Personisks un… personisks

Jaunajā gramatikas grāmatā ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā bieži veidojas īpašības vārdu pāri ar piedēkli -isk- un -īg-, kas ir semantiski tuvi, tomēr izsaka dažādas nozīmju nianses. Ar -isk- darinātie īpašības vārdi izsaka atbilstību kādai vispārinātai pazīmei, tam, kas ir raksturīgs ar motivētājvārdu nosauktajai personai, būtnei vai priekšmetam. Savukārt atvasinājumi ar piedēkli -īg- apzīmē no motivētājvārda nozīmes abstrahētu aktīvu īpašību. Aldis Lauzis iksī ir devis skaidrojošu piemēru: «Dzejolis, kas dziļi atklāj autora personību, ir personīgs. Dzejolis, kas ir Jāņa paša rakstīts, ir Jāņa personisks dzejolis.»

     Manā uztverē šī robežšķirtne ir visai netverama. Šķiet, tikpat apjukuši ir bijuši arī Latviešu literārās valodas vārdnīcas sastādītāji, kuri īpašības vārdiem personīgs un personisks ir piešķīruši katram pa trim nozīmēm, kas faktiski pārklājas.
     Jau 1965. gadā izdotajā pašā pirmajā «Latviešu valodas kultūras jautājumu» laidienā Mērija Saule-Sleine secina: «Formas personisks un personīgs tātad jau senāk lietoja un vēl joprojām lieto nediferencēti, turklāt praktiski šo abu formu nozīmju šķiršanai kaut cik liela svara nebūtu. Mūsdienu latviešu literārās valodas attīstības gaita apliecina, ka forma personisks kļuvusi par dominējošu.»
     Tāpat grāmatā «Valodas kultūra teorētiskā skatījumā» (1993) Inta Freimane raksta: «Paronīmi, kam zudusi nozīmes atšķirība, kļūst par variantiem, no kuriem viens ir uzvarējis, bet otrs pamazām zūd. Piemēram, pašreiz ir tendence zust vārdam personīgs, atdodot vietu otram — personisks, to sāk lietot visos gadījumos.»
     Tā kā pašlaik populārākajās latviešu valodas skaidrojošajās vārdnīcās dotās abu formu nozīmes joprojām faktiski pārklājas, katrs autors intuitīvi izvēlas viņaprāt piemērotāko un robeža starp personisks un personīgs turpina kļūt arvien netveramāka.

PS. Tie, kam autoritāte ir Jānis Endzelīns, ziniet: Mērija Saule-Sleine apgalvo, ka viņš ir lietojis tikai īpašības vārdu personisks.