Nu nezinu. Man roka neceļas parakstīties, ka es uzņemos saistības par nesalīdzināmi lielākām summām nekā ir iespējams nopelnīt, tulkojot tekstus šīs aģentūras labā.