Hallo, vēl daži nosacīti eksotiski ēdamaugi!

Sevišķi neveiksmīgs angļu valodas kalks ir kale attiecībā uz lapu kāpostiem, kas pieder pie dārza kāpostiem (Brassica oleracea), jo šim vārdam latviešu valodā jau ir piecas citas ar kāpostiem nekādi nesaistītas nozīmes. Daži rakstītāji tā paša angļu valodas vārda izrunas ietekmē tos dēvē par keiliem, bet arī šim vārdam latviešu valodā jau ir nozīme — kuilis. Vietnē Tezaurs.lv bez kādas avota norādes rakstīts, ka kalē kāposti ir taksons (objektu kopums, kam ir noteiktas kopīgas pazīmes un kas atbilst noteiktai taksonomiskai kategorijai), bet lapu kāposti — kolokācija (bieži sastopams vārdu savienojums bez kopīga nozīmes pārnesuma). Galīgi nav saprotams, kā pie tādām domām vispār varēja nonākt. Savukārt Mārīte Gailīte gluži taisnīgi raksta: «Bulduru Dārzkopības skolas dibinātāja agronoma Pētera Dindoņa grāmatā «Ienesīga sakņkopība», kas izdota Rīgā 1923. gadā, šis augs dēvēts par lapu kāpostiem, un tāpat tas saukts vēl savus deviņdesmit gadus pirms Dindoņa grāmatas iznākšanas, tā ka nav nekāda pamata no šī nosaukuma atkāpties.»

     Biju ļoti izbrīnīta, kad atklāju, ka latviešu valodā lapu biešu (Beta cicla) apzīmēšanai pastāv vārds mangolds — tam pat ir savs šķirklis 1984. gadā izdotajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 5. sējumā, kā arī vietnē Tezaurs.lv, lai gan vietnē Termini.gov.lv ir vēstīts, ka jau 1973. gadā terminologi ir piešķīruši la Beta vulgaris ssp. cicla (L.) Moq. un ru мангольд, листовая свёкла tikai vienu atbilsmi latviešu valodā — lapu biete. Savukārt en mangold ir tulkotāja viltusdraugs, jo tā atbilsme latviešu valodā ir lopbarības biete, bet no vairākiem lapu biešu angliskajiem nosaukumiem, piemēram, chard, spinach beet, silverbeet, angļu–latviešu valodas vārdnīcā ir iekļuvis tikai chard ar vienu vienīgu latviešu valodas atbilsmi mangolds.
     Vietnes Tezaurs.lv šķirklī Illicium verum bez kādas avotu norādes rakstīts, ka tā ir īstā ilīcija, bet turpat ir šķirklis anīsa koks, kur dots paskaidrojums no «Populārās dabas enciklopēdijas», ka tā ir īstā ilīcija. Savukārt vietnē Termini.gov.lv rakstīts, ka Illicium verum ir zvaigžņainais anīss jeb anīskoks. Internetā to dēvē par zvaigžņu anīsu un krievu valodas ietekmē pat par badjanu, kas pat ir iekļuvis vietnē Tezaurs.lv, diemžēl bez zinātniskā nosaukuma, lai varētu saprast, kurš augs ar to ir domāts. Pimpinella anisum jeb Anisum vulgare ir parastais anīss. Illicium anisatum ir japāņu zvaigžņu anīss, ko iekšķīgi nelieto.
     Tāpat kā ASV, arī Latvijā vienmēr ir skaidri zināms, no kuras puses pūš kulinārijas vējš — koriandra (Coriandrum sativum) zaļumiem un sēklām ir atšķirīgi nosaukumi. Amerikāņi lapas pēc spāņu parauga sauc par silantro, latvieši pēc krievu no gruzīniem aizgūtā parauga — par kinzu, bet par koriandru sauc sēklas, lai gan šādam dalījumam nav nekāda cita pamata.
     Ne visi no gruzīniem aizgūtie krievu nosaukumi ir tik dzīvotspējīgi. Piemēram, droši vien no vāciešiem aizgūto estragonu (Artemisia dracunculus) par tarhūnu gandrīz neviens nesauc, taču vietnē Tezaurs.lv ir iekļuvis estragona angliskais nosaukums — taragons.
     Angliskais turnepsis (Brassica rapa var. rapa) ir lauka rācenis, kam ir arī lopbarības šķirnes — tās sauc par lopu rāceņiem.
     Dienvidaustrumāzijā angliskajās ēdienkartēs bieži sastopamais morning glory ir Ipomoea aquatica — ūdens spināti. Te svarīgi pievērst uzmanību, ka pie tīteņu dzimtas pieder arī Ipomoea batatas — batāte, kam ēd pavisam citas daļas un ko nevajadzētu pēc angļu parauga saukāt par saldajiem kartupeļiem, kā arī jaukt ar bumbuļu topinambūru (Helianthus tuberosus).
     Mīkstmiesīgā Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav iebildusi, ka mēs Origanum vulgare dēvējam par oregano, tikai piekodinājusi, lai nerakstām ar garo a — oregāno, kaut gan mums ir pašiem savs latviešu nosaukums — parastā raudene. Toties kumīns (Cuminum cyminum) ir jāraksta ar garo i.
     Pasaule mums cenšas iegalvot, ka itāļu virtuve ir tās augstākais kulinārais sasniegums. Tāpēc mēs sējam pazvērītes, bet ēdam rukolu (Eruca vesicaria, otrs populārs zinātniskais nosaukums Eruca sativa, bet ir vēl), audzējam kabačus, bet ēdam cukīni (Cucurbita pepo var. giraumontia, Cucurbita pepo var. cylindrica), tas ir, kabacīšus, kad tie vēl ir mazi un nav jau izauguši lieli.
     Preču eksotizēšanas nolūkos mums ir parādījušās godži ogas, lai gan tās ir parastās līcijas (Lycium barbarum) ogas. Chenopodium quinoa ir kinoja jeb kinojbalanda. Noslēpumainā čija ir Spānijas salvijas (Salvia hispanica) sēklas. Safrāns ir kaltētas krokusu (Crocus sativus) drīksnas.