Hallo, vēl daži nosacīti eksotiski ēdamaugi!

Sevišķi neveiksmīgs angļu valodas kalks ir kale attiecībā uz lapu kāpostiem, kas pieder pie dārza kāpostiem (Brassica oleracea), jo šim vārdam latviešu valodā jau ir piecas citas ar kāpostiem nekādi nesaistītas nozīmes. Daži rakstītāji tā paša angļu valodas vārda izrunas ietekmē tos dēvē par keiliem, bet arī šim vārdam latviešu valodā jau ir nozīme — kuilis. Vietnē Tezaurs.lv bez kādas avota norādes rakstīts, ka kalē kāposti ir taksons (objektu kopums, kam ir noteiktas kopīgas pazīmes un kas atbilst noteiktai taksonomiskai kategorijai), bet lapu kāposti — kolokācija (bieži sastopams vārdu savienojums bez kopīga nozīmes pārnesuma). Galīgi nav saprotams, kā pie tādām domām vispār varēja nonākt. Savukārt Mārīte Gailīte gluži taisnīgi raksta: «Bulduru Dārzkopības skolas dibinātāja agronoma Pētera Dindoņa grāmatā «Ienesīga sakņkopība», kas izdota Rīgā 1923. gadā, šis augs dēvēts par lapu kāpostiem, un tāpat tas saukts vēl savus deviņdesmit gadus pirms Dindoņa grāmatas iznākšanas, tā ka nav nekāda pamata no šī nosaukuma atkāpties.»

     Biju ļoti izbrīnīta, kad atklāju, ka latviešu valodā lapu biešu (Beta cicla) apzīmēšanai pastāv vārds mangolds — tam pat ir savs šķirklis 1984. gadā izdotajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 5. sējumā, kā arī vietnē Tezaurs.lv, lai gan vietnē Termini.gov.lv ir vēstīts, ka jau 1973. gadā terminologi ir piešķīruši la Beta vulgaris ssp. cicla (L.) Moq. un ru мангольд, листовая свёкла tikai vienu atbilsmi latviešu valodā — lapu biete. Savukārt en mangold ir tulkotāja viltusdraugs, jo tā atbilsme latviešu valodā ir lopbarības biete, bet no vairākiem lapu biešu angliskajiem nosaukumiem, piemēram, chard, spinach beet, silverbeet, angļu–latviešu valodas vārdnīcā ir iekļuvis tikai chard ar vienu vienīgu latviešu valodas atbilsmi mangolds.
     Vietnes Tezaurs.lv šķirklī Illicium verum bez kādas avotu norādes rakstīts, ka tā ir īstā ilīcija, bet turpat ir šķirklis anīsa koks, kur dots paskaidrojums no «Populārās dabas enciklopēdijas», ka tā ir īstā ilīcija. Savukārt vietnē Termini.gov.lv rakstīts, ka Illicium verum ir zvaigžņainais anīss jeb anīskoks. Internetā to dēvē par zvaigžņu anīsu un krievu valodas ietekmē pat par badjanu, kas pat ir iekļuvis vietnē Tezaurs.lv, diemžēl bez zinātniskā nosaukuma, lai varētu saprast, kurš augs ar to ir domāts. Pimpinella anisum jeb Anisum vulgare ir parastais anīss. Illicium anisatum ir japāņu zvaigžņu anīss, ko iekšķīgi nelieto.
     Tāpat kā ASV, arī Latvijā vienmēr ir skaidri zināms, no kuras puses pūš kulinārijas vējš — koriandra (Coriandrum sativum) zaļumiem un sēklām ir atšķirīgi nosaukumi. Amerikāņi lapas pēc spāņu parauga sauc par silantro, latvieši pēc krievu no gruzīniem aizgūtā parauga — par kinzu, bet par koriandru sauc sēklas, lai gan šādam dalījumam nav nekāda cita pamata.
     Ne visi no gruzīniem aizgūtie krievu nosaukumi ir tik dzīvotspējīgi. Piemēram, droši vien no vāciešiem aizgūto estragonu (Artemisia dracunculus) par tarhūnu gandrīz neviens nesauc, taču vietnē Tezaurs.lv ir iekļuvis estragona angliskais nosaukums — taragons.
     Angliskais turnepsis (Brassica rapa var. rapa) ir lauka rācenis, kam ir arī lopbarības šķirnes — tās sauc par lopu rāceņiem.
     Dienvidaustrumāzijā angliskajās ēdienkartēs bieži sastopamais morning glory ir Ipomoea aquatica — ūdens spināti. Te svarīgi pievērst uzmanību, ka pie tīteņu dzimtas pieder arī Ipomoea batatas — batāte, kam ēd pavisam citas daļas un ko nevajadzētu pēc angļu parauga saukāt par saldajiem kartupeļiem, kā arī jaukt ar bumbuļu topinambūru (Helianthus tuberosus).
     Mīkstmiesīgā Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav iebildusi, ka mēs Origanum vulgare dēvējam par oregano, tikai piekodinājusi, lai nerakstām ar garo a — oregāno, kaut gan mums ir pašiem savs latviešu nosaukums — parastā raudene. Toties kumīns (Cuminum cyminum) ir jāraksta ar garo i.
     Pasaule mums cenšas iegalvot, ka itāļu virtuve ir tās augstākais kulinārais sasniegums. Tāpēc mēs sējam pazvērītes, bet ēdam rukolu (Eruca vesicaria, otrs populārs zinātniskais nosaukums Eruca sativa, bet ir vēl), audzējam kabačus, bet ēdam cukīni (Cucurbita pepo var. giraumontia, Cucurbita pepo var. cylindrica), tas ir, kabacīšus, kad tie vēl ir mazi un nav jau izauguši lieli.
     Preču eksotizēšanas nolūkos mums ir parādījušās godži ogas, lai gan tās ir parastās līcijas (Lycium barbarum) ogas. Chenopodium quinoa ir kinoja jeb kinojbalanda. Noslēpumainā čija ir Spānijas salvijas (Salvia hispanica) sēklas. Safrāns ir kaltētas krokusu (Crocus sativus) drīksnas.

Konničiva, komercsēnes!

Enoki (Flammulina filiformis)

Tagad katrs bērns zina, ka šampinjoni, portobello un portobellīni ir dārza jeb divsporu atmatenes. Šajā gadījumā grūtākais ir mēģināt šīs sēnes identificēt pēc latīniskā nosaukuma: pavisam sēņu klasifikatorā «Index Fungorum» šai sugai 2017. gadā ir uzrādīti 32 latīniskie sinonīmi, pašlaik — 12. Par populārākajiem, šķiet, ir atzīti Agaricus bisporus, agrāk arī Agaricus hortensis, Psalliota hortensis, Psalliota hortensis var. bispora un Psalliota campestris var. hortensis.

     Tomēr no eksotiskajiem sēņu nosaukumiem tirdzniecībā ļoti izplatīti ir tieši japāniskie nosaukumi. Sēnes, ko Latviešu valodas ekspertu komisija jau 2013. gadā ieteica saukt par šitakēm, tiek plaši audzētas visā pasaulē, ne tikai Japānā, no kurienes cēlies šis nosaukums. Četrpadsmit sinonīmiski latīniskie nosaukumi, kādreiz piederējusi pie sīkstenēm, bet pašreizējais latīniskais nosaukums ir Lentinula edodes, kam latviešu valodā cita atbilsme bez šitakes neatradās. Lentinula edodes pieder pie bazīdijsēņu nodalījuma (Basidiomycota) himēnijsēņu klases (Hymenomycetes) pūkaiņu rindas (Triholomatales) un pūkaiņu dzimtas (Tricholomataceae).
     Pholiota microspora ir labāk pazīstama ar zinātnisko nosaukumu Pholiota nameko. Tādējādi arī latviski šīs sēnes ir labāk pazīstamas ar japānisko nosaukumu nameko, lai gan tā ir zvīņeņu suga, kam savādā kārtā latviskais nosaukums neatradās. Sliktā ziņa, ka mums ir arī nejauki kukaiņi, ko sauc par zvīņenēm.
     Ganoderma lucidum latviskais nosaukums ir lakas plakanpiepe, bet, tā kā viss eksotiskais ir daudz labāks, ārstniecības līdzekļu aprakstos to sauc par reiši atbilstoši japāniskajam nosaukumam.
     Sēni ar zinātnisko nosaukumu Grifola frondosa, kas tirdzniecībā ir pazīstama ar japānisko nosaukumu maitake, patiesībā latviski sauc par daivaino čemureni.
     Lai gan Pleurotus ostreatus ir piešķirts arī japāniskais nosaukums hiratake, šķiet, ka latviski tā visplašāk ir pazīstama ar nosaukumu austersēne, pilnais nosaukums — austeru sānause, 1960. gada augu aizsardzības terminu kolekcijā saukta par ausveida sēni. Pleurotus eryngii sēņu audzētāji sauc par karaliskajām austersēnēm. Latvijā tiek piedāvāts audzēt arī Pleurotus djamor — rozā austersēnes, Pleurotus citrinopileatus — citronu jeb zeltainās austersēnes (japāniskais nosaukums — tamogitake) un Pleurotus Dobrzeatus — melnās austersēnes.
     Ārstnieciskās Ophiocordyceps sinensis, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu Cordyceps sinensis, latviskais nosaukums ir Ķīnas miltene.
     Interesanti, ka mēs ļoti ātri pieņēmām angļu japānisko tirdzniecības nosaukumu kombuča, lai gan tas ir vecās, labās tējas sēnes dzēriens. Tējas sēnei ir piešķirts zinātniskais nosaukums Medusomyces gisevii, kas, protams, nav iekļauts sēņu klasifikatorā, jo patiesībā tējas sēne ir rauga un baktēriju kolonija, savukārt japāņu konbuča ir pilnīgi cits dzēriens, ko gatavo no aļģēm, bet tējas sēnes dzērienu japāniski sauc kōča kinoko.

Komisiju dubultdzirnas

Reklāmisti un citi propagandisti piespēlē arvien jaunas entitātes, kam ir vajadzīgi nosaukumi latviešu valodā, daudz straujāk, nekā Terminoloģijas un Latviešu valodas ekspertu komisija spēj reaģēt. Bet kur tie latviešu nosaukumi paliek, kad beidzot ir doti? Šķiet, ka pareizajai atbildei vajadzētu būt, ka tie nonāk vietnē Termini.gov.lv. It sevišķi tam vajadzētu attiekties uz augu nosaukumiem, kam tur ir atsevišķas terminu kolekcijas un kam LZA Terminoloģijas komisijas Botānikas terminoloģijas apakškomisija ir apstiprinājusi botānikas terminu veidošanas principus. Tomēr dzīvē viss ir citādi.
     Tālajā 2014. gadā ievēroju, ka, lai ko nolemtu kāda Terminoloģijas komisijas apakškomisija, nepaies ne pieci gadi, kad Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija par to pašu jautājumu nolems kaut ko pilnīgi citu. Toreiz bija runa par Argania spinosa, kas no ērkšķainās argānijas tika pārlabota par argānu, un attiecīgā eļļa no argāniju eļļas tika pārlabota par argāneļļu. Nekas no tā visa Termini.gov.lv meklēšanā nav atrodams. Ja kādu baigi interesē tie nosaukumi, lai meklē pa lēmumiem, protokoliem utt.
     Tāpat es toreiz palauzīju rokas pret Visumu, diez kā gan latviski būtu jādēvē Vitellaria paradoxa un attiecīgais sviests, kā arī Euterpe oleracea un tās ogas.
     Vietnē Termini.gov.lv latīniskais nosaukums Vitellaria paradoxa nav atrodams, taču ir divi šķirkļi ar atšķirīgiem latviskajiem nosaukumiem katram šī latīniskā nosaukuma sinonīmam: Butyrospermum parkii (en shea tree, shea butter tree) latviski saucas basija, bet Butyrospermum paradoxum (en karite) — sviestkoks. Taču 2018. gadā, kad Latviešu valodas ekspertu komisija ķērās pie latviskā nosaukuma piešķiršanas šī auga riekstu taukiem, tā nevis mēģināja novērst šo misēkli, bet gan paziņoja, ka nosaukums šī sviests ir gana labs. Interesanti, ka šis jaunievedums Termini.gov.lv meklēšanā vairs nav atrodams, atšķirīgie latviskie nosaukumi bez jebkāda mājiena, ka tas ir viens un tas pats augs, ir palikuši un ir norādīta viena shea nuts un karite nuts atbilsme latviešu valodā — sviestkoka rieksti un viena shea butter un karite butter atbilsme — basijas sviests.
     Euterpe oleracea kārta pienāca 2022. gadā. Nu Terminoloģijas komisijai beidzot bija skola rokā, un tā uzreiz piešķīra ogām divus nosaukumus — eiterpes ogas un asaī (ai, cik ļoti mums vajadzēja vēl kādu nelokāmu vārdiņu). Neviens no šiem nosaukumiem nav atrodams Termini.gov.lv meklēšanā.

Botānikas terminoloģijas apakškomisijā apstiprinātie botānikas terminu veidošanas principi

Reiz sensenos laikos, kad katrs interesents bija ne vien informēts par Terminoloģijas komisijas un apakškomisiju sastāvu, bet arī varēja sarakstīties un pat sazvanīties ar šo komisiju dalībniekiem, lai operatīvi tiktu galā ar terminrades problēmām, Botānikas terminoloģijas apakškomisija bija tik laipna, ka formulēja šos principus. Diemžēl šodien man neizdevās atbilstoši tiem nosaukt latviski vienu kociņu, tomēr citreiz tie ir noderējuši.

1. Latviešu valodā organismu ģinšu nosaukumus lieto daudzskaitlī, bet sugu nosaukumus (ja uzsver sugu, nevis konkrētas sugas kultūru) — vienskaitlī. Piemēram:
Pinus L. — priedes (priežu ģints);
Pinus sylvestris L. — parastā priede.

2. Vienas ģints apzīmēšanai lieto tikai vienu latvisko nosaukumu. Ja vienas ģints ietvaros sugām tradicionāli tiek lietoti atšķirīgi ģints epiteti, tad ģints latvisko nosaukumu nosaka pēc ģints tipa sugas latviskā nosaukuma (ģints epiteta). Piemēram:
Prunus L. (1753) — plūmes;
vietējās un Latvijā introducētās sugas:
Prunus americana Marshall (1785) — Amerikas plūme;
Prunus ansu (Maxim.) Kom. (1904) — Ansu aprikoze.

3. Sugas nosaukums latviešu valodā ir binārs, un to veido sugas epitets (viens vai divi vārdi), kam seko ģints epitets (ģints nosaukums). Ja nav senu izņēmumu, tad visām vienas ģints sugām par ģints epitetu lieto tikai vienu latvisko nosaukumu. Ja Latvijā viena vai vairākas ģints sugas ir pārstāvētas savvaļā, tad ģints epitets automātiski attiecināms uz citzemju sugām. Nebinārus nosaukumus saglabā tikai tajos gadījumos, kad tiem ir ļoti senas tradīcijas. Piemēram:
Salix pentandra L. (1753) — šķetra.

4. Pasugām un varietātēm latviskos nosaukumus veido tāpat kā sugām. Sugas tipa varietātes vai tipa pasugas latviskais nosaukums automātiski ir sugas kopīgais nosaukums. Pārējām vienas sugas varietātēm vai pasugām, ja tās nepieciešams izdalīt no sugas, pirms ģints epiteta jālieto cits epitets, kas atšķiras no sugas kopīgā epiteta.

5. Latviskos nosaukumus neveido augu formām. Atbilstoši starptautiskajām normām netulko šķirņu nosaukumus. Tos raksta ar taisniem latīņu burtiem un vienpēdiņās, tūlīt aiz latviskā nosaukuma. Piemēram:
Picea abies ‘Virgata’ — parastās egles šķirne ‘Virgata’.

6. Atbilstoši senām tradīcijām botānikā katrai ģintij ir tikai viens latviskais nosaukums, kuru nedrīkst lietot citām ģintīm. Zooloģijā saglabājas tradīcija, ka viens latviskais nosaukums reizē ir vairāku ģinšu kopīgais nosaukums.

7. Jaunu latvisko ģinšu nosaukumu veidošanā var lietot esošos citu ģinšu nosaukumus, no tiem veidojot salikteņus. Piemēram:
Picea A. Dietr. (1824) — egles;
Abies Mill. (1754) — baltegles.

8. Veidojot latviskos ģinšu nosaukumus, nav ieteicams veidot salikteņus, kuros ietverts augstākas taksonomiskās vienības (kārtas, klases, tipa utt.) latviskais nosaukums, īpaši, ja jaunveidojamais saliktenis tādējādi būtu jāveido no trim vārdiem. (Šāda pieeja krietni samazina iespējas veidot lielu skaitu jaunu ģinšu nosaukumu.)

9. Jaunus latviskos nosaukumus veido tikai tad, ja tādi nav publicēti jau agrāk. Ja agrāk publicētie nosaukumi ir kļūdaini, tos labo atbilstoši gramatikas prasībām. Nelatviskus nosaukumus aizstāj ar jau publicētiem, bet, ja tādu nav, tad veido jaunus. Ja publicētajos nosaukumos ir kļūdains ģints epitets, tad to labo vai aizstāj ar pareizo.

10. Sakārtojot sugu un ģinšu latviskos nosaukumus, vispirms plašāk jāanalizē attiecīgās jomas literatūra. Izmanto tikai tos latviskos nosaukumus, kas publicēti kopā ar latīnisko nosaukumu.

11. Ikdienā lietotiem publicētajiem nosaukumiem sugas epitetu nemaina uz citu pat tad, ja, pamatojoties uz Starptautisko botānikas kodeksu, ir ticis mainīts sugas epitets latīniskajā nosaukumā. Jāsaglabā senie tautas nosaukumi, kas ir latviešu valodas kultūras mantojums un letonikas vērtību sastāvdaļa. Ja agrāk publicēti vairāki latviskie nosaukumi, tad izvēlas vecāko, kas atbilst binārajai sistēmai un citām prasībām.

12. Darinot jaunus taksonu nosaukumus latviešu valodā, vispirms mēģina tulkot latīnisko nosaukumu, bet, ja tā tulkojums nav piemērots, tad izmanto citas valodas nosaukuma paraugu. Ja izmanto latviskotus latīņu nosaukumus, tad to dara tikai ģintīm. Sugu epitetus tulko. Ja nav tulkojams ne latīniskais, ne citas valodas nosaukums, tad sugas epitetu veido pēc sugas dabiskās izplatības teritoriālā nosaukuma. Tāpat rīkojas, ja tulkojums sakrīt ar esošu (aizņemtu) nosaukumu. Ja dabiskā izplatība ir vienāda divām sugām un ir problēmas izveidot sugu epitetu nosaukumus pēc minētajām pazīmēm, tad tālāk izmato īpašas pazīmes, ar kurām sugas atšķiras dabā. Atšķirīgo pazīmi ietver sugas nosaukumā par sugas epitetu.