 |
| Kad Arestovičs nosauca valsts propagandu par лубок, tērzētavā pajautāja, ko tas nozīmē un sāka kalt rīmes лубок — лобок. Man patiktu dzīvot atbildīgu pieaugušo pasaulē |
«1) «melnā drakona» tējas nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā, proti, [vulun];
2) saskaņā ar aptaujāto ķīniešu valodas speciālistu ieteikumiem nosaukums latviešu valodā atveidojams sieviešu dzimtes formā Vulunas tēja;
3) sieviešu dzimtes formas izvēli pamato fakts, ka šā dzēriena veida nosaukums ir tēja (nevis čajs), tādēļ nav ieteicams tējas šķirnes nosaukums vīriešu dzimtes formā (piemēram, uluns, kā tas reizēm lietots interneta tekstos). Arī vairums kafijas šķirņu nosaukumu latviešu valodā ir sieviešu dzimtes formā (moka, arābika, robusta u. tml.).
Šāda veida vārdkopnosaukumiem zināmā mērā piemīt īpašvārda funkcija, atšķirībā no līdzīga sastāva salikteņnosaukumiem (Vulunas tēja : vuluntēja). Šā tējas nosaukuma (kuru var arī tulkot kā Drakona tēju / drakontēju) rakstībā ir vērojama līdzība, piemēram, ar Rūķīšu tēju (rūķīštēju) vai Ziemas tēju (ziemastēju). Arī dažu citu pārtikas produktu nosaukumi veidoti kā vārdkopas ar īpašvārda funkciju, piemēram, Svētku cepumi vai Vasaļu desa.»
Manuprāt, iemesls, kāpēc šī komisija ir saveidojusi tik daudz dzīvotnespējīgu nosaukumu, ka ļaudis apšauba arī tās veikuma saprātīgo daļu un labprāt piedēvē tai visādus humoristiskus jaunvārdus, ir ļoti dīvaina vārddarināšanas principu piemērošana.
I cēliens. Transkripcija
Jā, «nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā», tikai [vulun] nav izruna ķīniski, bet gan tas, kas sanāk, ja divas no trim tējas veida [wūlóngchá] ķīnzīmēm katru atsevišķi atveido atbilstoši piņjiņa tabulas latviskajai versijai, kura «ataino iespējamās iniciāļu un fināļu kombinācijas, bet neaptver toņus, kas ir tikpat svarīgi pareizai izrunai ķīniešu valodā». Man nav ķīnzīmju fontu, tāpēc izmantoju tējas veida nosaukuma pierakstu piņjiņā [wūlóngchá]. Kā redzams, pati piņjiņa sistēma toņus ietver, un, piemēram, šeit tos var paklausīties.
Ne visur, kur raksta ar ķīnzīmēm, romanizēšanai izmanto piņjiņa sistēmu, tāpēc [wūlóngchá] angliski mēdz transkribēt gan ar wulong tea, gan ar oolong tea — otrais variants cenšas ņemt vērā nosaukuma izrunu saskaņā ar piņjiņu. Es domāju, ka tas arī ir vienīgais pareizais veids, kā piešķirt nosaukumu citā valodā, proti, kopumā, nevis pa zilbēm izvērtējot nosaukuma izrunu oriģinālvalodā. Plašajās interneta ārēs var paklausīties [wūlóngchá] izrunu — nekas cits bez ūlongčā nesaklausīsies. Tiesa, g nav dzirdams, bet, no otras puses, kā jūs izrunājat [ɒ] un [ŋ] angļu vārdos strong, song, wrong utt., vai varbūt īpašvārda Longailenda transkripcija latviski jūs neapmierina, lai gan arī tā ir pieņemta norma: «Angļu skaņu [ŋ] un skaņu kopu [ŋg] atveido ar ng un [ŋk] — ar nk, balstoties uz ortogrāfisko formu.» Interesanti, ka skaņai [ŋ], ko angliski transkribē ar ng, latviski pliks n atbilst tikai piņjiņa tabulā un ķīniešu personvārdu atveides noteikumos, bet visas citvalodu kongas un sarongas, Singapūra, Bangkoka (kur, starp citu, vispār neietilpst ne zilbe no pilsētas nosaukuma oriģinālvalodā), Tonga utt. dzīvo cepuri kuldamas.
II cēliens. Gramatizācija
Savādi, ka jaunā svešvārda dzimti ir noteikuši aptaujātie ķīniešu valodas speciālisti. Jeļenas Staburovas grāmatā «Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā» ir teikts: «Vienzilbes un vairākzilbju īpašvārdi, kas piņjiņ transkripcijā beidzas ar līdzskani (iespējamās fināles: -an, -ang, -en, -eng, -in, -ing, -ong,
-un), iekļaujami 1. vai 4. deklinācijā, atbilstoši dzimtei nominatīvā pievienojot galotni -s vai -a: pilsēta Zigong – Dziguna, kalns Taishan – Taišaņs, uzvārds Bing – Bins vai Bina utt.» Kā redzams, dzimte tiek piešķirta atbilstoši entitātes dzimtei latviešu valodā. Nu tad kādā dzimtē ir tas pūķis, kam nomenklatūras vārdu mēs pievienojam tulkotu — tēja? Sanāk no angļu starpniekvalodas atveidotā ūlonga tēja (oolong tea), kas minēta 2004. gadā izdotajā Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcā. Man šķiet, ka neviens neiedomātos rakstīt, piemēram, deviņvīrspēkas tēja vai deviņvīrspēka tikai tāpēc, ka lietvārds tēja ir sieviešu dzimtē. Problēma ar sazēlušajiem vīriešu dzimtes uluniem un pueriem ir tieši nomenklatūras vārda tēja nepievienošana, jo bez tā abiem iepriekš minētajiem vārdiem ir pavisam cita nozīme.
III cēliens. Īpašvārdiskums
Šie man šķiet visčaganākie vārdu salāti visā komisijas lēmuma pamatojumā. Pieeja interesanta, bet nav tā, ka nosaukumi bez kādas jēgas no vārdkopām kļūst par salikteņiem un otrādi. Salikteņu un vārdkopu savstarpējās attiecības ir izsmeļoši aprakstījusi Valentīna Skujiņa grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi», kur cita starpā norādīts, ka salikteņa vai vārdkopas veidošana ir viena no vārda nozīmju diferencēšanas iespējām.
Aplūkotajā gadījumā ir runa par veselu tējas veidu (nevis konkrētu preci vai zīmolu) līdztekus, piemēram, baltajai un melnajai tējai. Baltā tēja nav balta, un melnā tēja ne vienmēr ir melna, kā arī ne visas tējas, kas ir melnas, pieder pie melnās tējas veida — arī šie ir simboliski nosaukumi, taču neviena tējas veida nosaukums līdz šim netika rakstīts ar lielo burtu. Nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc no šī principa būtu jāatkāpjas.
Vēl Valentīna Skujiņa norāda, ka «Termina funkcijā īpašvārds ar nozīmes pārnesumu parasti kļūst par sugasvārdu», proti, arī pueras tēja tajā pašā lēmumā bez šaubīšanās bija jāraksta ar mazo burtu.
Epilogs
Bez vārdiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru