Spēlē «Stulbs un vēl stulbāks» tautu vienmēr uzvar Valsts valodas centrs. Es gaidu, kad mēdekļi pastāstīs par kādu pētījumu, kurā konstatēts, ka viss vidusmēra latvieša vārdu krājums ir 300 citvalodu kalku, kad no apakšas ikdienišķi pieklauvē Valsts valodas centrs ar paziņojumu: «latviešu valodas eksperti lēmuši, ka vārds karavīrs tagad būs arī sieviešu dzimtē — karavīre».
Tieši cik stulbam ir jābūt, lai nesaprastu, ka, kaut gan lielākajai daļai personu apzīmējumu uz gramatisko dzimti norāda tikai gramatiskas vai derivatīvas pazīmes, ir personu nosaukumi, kuriem dzimtes atšķirības realizējas, apvienojoties vārda morfoloģiskajām pazīmēm ar vārda leksisko nozīmi — dzimtes opozīcija jau ir ietverta vārda leksiskajā nozīmē, bet gramatiski noformēta ar attiecīgām galotnēm. Šādu vārdu nav daudz. Tie ir vārdu pāri, kas apzīmē radniecību, piemēram, tēvs — māte, dēls — meita, brālis — māsa, znots — vedekla, vīrs — sieva.Kādām klapēm uz acīm ir jābūt, lai nesaskatītu atšķirību starp dzimti, kas izteikta ar galotni, un dzimti, kas ietverta leksiskajā nozīmē, un vēl vīzdegunīgi kladzinātu, ka, ja tauta pieņēma mērs — mēre un tulks — tulce, gan jau pieņems arī šo.
Zīmīgi, ka vecās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori tikai apraksta faktu, ka pastāv personu nosaukumi, kuru dzimti nosaka ne tikai galotne, bet arī leksiskā nozīme, taču jaunās autoriem jau ir aizdomas, ka Valsts valodas centra tumsoņi neliksies mierā, kamēr nebūs visu pārtaisījuši pēc sava ģīmja un līdzības. Ne velti jaunajā gramatikas grāmatā ir iekļauts tālāk citētais paragrāfs, kam līdzīga nav vecajā gramatikas grāmatā.
Bet kā gan mēs varējām cerēt, ka Valsts valodas centra tumsoņi mēdz ielūkoties gramatikas grāmatā vai ka viņiem piemīt tīri sadzīviska attapība, lai intuitīvi apjēgtu šo vienkāršo patiesību.663. §.Īpašu grupu veido personu nosaukumi, kuru leksiskajā nozīmē jau ir ietverta piederība pie viena vai otra dzimuma, piemēram, karavīrs, valstsvīrs, runasvīrs, medicīnas māsa (arī citi šīs profesijas paveidu nosaukumi — virsmāsa, operāciju māsa, diētas māsa, pediatrijas māsa u. tml.), vecmāte. Šiem lietvārdiem ar galotnes maiņu piešķirt citu dzimti nav iespējams, un tas rada neērtības to lietošanā (Pūtele 2005: 75). Profesiju nosaukumus reglamentējošos dokumentos vārdi vecmāte un medicīnas māsa (arī šīs profesijas paveidi) doti tikai sieviešu dzimtes formā (PK 2007).
Interesanti palasīt Jūsu rakstus! Tajos smeļos vērtīgas atziņas un arī uzzinu daudz būtisku nianšu valodniecības jomā. Tomēr vienā piegājienā vairāk par diviem, trim rakstiem nevaru izlasīt tikai tā iemesla pēc, ka cauri visiem rakstiem jūtama Jūsu aizkaitinātība un pat dusmas. Rodas nelāga sajūta un negribas turpināt lasīt. Varbūt varat rakstus veidot pamācošā un informējošā tonī, tā, lai tos caurvītu mazāk aizkaitinātības? :) Paldies!
AtbildētDzēstPaldies par Jūsu viedokli, tomēr man diez vai izdosies «rakstus veidot pamācošā un informējošā tonī», jo parasti es tajos vēršos pret aplamām valodnieku atziņām, kas tieši tādā viszinīgā tonī ir paustas. Es visai bieži rakstu par to, par ko man patiesībā gribētos kliegt uz ielas un piketēt pie kaitīgā Valsts valodas centra un nezinātniskās Terminoloģijas komisijas. Prieks, ka tas ir jūtams.
DzēstLiena! Vai svarīgāka nav rakstā jaušamā trauksme un patiesība kā pretspars paviršībai? Kad paijāšana vairs nelīdz — ne neizskaidrojamo lēmumu pieņēmējiem, ne vienaldzīgajiem, kā saka, "krupja rijējiem"?
Dzēst