Oleksijs Arestovičs. Piektā projekta manifests

Sastāv no divām daļām:

     • problēmas nostādnes;
     • risinājuma priekšlikuma.
     Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
     Sāksim ar sašķeltību.
     Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
     • eirooptimistiskais,
     • nacionālistiskais,
     • Krievijas,
     • padomju.
     Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
     Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
     Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
     Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
     Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
     • eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
     • Krievijas apvienojas ar padomju.
     Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
     Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
     Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
     No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
     Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
     Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
     Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
     Otra problēma ir Krievija.
     Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
     Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
     Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
     Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
     Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
     Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
     Senās Rusas kņazi bija rusi.
     Višneveckis bija Rusas vaivads.
     Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
     Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
     Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
     Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
     Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
     Ir pienācis laiks tos atgūt.
     Trešā problēma ir modernizācija.
     No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
     Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
     Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
     Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par nomaļu mežonīgu āri ar arhaizācijas elementiem.
     Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
     Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
     Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
     Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
     Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
     Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
     Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
     Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
     Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
     Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
     Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
     Otrā daļa. Problēmas risinājums.
     Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
     Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
     Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
     Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
     Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
     Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
     Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
     Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
     Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
     Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
     Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
     Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāču Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
     Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
     Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
     Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokozakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
     Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
     Lūk, tas būs brīnums.
     Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
     — Hei, jaunie Ataturki!
     Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.

2020. gada 8. septembrī

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302

Priekš kaķiem

Visi, kas ir uzauguši ar Latviešu literārās valodas vārdnīcas padomiņu, ka prievārds priekš četrās nozīmēs lietojams sarunvalodā, bet rakstu valodā tikai vienā — «norāda uz laikposmu, laika momentu, kas tuvojas, kad notiek kāda darbība, norise, eksistē kāds stāvoklis; pirms», ziniet, ka esat cietsirdīgi piemānīti, jo Latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir rakstīts tieši pretējais:

     «958. §. 1. Prievārds priekš kopā ar pārvaldāmo vārdu apzīmē  v i e t u, kas ir kā  p r i e k š ā, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas  p r i e k š  pārvaldāmā  v ā r d a. Vietas nozīmē prievārdu priekš bieži aizstāj konstrukcija ar lietvārda priekša lokatīvu, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas pārvaldāmā  v ā r d a  p r i e k š ā.
     Vietas nozīmē priekš, liekas, lietots arī tādos gadījumos kā Ieva  p r i e k š  m a n i s  tik salta kā ledus gabals sprēgoņā. Bl. 16, 275.
     Gadījumos, kur locījuma forma viena pati var radīt pārpratumus, dažkārt sastop priekš lietotu kopā ar atkarīgo vārdu arī ar nozīmi, kam  p a r  l a b u  notiek kāda darbība, piem., Es tak svētdien krogā redzēju, ka kazaks saimniecei  p r i e k š  t e v i s  iedeva vēstuli. Bl. 16, 277.  P r i e k š  p a š a  bērniem tev tik daudz pacietības nebij. Bl. 16, 248.»
     Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta: «Priev. priekš īsteni vietas un laika nozīmē: «Simtiņš auga ozoliņu Priekš bāliņa nama duru» (LD 3719), «Priekš saulītes, priekš gaismiņas Dieviņš jūdza kumeliņus» (LD 1368, 4). Laikam v. für ietekmē priekš lieto arī nozīmē ‘kam, kā labā’ (tā arī A. Kronvalds).»
     BET 2013. gada Latviešu valodas gramatikas grāmatā ir konstatēts, ka prievārda priekš izstumšana no latviešu valodas ir sekmīgi pabeigta: «Latviešu rakstu valodas attīstības gaitā ir sašaurinājies vai pakāpeniski zudis šādu prievārdu lietojums: (..) priekš — mūsdienās šis prievārds dažkārt sastopams nolūka, noderības vai retumis laika attieksmes izteikšanai.»
     Lai gan ne bez citu valodnieku atbalsta, prievārda priekš nozīmes sašaurināšanu aizsāka Jānis Endzelīns: «Prepozicijai „priekš” latviešu valodā šauras robežas: to var gan lietāt laika nozīmē, bet to nevar likt vācu für vietā». Viņš cīnījās pret priekš lietošanu visur, «kur var izteikties ar vienkāršo datīvu» vai izveidot palīgteikumu, TAČU ieteica rakstīt nevis «tas ir noticis pirms viena gada», bet gan «tas ir noticis priekš viena gada». Tāpat viņš aizrādīja, ka vācu für atbilsme dažkārt ir par, piemēram, nevis «priekš tēvzemes mirt», bet gan «par tēvzemi mirt».
     Senāk tika izdoti darbi ar nosaukumiem «Vārdi, kurus zinātnības komisija atrada par derīgiem priekš lietošanas» (1876) un «Svešu vārdu grāmata priekš grāmatniekiem un laikrakstu lasītājiem, ar 2200 svešiem vārdiem un viņu nozīmēšanu latviskā valodā» (1878). Temati liecina, ka šo grāmatu autori kaut ko jau nu saprata no latviešu valodas, lai kāda tā bija salīdzinājumā ar šodienu.
     Pēc publikācijām var spriest, ka Jānis Endzelīns pat bijis mazliet pārsteigts, ka latviešu kaunināšana par prievārda priekš lietošanu visādās nozīmēs, izņemot laika, ir tik iedarbīga, ka ļaudis to vairās lietot pat laika nozīmē. Es arī mazliet brīnos, ka tā noticis, jo, piemēram, no visādām padebilām beķerejām, birstēm un citiem barbarismiem mēs nekādi netiekam vaļā vēl šobaltdien, bet vienkāršu latviešu vārdu esam izsvītrojuši.
     Sakramentālo jautājumu «Priekš kam?» mierīgi varētu aizstāt ar jautājumu «Kālabad?», bet ne ar «Kāpēc?», tomēr es tāpat kā iepriekšējās gramatikas grāmatas autori uzskatu, ka nav speciāli jācenšas «izteikties ar vienkāršo datīvu» vai priekš vietā iespraust divdabjus domāts, paredzēts. Protams, bijušajā tviterī ir bijusi diskusija arī par prievārda priekš lietošanu. Latviešu valodas attīstības kopa norāda, ka «Tagadējais datīva pārslogojums ir bīstamāks nekā «priekš» lietošana, kas mazina divdomības: «zāles saslimšanai» u. tml.». Elvis Krumholcs min piemērus, kad bez prievārda priekš tekstam vispār nav satura: ««Idejas dārzam» — kā dārzam var būt idejas? PRIEKŠ dārza var būt idejas. Tāpat «augi ēnai» — ēna nevar izvēlēties sevim augus! Augi PRIEKŠ ēnas.» Viņš arī norāda, ka, ja ar prievārdu izsaka «zāles pret klepu», tad ir jābūt iespējai ar prievārdu izteikt arī pretējo, piemēram, «zāles priekš sirds», nevis jāmocās un jāizlokās ar kaut kādiem citiem paņēmieniem: «Ja norāda profilaksi vai prevenciju: «vitamīni PRIEKŠ sirds» (nevis «vitamīni sirdij» vai «sirds vitamīni»). Ja norāda iedarbību: «zāles PRET klepu» (nevis «zāles klepum»).»

Negadījums un klizma

Pirmām un galvenām kārtām — visi iespējamie vilcieni šķiet jau labi sen ir aizgājuši: lietvārds negadījums ar nozīmēm ‘nevēlams gadījums’ un ‘neplānots notikums vai notikumu virkne, kā rezultāts var būt letāls, var rasties ievainojumi, slimības, kaitējums videi, vai arī iekārtu un īpašuma bojājumi un zaudējums’, kā arī daudzām atbilsmēm citās valodās ir Terminoloģijas komisijas oficiāli apstiprināts termins. Taču jau «Profesora J. Endzelīna atbildēs» (1933–1942) ir teikts, ka

«No verba gadīties atvasinātais substantīvs gadījums ir vēl paturējis dzīvu savu sakaru ar verbu; tāpēc tāds savienojums kâ „negadījums” (vācu Unfall nozīmē) mūsu apziņā saistās ar nenotikuša gadījuma jēgumu (sal. Latv. v. vārdn.: vietā un nevietā, gadījumā un negadījumā) un neatbilst tai nozīmei, kādu šim vārdam grib piešķirt. Vācu Unfall nozīmē var lietāt vārdus: kļūme, liksta, klizma; arī nelaimes gadījums.»

Ūja, un kāpēc ne ķeza, ķibele, nepatikšanas un neraža? Turklāt manā apziņā pilnīgi noteikti tāda saikne vairs nepastāv, lai vai cik argumentēti Rasma Grīsle «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 26. laidienā publicētajā rakstā pūlētos to atjaunot:

«Savienojumi ar ne- ir noteikti jāšķiro:
     1) šad tad ne- tiek savienots ar neverbāliem lietvārdiem, un tad tam var būt divējāda nozīme — vai nu nolieguma (nerīdzinieks), vai nopēluma (necilvēks, nezvērs);
     2) visnotaļ iespējamos ne- savienojumos ar verbiem vai verbālnōmeniem ar -šana, -ums, -ējs u. c. (kas ir tik tuvas verba atvases, ka tie var būt pat refleksīvi: necelšanās, necēlējies) negācijai ir  t i k a i  nolieguma nozīme. Piem., savienojumiem necelt(ies), necelšana, ne(pie)cēlums ne- rāda tikai to, ka darbības nav nekādas — ne vēlamas, ne nevēlamas. Tâpat negrozījums, nebaudījums, nedalījums, nesaistījums, nepieprasījums, nesaadījums izsaka darbības vai tās konkrēta rezultāta noliegumu, nevis nopēlumu. (..)
     Pagaidām vairums runātāju laikam vēl spilgti izjūt, ka, piemēram, nevēlamas izdarības latviski var gan saukt par nedarbiem, bet ne par «nedarījumiem», nevēlamas runas — par nevalodām, bet ne par «nerunājumiem», nedz t. s. lāča pakalpojumus par «nepakalpojumiem». Un tâpat taču nevēlamu gadījumu nevar saukt par «negadījumu» vai ļaunu notikumu par «nenotikumu». Īstā nozīme negadījumam ir ‘nenoticis gadījums’ (līdzīgi kâ negadīšanās ir apm. ‘nenotiekoša gadīšanās’), un reti par ko tādu iznāk runāt. (..)
     Satiksmes ceļu nelaimēm labi der klizmas vārds, kam blakus ir arī verbs klizmēt ‘iegrūst ko nelaimē, savainot’, klizmēties ‘nelaimēties, iekļūstot klizmā’ (sal. «raganas klizmē cilvēkus», «burvji skrien . . druvas klizmēt» ME II 230, «(kājā) klizmēts», «viņam ceļā klizmējies» EH 619). — Pēc šādiem tautas valodas paraugiem varētu teikt, piem., ka kādam ceļā gadījusies klizma, ka kāds gājis bojā satiksmes klizmā, ka apledojums klizmē braucējus, autobusus, ka mašīnas klizmētas, kuģis klizmēts sānos, ka sacīkstēs kādam klizmējies u. tml. Šo noderīgo verbu klizmēt(ies) diemžēl nav pārņēmusi Llvv, un klizma tur paskaidrota ar «negadījumu», kas rēgojas arī vēl citur. Bez tam klizma un klizmēt ir ērti pamatvārdi — no negadījuma nevar, bet no šiem var atvasināt citus derīgus apzīmējumus, piem., klizmains (kâ kļūdains, «klizmains ceļojums»), klizmētājs (kâ kavētājs), klizmēklis (kâ kavēklis, misēklis).»

Kopumā šis Rasmas Grīsles raksts ir veltīts tieši valodnieku ieguldījumam latviešu valodas noplicināšanā. Ar mani ir noticis viss, ar ko Rasma Grīsle draud un biedē šajā rakstā. Es vairs pilnīgi nesaskatu apdrošināšanas dokumentiem piemērotāku kodolīgu apzīmējumu par negadījums visam tam nevēlamajam, kas neparedzēti var atgadīties ar personu un mantām. Es arī kā godīgs cilvēks pasaku, ka LIETIŠĶAJOS RAKSTOS turpināšu izmantot vienīgi svešvārdu klizma ‘šķidruma ievadīšana zarnās caur anālo atveri’, nevis indoeiropiešu pirmvalodas izcelsmes lietvārdu klizma, par kuru Konstantīns Karulis raksta «sākotnējā nozīme laikam ‘klupiens’». Šķiet, ka ar to es pilnīgi iekļaušos monolītajās lietišķo tekstu tapinātāju rindās, jo līdz šim man nav gadījies apdrošināšanas dokumentos sastapt, piemēram, frāzi «Jums ir jāsazinās ar apdrošināšanas sabiedrību 24 stundu laikā pēc klizmas», kā arī, piemēram, ceļasomas zādzību mute neveras saukt par nelaimes gadījumu. Man nav ne jausmas, kam ir jānotiek, lai darbības vārds klizmēt kļūtu populārs un lietvārds negadījums atgūtu sākotnējo nozīmi.

Mēnešu nosaukumi

Kad lasīju Ernesta Brastiņa domas par laika skaitīšanu, ieinteresēja jautājums, kāpēc latvieši nav paturējuši savus mēnešu nosaukumus, bet lietuvieši ir? Pirmkārt, būtu vēlams pierakstīt datumus tāpat kā pašlaik: ar kārtas skaitli un mēneša nosaukumu. Kā redzams, tas nebūtu viegli. Otrkārt, trūkst vienprātības: jau pats Brastiņš gandrīz katram mēnesim dod paralēlus nosaukumus.

     Janvāris — ziemas mēnesis — sala mēnesis — jaunā gada jeb svētku mēnesis
     Februāris — sveču mēnesis — meteņu jeb puteņu, jeb sala mēnesis
     Marts — sērsnu jeb baložu mēnesis
     Aprīlis — sulu mēnesis
     Maijs — lapu jeb sējas mēnesis — ziedoņa mēnesis
     Jūnijs — ziedu mēnesis — papuves mēnesis
     Jūlijs — siena jeb liepu mēnesis
     Augusts — rudzu jeb pļaujas mēnesis — suņu jeb labības mēnesis
     Septembris — sila mēnesis — silu jeb veselo, jeb viršu mēnesis — ābolu mēnesis
     Oktobris — rudens jeb veļu mēnesis — zemliku mēnesis — Miķeļa mēnesis — lapkriša mēnesis
     Novembris — sala jeb salnas mēnesis — salnu mēnesis — miglu mēnesis
     Decembris — vilku mēnesis — svētku mēnesis — tumsas mēnesis
     Zilā krāsā ir iekrāsoti Ernesta Brastiņa minētie mēnešu nosaukumi, zaļie atšķirīgie ir ņemti no Vikipēdijas, oranžais — no raksta lsm.lv, sarkanie — no Eduarda Riekstiņa grāmatas «Naturālo skaitļu nosaukumi pasaules tautu valodās», rozā — no Rūtas Augstkalnes ierosinājumiem Latviešu valodas kultūras jautājumu 9. laidienā.

Skaitīšana un augšraksts

Esmu ievērojusi dīvainu skaitļu pierakstu: «Dievturu Vēstnesī» gadskaitļus pieraksta ar vieninieku augšrakstā priekšā, piemēram, ¹2023. gads, savukārt neseno dziesmu un deju svētku kārtas skaitļi ir pierakstīti ar romiešu skaitļiem augšrakstā.

     Dievturi, kā viņi paši apgalvo, bailēs no nepamatotiem labojumiem, ir izkropļojuši holocēna kalendāra pierakstu. Par holocēna kalendāra priekšrocībām ir pat kodolīgs rakstiņš latviski Vikipēdijā.

     Holocēna kalendārs ir populārs nosaukums holocēna jeb cilvēku ērai — gadu numerācijas sistēma ir tuva gadu astronomiskajam pierakstam, vienīgi tai tiek pieskaitīti 10 tūkstoši gadu, par atskaites punktu izvirzot ģeoloģiskā holocēna jeb pēcledus laikmeta neolīta revolūciju un civilizācijas sākumu, kad cilvēki no mednieku-vācēju sabiedrības pievērsās zemkopju-vietsēžu dzīvesveidam. Tas vienkāršo ģeoloģisko, arheoloģisko, dendrohronoloģisko un vēsturisko datēšanu, jo nav jāņemas ar laika dalīšanu pirms mūsu ēras / mūsu ērā.
     Pašreizējo Gregora kalendāru var pārveidot par holocēna kalendāru ar vienkāršu vieninieka pievienošanu pirms gadskaitļa, piemēram, mūsu ēras 2023. gads atbilst cilvēku ēras 12023. gadam. Holocēna kalendāru pirmais ir piedāvājis Čezāre Emiliāni 11993. gadā, bet latviešiem viņš ir tikai vēlreiz apstiprinājis šādas laika skaitīšanas pamatotību, jo, lūk, ko 11929. gadā raksta Ernests Brastiņš:
     «Pirms beidzam šo ievadu, vēl gribētu izteikt kādus jaunus priekšlikumus. Proti, ir mazliet neveikli dievturim skaitīt gadus no Kristus piedzimšanas, kad katrai relīģijai ir pašai sava ēra, žīdi skaita gadus no pasaules radīšanas, musulmaņi no Mochameda bēgšanas iz Mekas uz Medinu. Dabīgi rodas vajadzība arī pēc dievtuŗu ēras.
     Tā kā Dievturība vispilnīgākā veidā ietvērusi sevī senāriešu relīģiju, bet āriešu tautas cilvēces gaŗajā mūžā ieņemot tikai nelielu daļu — tās esot tikai ap 10.000 gadu vecas (prof. Brauns), tad latviski dievturīgo ēru varētu saistīt ar šo ārisko skaitli. Ērtības labād pastāvošai kristīgai ērai šo skaitli varētu pieskaitīt klāt, noliekot āriešu izcelšanos 10.000 g. pr. Kristus. Tādā kārtā Eiropas laiku skaitīšana mums neradītu nekādas gŗūtības, jo pastāvošam gada skaitlim priekšā stāvētu skaitlis „1“, piem.: 1929. = 11929.
     Šaī āriskā ērā ērti iekļautos visi vēsturiskās kultūras laiki nepārtrauktā rindā un nebūtu vairs Eģiptes un Bābeles vēstūre jāskaita atžgārnā kārtībā ar pastāvīgo piebildumu „priekš Kr.“.»
     No augšraksta lietošanas viedokļa nav izprotama tā izmantošana kaut kā priekšā un romiešu skaitļu izmantošana augšrakstā. Nekādus norādījumus par augšraksta lietošanu latviešu valodā neatradu, savukārt angliski daudzviet ir minēts, kad augšrakstu vispār mēdz lietot: attēlojot preču zīmes ^TM, reģistrētas preču zīmes ^® un pakalpojumu zīmes ^SM apzīmējumu; vēru numerācijai; ķīmisko elementu aprakstos; matemātiskajās izteiksmēs; fizikālo mērvienību apzīmējumos un tādā garā. Nav ieteikumu izmantot augšrakstu gadskaitļos un sarīkojumu numerācijā. It kā jau nav tieša sakara starp dievturiem un dziesmu svētku rīkotājiem, tomēr esmu ievērojusi, ka muļķības izplatās kā meža ugunsgrēks — strauji un neparedzamā virzienā.

On the go

Lasot svešas tulkošanas atmiņas, kad vecos tulkojumos ir jāpietulko izmaiņas, esmu ievērojusi, ka on the go allaž tiek tulkots ar ceļā, atrodoties ceļā (arī «Google Translate» tulko tieši tā). Varbūt attiecībā uz audiodatņu klausīšanos tas šķiet kaut cik pamatoti, taču par ēšanu un dzeršanu galīgi ne, jo parasti civilizētā pilsētas un piepilsētas sabiedriskajā transportā nav atļauts ēst un dzert (ja nu ir domāts, piemēram, ceļš uz darbu un atpakaļ uz mājām, proti, svārstmigrācija). Arī tulkotāju forumā Proz.com pirms desmit gadiem ir uzdots jautājums, kā latviski pārtulkot «customers on the go». Diemžēl atbilde «kustībā esoši klienti» galīgi nepriecē, jo tie, visticamāk, ir nevaļīgi, aizņemti, rosīgi vai aktīvi klienti — tā saka angļu–latviešu vārdnīca: to be on the go — būt kustībā; he is always on the go — viņš vienmēr rosās.

     Kembridžas vārdnīcā skaidri pateikts, ka «on the go» ir idioma ar trim nozīmēm: 1) aizņemts un aktīvs; 2) ceļā vai ārpus mājām; 3) ļoti nevaļīgs, proti, on the go — 1) busy and active; 2) while travelling or not at home; 3) very busy.
     Tā ka bieži vien īstā atbilsme būtu kaut ko darīt «par spīti aizņemtībai» vai tādā garā.

Šejienieši resp. turienieši

Grāmatā «Dažādas valodas kļūdas» (1928) Jānis Endzelīns raksta, ka: 

«Krievu valodā ir atvasinājums „местный“, un tāpēc ir iedomājušies, ka arī mums vajadzīgs līdzīgs vārds, un darinājuši vārdu „vietējs“. Bet ar  -ē j s  pa laikam atvasina adjektīvus tikai no vietas un laika adverbiem (piem. „ārā“: „ārējs“). Izjēmums ir „galējs“ (no „gala“ vārda; „galējā“ tumsība); bet arī šis vārds šai gadījumā par paraugu neder, jo „galējs“ ir, kas ir galā, tâ ka „vietējs“ būtu vienkārši tas, kas ir  v i e t ā  (ne  š a i  ne  t a i  vietā, bet vienkārši  v i e t ā !), un „vietējie“ cilvēki būtu tie, kas iejem kādu vietu. Nesabojātā tautas valodā nu arī nerunā ne par ko „vietēju“, bet gan par  š e j i e n e s  (resp.  t u r i e n e s) ļaudīm, notikumiem, ziņām u. c. Bet eita un sameklējiet mūsu avīzēs tagad ziņas par „šejienes“ resp. „turienes“ notikumiem! tās ir it kā aizmirstas, un to vietā varat atrast tikai „vietējos“ notikumus.»

     Vietējie tātad patiesībā ir šejienieši, tejienieši un turienieši, kā arī ir pašmāju, iekšzemes, mūszemes, iekšēji, pašu vai mūsu valsts (novada, pilsētas, ciema utt.) notikumi, ziņas utt.
     Es nebiju par to aizdomājusies, kamēr mani nebija izvedusi no pacietības vārdkopa local community, kuras vienīgā vietnē Termini.gov.lv norādītā atbilsme ir vietējā kopiena, kur abi vārdi ir neveiksmīgi izraudzīti. Angļu–latviešu vārdnīcā ir teikts, ka «community n 1. apdzīvota vieta; mikrorajons; c. centre — mikrorajona centrs; 2. kopiena; the c. — sabiedrība; 3. kopība; c. of interests — interešu kopība; c. singing — kopdziedāšana; c. work — sabiedriskais darbs», bet šķirklis local jau ir pārpildīts ar visu ko vietēju — pat local government ir nosaukts nevis vienkārši par pašvaldību, bet par vietējo pašvaldību, taču daži izņēmumi ir: piepilsētas vilciens (vai autobuss), local name — vietas nosaukums, local option — rajona iedzīvotāju tiesības (..), local mobilization — daļēja mobilizācija, very local species — tikai šai vietā sastopama suga, local outlook — aprobežoti uzskati.
     No aptuveni 167 vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar community tikai nedaudziem atbilsme latviešu valodā neietver lietvārdu kopiena un citus jau minētos vārdus: community — savienība, sociācija, aprindas, apvienība, kopa, community home — nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestāde, community house — tautas nams, tribal community — ģints iekārta, community service — piespiedu darbs, community services — pakalpojumi dzīvesvietā, sociālie pakalpojumi, intelligence community — izlūkdienesti, agricultural community — lauku iedzīvotāji, community work — sabiedriskais darbs, community management — komunālā saimniecība, legal community — juridiskā sistēma, forensic community — tiesu nozare, community reception — kolektīvā uztveršana, community-based service — apkaimē pieejami pakalpojumi.
     Tāpat no aptuveni tāda paša skaita vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar local tikai dažiem atbilsme latviešu valodā neietver īpašības vārdus vietējs un lokāls: local loop — abonentlīnija, local attraction — penetrācija, local speed — faktiskais ātrums, local history — novada vēsture, local standby — ierobežotas gatavības režīms, local tax — pašvaldības nodoklis, local lore file — novadpētniecības kartotēka.
     Atsevišķas minētās atbilsmes šķiet kļūdains vai situatīvs tulkojums, piemēram, forensic community vai local attraction, tomēr stulbu terminu ar kopiena vai vietējs šķiet vairāk, piemēram, ko izsaka community worker atbilsme kopienas darbinieks vai local museum atbilsme vietējais muzejs?

Dāsns

No Jāņa Kušķa raksta krājumā «Latviešu leksikas attīstība» (1968) uzzināju, ka no lietuviešu valodas aizgūto apvidvārdu dāsns, kam mūsdienu vārdnīcās ir nozīmes ‘devīgs; auglīgs, ražens; bagātīgs’, savulaik literārajā valodā ir ieviesis Rainis, kad XIX gadsimta beigās atdzejoja Johana Volfganga fon Gētes «Faustu». Kārlis Mīlenbahs kritizēja Raini par to, un pat pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā īpašības vārds dāsns bija reti sastopams, tomēr tas ir nostiprinājies latviešu valodā ar divvalodības palīdzību, proti, lai būtu ekvivalents īpašības vārdam щедрый.

Komats vai saiklis

«Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidienā Dainuvīte Guļevska raksta, ka ir ieteicams ievērot vienkāršus noteikumus arī tad, kad ir jāizvēlas, vai vienlīdzīgus teikuma locekļus saistīt ar saikli vai atdalīt ar komatu.

     Ar komatu ir jāatdala tie divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, no kuriem otrs leksiskās nozīmes ziņā papildina pirmo. Ja divi vienlīdzīgi teikuma locekļi ir atdalīti ar komatu, tos lasa ar lielāku pauzi, it kā akcentējot otru vienlīdzīgo teikuma locekli, kas atrodas aiz komata. Intonatīvi uzsvērts, šis teikuma loceklis iegūst īpašu nozīmi teikumā, un teikums ietver nelielu papildu informāciju, piemēram, lieli, izcili notikumi.

     Ar komatu vienlīdzīgos teikuma locekļus atdala arī tad, ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne (parasti vairāk par diviem locekļiem) un šo virkni varētu vēl turpināt, bet autors to nedara vai nu tādēļ, ka skaidri nezina visus iespējamos locekļus, vai arī tādēļ, ka pēc precīza visu iespējamo gadījumu un variantu uzskaitījuma nav vajadzības.
     Ja teikumā ir divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, kas no viena un tā paša viedokļa raksturo vārdu, uz kuru tie attiecas, un kas viens otru neprecizē vai nepaskaidro, šos vienlīdzīgos teikuma locekļus vēlams savā starpā saistīt ar saikli un (vai, arī u. c.), piemēram, organisko vielu un mikrofloras nozīme. Ja saiklis un teikumā ir nepieciešams arī kādu citu vārdu saistīšanai, tad, lai izvairītos no saikļa nevēlamas atkārtošanās, vienlīdzīgos teikuma locekļus var saistīt saiklis arī vai kā arī.
     Ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne un no satura nav noprotams, ka uzskaitījumu varētu vēl turpināt, teikuma loģiskais akcents prasa pēdējo vienlīdzīgo teikuma locekli piesaistīt ar saikli.

Mazliet rosola par rasolu

Uzreiz ķeros vērsim pie ragiem: pat ja ēdiena nosaukumu rasols (salāti, kas gatavoti no vārītas vai ceptas gaļas, vārītiem dārzeņiem (piemēram, kartupeļiem, bietēm), olām un skābētiem vai marinētiem gurķiem, pievienojot krējumu vai krējumu ar majonēzi un garšvielas) patiešām ir pareizāk rakstīt ar a, nevis o, 1938. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 137. burtnīcā norādītā cilme no kr. рассол — ‘sālījums’ šķiet paķerta no zila gaisa, gribētos izvērstāku pamatojumu un skaidrojumu, ko nekur neatrodu. No tā paša cieš Vikipēdijas raksta par somu rosolli autors: «According to some sources, the word rosolli comes from the Russian word rassol, meaning brine, although it is not known how this came to refer to the dish in question.»

     Savukārt Ojārs Lāms spēj paskaidrot, kāpēc rosols viņam šķiet ticamāka versija: «(..) 1851. gada recepte liek domāt, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar krāsu, tātad sakni ros- (..)». Arī igauņu rosolje, kas Igauņu–latviešu vārdnīcā ir tulkots ar rasols, kā zināms, ir ar bietēm, tātad sārts. Un ievērojiet, ka ziemeļu kaimiņi savus rosolus ar a vis neraksta.
     No tās pašas Latviešu konversācijas vārdnīcas vietnē Tezaurs.lv ir iekļauts arī rasols — ‘smalks lietutiņš, kas tikai raso’. Sālījuma apzīmēšanai mums pastāv arī apvidvārds rošols, kura lietošana, spriežot pēc atradumiem vietnē Periodika.lv, tika sīvi apkarota tieši līdzības ar krievu valodu dēļ.
     Runājot par ēdienu, vietnē Periodika.lv vairākos pagājušā gadsimta sākuma izdevumos var atrast Vārīšanas skolas reklāmas, kur sola jaunavām iemācīt arī rasola pagatavošanu. «Sievietes» 11. numurā 1924. gada 20. decembrī ir sniegta rasola recepte. «Jaunās Nedēļas» 24./25. numurā 1926. gada 18. jūnijā Anrī Bero apraksta «Ko es redzēju Maskavā?»: «Pirmā stāvā atrodas bufete ar mūžīgo «rasolu», kurš dienu un nakti, katrā laikā pieder pie krieva aukstā galda.»
     «Zeltenes» 17. numurā 1930. gada 1. septembrī nedēļas ēdienkartē ir rosols, «Zeltenes» 15. numurā 1931. gada 1. augustā bērnu ēdienkartē ir sakņu rosols, bet «Zeltenes» 18. numurā 1931. gada 15. septembrī atrodama siltā rasola recepte, savukārt «Zeltenes» 22. numurā 1932. gada 15. novembrī — veģetariāņu rasola recepte. Taču dažādos 1934. gada izdevumos dominē rosols, piemēram, «Zemkopja» 24. numurā 1934. gada 25. decembrī svētku galdam tiek piedāvāta dāņu rosola recepte.
     Vietnē Gramatas.lndb.lv ir pavārgrāmatas gan ar rosola, gan ar rasola receptēm, taču, ja pieņem, ka rasolam ir krieviska izcelsme, tad jādomā, ka tā saucamajos padomju laikos to vien lietoja, taču tā nav — vismaz dažās zīmīgās grāmatās ir pieminēts rosols, piemēram, 1961. gadā izdotajā Regīnas Ezeras stāstu krājumā «Un ceļš vēl kūp» un 1974. gadā izdotajā stāstā «Vasara bija tikai vienu dienu», kā arī 1973. gadā izdotajā Marģera Zariņa romānā «Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata».
     Visbeidzot, ēdiena nosaukumu rosols plaši lieto arī pārnestā nozīmē sajaukuma apzīmēšanai. «Programma raiba kā rasols» — rakstīts «Jaunāko Ziņu» 96. numurā 1926. gada 3. maijā. Jauks virsraksts Mārtiņa Deruma piezīmēm «Laika» 8. numurā 1953. gada 28. janvārī — ««Biedrību rosolu» vai «Rosola biedrību»». Interesanti, ka Tezaurs.lv krājumos šī nozīme ir norādīta vienīgi Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā.

Savukārt Valodaskonsultacijas.lv to nesaprot

Savukārt es to domāju nopietni: bez Kēnigsbergas atbrīvošanas šis karš nebūs pabeigts

Grāmatā «Latviešu interpunkcija» Aina Blinkena apstākļa vārdu savukārt ir kļūdaini pieskaitījusi pie adverbiālajiem iespraudumiem, kas ir atdalāmi ar komatiem, kopā ar pirmkārt, otrkārt, treškārt utt., manuprāt un mūsuprāt, tādējādi radot iespaidu, ka savukārt parasti ir liekams komatos. Bet vai tāpēc Valodaskonsultacijas.lv ir jāturpina šo kļūdu izplatīt? Kā seminārā «Interpunkcija un gramatika: sarežģītāki gadījumi» norādījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas asociētā profesore Ilze Lokmane, tagad jau pat skolā māca, ka savukārt nav obligāti atdalāms ar komatiem. Arī nevienas kaut cik nopietnas latviešu valodas kultūrai veltītas publikācijas autors savukārt ar komatiem nav atdalījis. To nav darījuši arī jaunās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori.

     Tāpat apstākļa vārds savukārt bieži tiek izmantots pretstatījuma saikļa bet nozīmē, kur tas, dabiski, ar vienu komatu ir atdalīts no iepriekšējās teikuma daļas, piemēram, «Viena uzvara finālturnīrā garantē otro vai trešo vietu, savukārt čempiona titula iegūšanai nepieciešami divi panākumi.»
     Milzīgs paldies Alža Lauža radiem, ka nav likvidējuši viņa tvitera kontu un no turienes joprojām ir iespējams aizņemties pārdomātas atziņas un skaidrus formulējumus, tostarp par savukārt.

«Par «savukārt» Blinkenas grāmatā ir kļūda. Grūti pat iedomāties tādu teikumu, kurā «savukārt» būtu komatos liekams iespraudums. Vārdus, kas sintaktiski saistīti ar kādu atsevišķu vārdu/vārdkopu, nevis attiecas uz visu teikumu, parasti komatos neliek. Ja komatos būtu liekams «savukārt», tad jau komatos būtu jāliek arī «galvenokārt», «vienīgi» un pat «tikai» un «arī».»

1. aprīļa joks «ChatGPT jau nu gan atņems tulkotājiem darbu»

PS. Iemācījos jaunu vārdiņu — nedeterministisks. Lielākā daļa mūsdienu uz mašīnmācīšanos balstīto mākslīgā intelekta sistēmu (piemēram, valodu modeļi, datorredzes sistēmas u. c., tostarp ChatGPT) ir nedeterministiskas — to rezultāti var atšķirties pat tad, ja ievaddati nemainās, jo tos ietekmē nejaušības elementi, sākotnējie apmācības nosacījumi vai iekšējie algoritmiskie procesi.

Sauja ≠ riekšava

sauja — ieliekta plauksta ar kopā sakļautiem, parasti mazliet saliektiem, pirkstiem; priekšmetu, vielas u. tml. kopums, daudzums, ko var saņemt plaukstā, apņemt ar plaukstu; pārn. neliels (cilvēku) kopums, saujiņa

riekšava — cieši kopā saliktas, mazliet saliektas abu roku plaukstas (saujas), lai tajās ko novietotu, iesmeltu u. tml.; tas, kas ir novietots, iesmelts u. tml. šādi saliktās plaukstās, šādi saliktās plaukstās ietilpstošais (kā) daudzums; instr.: riekšavām, apst. nozīmē; pārn. lielā daudzumā un viegli (ko iegūt)

Iztulkot vai pārtulkot

Ja ir runa tieši par tulkošanu no kādas valodas citā, tad tādiem matu skaldītājiem kā es ir ieteicams lietot darbības vārdu pārtulkot, jo darbības vārdam iztulkot Latviešu literārās valodas vārdnīcā pirmā nozīme ir ‘izprast, izskaidrot’ un tikai otrā nozīme ir ‘pārtulkot’, savukārt darbības vārdam pārtulkot pirmā nozīme ir ‘tulkot un pabeigt tulkot’.

Botānikas terminoloģijas apakškomisijā apstiprinātie botānikas terminu veidošanas principi

Reiz sensenos laikos, kad katrs interesents bija ne vien informēts par Terminoloģijas komisijas un apakškomisiju sastāvu, bet arī varēja sarakstīties un pat sazvanīties ar šo komisiju dalībniekiem, lai operatīvi tiktu galā ar terminrades problēmām, Botānikas terminoloģijas apakškomisija bija tik laipna, ka formulēja šos principus. Diemžēl šodien man neizdevās atbilstoši tiem nosaukt latviski vienu kociņu, tomēr citreiz tie ir noderējuši.

1. Latviešu valodā organismu ģinšu nosaukumus lieto daudzskaitlī, bet sugu nosaukumus (ja uzsver sugu, nevis konkrētas sugas kultūru) — vienskaitlī. Piemēram:
Pinus L. — priedes (priežu ģints);
Pinus sylvestris L. — parastā priede.

2. Vienas ģints apzīmēšanai lieto tikai vienu latvisko nosaukumu. Ja vienas ģints ietvaros sugām tradicionāli tiek lietoti atšķirīgi ģints epiteti, tad ģints latvisko nosaukumu nosaka pēc ģints tipa sugas latviskā nosaukuma (ģints epiteta). Piemēram:
Prunus L. (1753) — plūmes;
vietējās un Latvijā introducētās sugas:
Prunus americana Marshall (1785) — Amerikas plūme;
Prunus ansu (Maxim.) Kom. (1904) — Ansu aprikoze.

3. Sugas nosaukums latviešu valodā ir binārs, un to veido sugas epitets (viens vai divi vārdi), kam seko ģints epitets (ģints nosaukums). Ja nav senu izņēmumu, tad visām vienas ģints sugām par ģints epitetu lieto tikai vienu latvisko nosaukumu. Ja Latvijā viena vai vairākas ģints sugas ir pārstāvētas savvaļā, tad ģints epitets automātiski attiecināms uz citzemju sugām. Nebinārus nosaukumus saglabā tikai tajos gadījumos, kad tiem ir ļoti senas tradīcijas. Piemēram:
Salix pentandra L. (1753) — šķetra.

4. Pasugām un varietātēm latviskos nosaukumus veido tāpat kā sugām. Sugas tipa varietātes vai tipa pasugas latviskais nosaukums automātiski ir sugas kopīgais nosaukums. Pārējām vienas sugas varietātēm vai pasugām, ja tās nepieciešams izdalīt no sugas, pirms ģints epiteta jālieto cits epitets, kas atšķiras no sugas kopīgā epiteta.

5. Latviskos nosaukumus neveido augu formām. Atbilstoši starptautiskajām normām netulko šķirņu nosaukumus. Tos raksta ar taisniem latīņu burtiem un vienpēdiņās, tūlīt aiz latviskā nosaukuma. Piemēram:
Picea abies ‘Virgata’ — parastās egles šķirne ‘Virgata’.

6. Atbilstoši senām tradīcijām botānikā katrai ģintij ir tikai viens latviskais nosaukums, kuru nedrīkst lietot citām ģintīm. Zooloģijā saglabājas tradīcija, ka viens latviskais nosaukums reizē ir vairāku ģinšu kopīgais nosaukums.

7. Jaunu latvisko ģinšu nosaukumu veidošanā var lietot esošos citu ģinšu nosaukumus, no tiem veidojot salikteņus. Piemēram:
Picea A. Dietr. (1824) — egles;
Abies Mill. (1754) — baltegles.

8. Veidojot latviskos ģinšu nosaukumus, nav ieteicams veidot salikteņus, kuros ietverts augstākas taksonomiskās vienības (kārtas, klases, tipa utt.) latviskais nosaukums, īpaši, ja jaunveidojamais saliktenis tādējādi būtu jāveido no trim vārdiem. (Šāda pieeja krietni samazina iespējas veidot lielu skaitu jaunu ģinšu nosaukumu.)

9. Jaunus latviskos nosaukumus veido tikai tad, ja tādi nav publicēti jau agrāk. Ja agrāk publicētie nosaukumi ir kļūdaini, tos labo atbilstoši gramatikas prasībām. Nelatviskus nosaukumus aizstāj ar jau publicētiem, bet, ja tādu nav, tad veido jaunus. Ja publicētajos nosaukumos ir kļūdains ģints epitets, tad to labo vai aizstāj ar pareizo.

10. Sakārtojot sugu un ģinšu latviskos nosaukumus, vispirms plašāk jāanalizē attiecīgās jomas literatūra. Izmanto tikai tos latviskos nosaukumus, kas publicēti kopā ar latīnisko nosaukumu.

11. Ikdienā lietotiem publicētajiem nosaukumiem sugas epitetu nemaina uz citu pat tad, ja, pamatojoties uz Starptautisko botānikas kodeksu, ir ticis mainīts sugas epitets latīniskajā nosaukumā. Jāsaglabā senie tautas nosaukumi, kas ir latviešu valodas kultūras mantojums un letonikas vērtību sastāvdaļa. Ja agrāk publicēti vairāki latviskie nosaukumi, tad izvēlas vecāko, kas atbilst binārajai sistēmai un citām prasībām.

12. Darinot jaunus taksonu nosaukumus latviešu valodā, vispirms mēģina tulkot latīnisko nosaukumu, bet, ja tā tulkojums nav piemērots, tad izmanto citas valodas nosaukuma paraugu. Ja izmanto latviskotus latīņu nosaukumus, tad to dara tikai ģintīm. Sugu epitetus tulko. Ja nav tulkojams ne latīniskais, ne citas valodas nosaukums, tad sugas epitetu veido pēc sugas dabiskās izplatības teritoriālā nosaukuma. Tāpat rīkojas, ja tulkojums sakrīt ar esošu (aizņemtu) nosaukumu. Ja dabiskā izplatība ir vienāda divām sugām un ir problēmas izveidot sugu epitetu nosaukumus pēc minētajām pazīmēm, tad tālāk izmato īpašas pazīmes, ar kurām sugas atšķiras dabā. Atšķirīgo pazīmi ietver sugas nosaukumā par sugas epitetu.

Sāk atrasties vārdi

Ja teksts ir neitrāls un nav skaidri sarakstīts no kristiešu skatpunkta, es izvairos no vārdu pagāni un pagānisms lietošanas. Tomēr, kad nav iespējams rakstīt konkrēti par dievturību vai citu kādas tautas pirmskristietības ticību, dažkārt ir ļoti grūti atrast šos neitrālos vispārinošos vārdus. Līdz šim kaut kā nebiju ievērojusi, ka daži atbilstoši vārdi tiešām pastāv — tikai 18. Eiropas Etnisko reliģiju kongress pievērsa manu uzmanību tam, ka tās taču visas kopā var saukt par etniskajām reliģijām. Man, protams, uzreiz gribējās lietot salikteni etnoreliģijas, lai gan gūglēšana parādīja, ka šis saliktenis nav necik populārs. Bet nekur neatradu pat ne mājienu, kādā vienkāršā, ietilpīgā un skaistā vārdā vispārināti varētu dēvēt etnisko reliģiju piekritējus?

PS. Pievienoju vēl jauku vārdkopu «tautas garīgās tradīcijas».

PPS. Tās mēdz dēvēt arī par autohtonajām reliģijām (dievestībām). Tikai te tāds sīkums, ka autohtons, autohtoni latviešu valodā ir lietvārdi, kas cita starpā apzīmē arī pirmiedzīvotāju, pirmiedzīvotājus. Attiecīgais īpašības vārds ir autohtonisks, nevis arī autohtons, kā domā vārdnīcu sastādītājs Andrejs Veisbergs un vēl daudzi citi.

Nepareizs darbības vārdu priedēkļu lietojums

Ne visos Latviešu valodas kultūras jautājumu numuros ir tik daudz interesantu rakstu kā iepriekšminētajā 10. laidienā. Izkonspektēju Rūtas Riekstiņas rakstu par kļūdām darbības vārdu lietošanā ar priedēkļiem. Piemēram, man šķiet, ka līdz šim esmu nepiedodami reti izmantojusi analītiskās vārdkopas.

Latviešu valodā darbības vārdus atvasina ar priedēkļiem aiz-, ap-, at-, ie-, iz-, no-, pa-, pār-, pie-, sa-, uz-. Daļai šo priedēkļu atbilst attiecīgi prievārdi (aiz, ap, no, pa, pār, pie, uz), kas saglabā leksisko nozīmi un var iegūt arī jaunas nozīmes, kad kļūst par vārdu veidotājām morfēmām. Daļai priedēkļu nav nozīmes bez darbības vārda (sa-, ie-, at-).
     Priedēkļi parasti modificē darbības vārda nozīmi (aiziet, apiet, iziet, noiet, uziet). Dažkārt darbības vārda nozīmi var diferencēt ar vienu un to pašu priedēkli (lietus pāriet, pāriet pār pļavu, pāriet mājās). Atšķirīgā nozīme atklājas tikai kontekstā. Retumis priedēkļi norāda vienīgi uz darbības pabeigtību.
     Latviešu valodā darbības vārdam parasti ir viens priedēklis. Izņēmums ir tikai tie darbības vārdi ar priedēkli, kas nozīmes ziņā ir pielīdzinājušies pirmatnīgiem darbības vārdiem (iepatikties, izpatikt), tāpēc nebūtu attaisnojama darbības vārda ar diviem priedēkļiem piepacelt (parasti divdabja formā — piepacelts) lietošana.
     Raksturīgākās kļūdu grupas: 1) darbības vārds ar priedēkli ir lietots analītiskās vārdkopas vietā, 2) darbības vārdam nav vajadzīgs priedēklis, 3) kāds priedēklis ir lietots cita priedēkļa vietā.

Darbības vārds ar priedēkli analītiskās vārdkopas vietā
     Zēns paķēra veselu sauju konfekšu,  s ā k a  tās  a t t ī t  un papīrus meta uz grīdas.
     Desmitajā klasē audzēkņi  s ā k a  a i z i e t  no stundām.
     Tā kā priedēklis norāda uz lielāku vai mazāku darbības pabeigtību, darbības vārds ar priedēkli nav lietojams līdzās darbības vārdam sākt, kas akcentē tieši darbības sākuma momentu, jo rodas loģiska pretruna. Šajos piemēros ir jālieto analītiskās konstrukcijas sāka tīt vaļā papīrus un sāka iet projām no stundām.
     Raga slāņa šūnas  n e p ā r t r a u k t i  n o l o b ā s.
     Darbības vārdu ar priedēkli nav pareizi lietot līdzās apstākļa vārdiem vienmēr un nepārtraukti, kas norāda uz ilgstošu darbību. Šai gadījumā ir jālieto darbības vārds bez priedēkļa vai analītiskā vārdkopa lobās nost.

Lieks priedēklis
     Bieži priedēklis ir lietots bez vajadzības. Daudziem darbības vārdiem ir ļoti plaša leksiskā nozīme; ja priedēklis nepiešķir darbības vārdam jaunu nozīmi, tas ir lieks.
     Sākumā viņš  n o s p ē l ē j a  slikti un dabūja sēdēt uz rezervistu soliņa.
     600 ha lauku jau  n o m e l i o r ē t i.
     Ātri  s a o r i e n t ē j u š i e s  nelāgajā situācijā, mehāniķi ķērās pie darba.
     I z t r ū k a  tikai tie, kuri bija izbraukuši komandējumos.
     Pirmajā piemērā ir pilnīgi aplams darbības vārda spēlēt lietojums ar priedēkli no-. lr iespējams slikti nospēlēt visu spēli vai atsevišķu setu, bet te ir runa tikai par spēles sākuma momentu, tātad nekādā ziņā nedrīkst darbības vārda formai pievienot priedēkli. Pēdējā piemērā kļūda ir arī pārvaldījumā: Trūka tikai to, kuri bija izbraukuši komandējumos.
     Daudzkārt jau ir pamatoti kritizēti darbības vārdi ar priedēkli pielietot un izmainīt, kuros priedēklis nav motivēts, jo tas nepiešķir darbības vārdam jaunu nozīmi. Vārda izmaiņa vietā var noderēt mainīšana, pārmainīšana, grozīšana, pārgrozīšana, pārveidošana, maiņa, un vārda pielietošana vietā — lietošana, izlietošana, piemērošana, kā arī attiecīgie darbības vārdi.
     Pirmajā tikšanās brīdī Jānis viņam  i z l i k ā s  ļoti noguris.
     Priedēklis parasti konkretizē un precizē darbības vārda nozīmi, taču neveiksmīgā lietojumā tas drīzāk rada neskaidrību. Kāds var izlikties par to, kas viņš patiesībā nav vai kāds viņš nav (zēns izlikās slims, bet īstenībā bija vesels), — tāda ir šā darbības vārda leksiskā nozīme. Minētajā piemērā rakstītājs gribējis teikt, ka Jānis viņam licies (šķitis) noguris.
     Taču satrauc, ka aizvien rūk apmeklētāju skaits, kaut arī  i z d a r ī t s  viss, lai sarīkojumā varētu ierasties pat no vistālākā saimniecības nostūra.
     Darbības vārda izdarīt leksiskā nozīme saistās ar konkrēta uzdevuma veikšanu (tas jau izdarīts nozīmē, ka paveikts noteikts darbs). Piemērā šis darbības vārds ir lietots vispārinātā nozīmē, tāpēc te ir vajadzīga bezpriedēkļa forma darīts.
     Šī darba rezultāti  p a r ā d a, ka saslimstība ar vēzi palielinās.
     17 % traumu bērni  i e g u v u š i  ielās un sakarā ar transportu.
     Darbības vārds parādīt raksturo konkrētu, uzskatāmu darbību (parādīt uzskates līdzekli, parādīt ceļu). Tā kā piemērā darbības vārds ir lietots plašā, vispārinātā nozīmē, pareiza ir bezpriedēkļa forma rāda. Tas pats attiecas uz darbības vārdu gūt. Turklāt šim darbības vārdam parasti ir pozitīva leksiska nozīme, tāpēc priedēklis tam nav pievienojams, ja raksturota negatīva parādība.
     Lieliski  p a s t r ā d ā j u š a s  Vibakas un Tilžas vidusskolas pionieru vienības.
     Mēs visi esam labi  p a s t r ā d ā j u š i  un pilni enerģijas jaunam darba cēlienam.
     Priedēklis pa- darbības vārdam strādāt piešķir divējādu nozīmi: 1) darbības vārds ar priedēkli raksturo kaut ko peļamu, nosodāmu (zēns pastrādājis nedarbus), 2) darbībai, kas ir izteikta ar darbības vārdu ar priedēkli, ir ierobežojums laikā (pastrādājis stundas trīs, viņš meta mieru). Nav pareizs darbības vārda strādāt lietojums ar priedēkli pa-, ja runā par ilgstošu, krietnu darbu. Abos gadījumos darbības vārds ir lietojams bez priedēkļa.
     Rumānijas meistariem Čokiltjanu un Drimeram bija ko  p a s v ī s t — lielmeistari Tāls un Ģipslis jokot nemēdz.
     Ierobežojuma nozīmi priedēklis piešķir arī darbības vārdam svīst, tāpēc šis darbības vārds ar priedēkli pa- ir nevietā lietots teikumā, kur darbības vārdam ir jāraksturo liela piepūle.
     Un tēvs beidzot  s a j u t a, ka rotaļāties vajag kaut kā citādi.
     Meistars  n e s a j ū t  vairs nekā cita kā tikai milzīgu prieku.
     Darbības vārda just ar priedēkli sa- leksiskā nozīme ir saistāma ar sajūtām (sajust dūmu smaku, sajust aukstumu). Visos citos gadījumos lietojama darbības vārda bezpriedēkļa forma. Pirmajā piemērā priedēkļa atmešana nebūtu pats labākais variants. Vajadzētu izraudzīties pavisam citu darbības vārdu — saprata. Otrajā piemērā priedēklis ir lieks.

Kāds priedēklis ir lietots cita priedēkļa vietā
     Viņu svinīgi  i e v a d ī j a  pensijā.
     Atsevišķu darbības vārdu lietojumā ar noteiktu priedēkli ir nodibinājušās stingras tradīcijas. Piemēram, kad cilvēks ir sasniedzis pensijas vecumu, viņu svinīgi aizvada pensijā. Neparasts šai nozīmē ir priedēkļa ie- lietojums. Jaunu darbinieku varētu ievadīt darbā, t. i., iepazīstināt viņu ar šā darba specifiku. Iepriekš minētajā gadījumā nav saskatāma šī nozīme, tāpēc labāk lietot darbības vārdu vadīt ar priedēkli aiz- — aizvadīja.
     Līdz 11. septembrim bija  i e s ē t i  jau 287 ha.
     Darbības vārda iesēt leksiskā nozīme saistās ar sēklas kaisīšanu zemē, tāpēc šāds lietojums ir atzīstams par nepareizu. Šajā teikumā, kurā ir norādīta noteikta zemes platība, darbības vārds sēt ir jālieto ar priedēkli ap- — apsēti.

     Nekas  n e s a n ā k s — nevaru aizbraukt viņam pakaļ uz Bulgāriju.
     Beigu beigās  s a n ā k, ka rajonā ir lielas nekultivēto ganību platības.
     Darbības vārdu sanākt parasti lieto konkrētā vietējā nozīmē (visi sanāca kopā). Vispārinātā nozīmē tam ir sarunvalodas pieskaņa. Neitrālā stilā sarunvalodas formas nav pieļaujamas, tāpēc darbības vārds nākt ir jālieto priedēklis iz- — neiznāks, iznāk.
     Joprojām diezgan bieži ir sastopams burtisks priedēkļu pārcēlums no krievu valodas. Jāuzsver, ka ikvienai valodai ir sava, bieži vien no citām valodām atšķirīga priedēkļu lietošanas sistēma. Piemēram, krievu отремонтировать latviešu valodā atbilst darbības vārdi saremontēt, izremontēt, nevis atremontēt; отрегулировать atbilst darbības vārds noregulēt, nevis atregulēt; позвонить atbilst darbības vārdi zvanīt vai piezvanīt, nevis pazvanīt pa telefonu; посчитать atbilst darbības vārdi izrēķināt vai aprēķināt, nevis parēķināt.
     Daudzās kļūdas darbības vārdu lietošanā ar priedēkļiem liecina, ka ne vienmēr pietiekami kritiski izraugāmies valodas izteiksmes līdzekļus un neiedziļināmies atsevišķu priedēkļu nozīmēs.

Īpašības vārds vai lietvārds ģenitīvā?

Man patīk visādas muļķudrošas likumības, kas vēl nav kļuvušas un varbūt nekad nekļūs par gramatikas likumiem, bet ļauj ātri pieņemt lēmumu, kāds vārds vai pieturzīme ir iederīga noteiktā kontekstā. Tā nu vārdkopterminos man parasti šķiet, ka apzīmētājam (vārdam, kas raksturo lietvārdu) pārsvarā ir jāatbild uz jautājumu kāds?, nevis kā? (piederība), proti, tam ir jābūt īpašības vārdam, nevis lietvārdam ģenitīvā.

     No vietnes Termini.gov.lv izrakstīju gandrīz visus terminus ar medicīnas un medicīnisks, kas sastāv no diviem vārdiem, lai būtu vieglāk koncentrēties uz uzdevumu, ko izvēlēties: īpašības vārdu vai lietvārdu ģenitīvā? (Tabulu skatīt raksta beigās.) Kā redzams, dažkārt terminologi nav izdarījuši šo izvēli un datubāzē ir iekļauta gan medicīnas, gan medicīniskā marle, ierīce un izglītība. Konsekvences arī nav, piemēram, vate ir tikai medicīnas, savukārt ir medicīnas speciālists, taču medicīniskais personāls, medicīnas istaba, taču medicīniskais kabinets.
     Jau senajā 1974. gadā Aldis Lauzis pievērsa tautiešu uzmanību, ka ar terminu научно-техническая революция parasti ir jāsaprot nevis zinātnes un tehnikas revolūcija, proti, apvērsums zinātnē un tehnikā, bet gan zinātniski tehniskā revolūcija, proti, «viens no fundamentālajiem mūsu laikmeta sociālvēsturiskajiem procesiem, kas dziļi iedarbojas uz dažādām sabiedrības un cilvēka dzīves pusēm.»
     Pēteris Ūdris pastāstīja, ka arī mūsdienās «Lauzis sliecās uz īpašības vārdiem. Reiz sagatavoju sarakstu, kur bija pārdesmit salikumu ar finanšu un finansiāls — apmēram uz pusēm. Lauzis mudināja visur lietot īpašības vārdu. (Man tobrīd likās, ka daži salikumi attiecas uz pašām «finansēm», kad tas ir lietvārds — daļējs naudas sinonīms.) (..) Atminos viņa teikto par krīzi — tā nav ne finanšu, ne ekonomikas krīze, bet mūsu krīze: ekonomiska un finansiāla.»
     Jā, 2015. gadā Alža Lauža valsts pārvaldes darbiniekiem noturēto mācību «Viegli uztveramu un iedarbīgu teikumu loģika un gramatika» izdales materiālos ir tāda apakšnodaļa «Finanšu vai finansiāls?», diemžēl bez kādiem paskaidrojumiem: «FINANSIĀLAS (ne «finanšu») attiecības, saistības, tiesības… FINANSIĀLA (ne «finanšu») blokāde, darbība, disciplīna, grupa, ieinteresētība, kompensācija, konjunktūra, krīze, neatkarība, palīdzība, politika, regulēšana… FINANSIĀLS (ne «finanšu») atbalsts, mehānisms, pārskats, režīms, slogs, rezultāts… FINANSIĀLI (ne «finanšu») darījumi, ieguvumi, līdzekļi, resursi, zaudējumi… Valsts FINANSIĀLĀ UN EKONOMISKĀ krīze nav tas pats, kas valsts FINANŠU UN EKONOMIKAS krīze; «valsts FINANŠU UN EKONOMISKĀ krīze» pārkāpj arī principu, ka vārdrindas locekļiem jābūt gramatiski vienādā formā.»
     Interesanti, ka tajā pašā Latviešu valodas kultūras jautājumu 10. laidienā, kur Aldis Lauzis cīnās un ar Terminoloģijas komisijas lēmumu ir panācis zinātniski tehniskās revolūcijas uzvaru, ir publicēts Emīlijas Soidas raksts par ģenitīveņiem, kurā viņa cita starpā raksta, ka «Prof. J. Endzelīns latviešu valodas ģenitīva īpatsvaru atribūta izteikšanā skaidrojis citādi nekā A. Potebņa. J. Endzelīns domā, ka latviešu valodā īpašības vārdi ir bijuši, bet zuduši lībiešu valodas ietekmē.»

Es tāpat, un tāpat tu

Latviešu valodā čum un mudž homonīmi (vārdi ar vienādu izrunu un rakstību, bet atšķirīgām nozīmēm), un tādi ir arī apstākļa vārds tāpat un partikula tāpat. Apstākļa vārdam tāpat ir visai daudz nozīmju, savukārt partikulai tāpat to ir aptuveni par pusi mazāk. Galvenais, ka partikulas tāpat nozīmes faktiski sakrīt ar partikulas arī nozīmēm, tāpēc, velns parāvis, nelabojiet mani, kad tāpat lietoju arī nozīmēs — varbūt es todien jau neskaitāmas reizes esmu either, also, too, as well, so un item pārtulkojusi ar arī un organisms prasa sinonīmu.

Vislatvijas nopēlums

Tikai paši slinkākie nav izteikušies par to, cik šausmīgi nepareizi ir lietot ģenitīveni vispasaules, jo, lūk, pasaules nozīmējot to pašu un mums griboties piekabināt vis- vienīgi krievu valodas ietekmē. Šo atziņu ir popularizējuši pat ļoti cienījami valodnieki, piemēram, pirmais ģenitīveņu pētnieks Jānis Kušķis, par kura kompetenci tā kā nu nebūtu jāšaubās. Bet vai tiešām tā ir? Nē, nav vis.

     Pirmkārt, krieviem nepieder vispasaules monopols, piemēram, en worldwide, global, universal; de weltweit; fr mondial; cs celosvětově. Un vietnē Termini.gov.lv pan-European mierīgi tiek tulkots ar Viseiropas.
     Otrkārt, bija laiki, kad latvieši nebija tik aizspriedumaini un pēc vajadzības lietoja vārdus vispasaules, Viseiropas un Vislatvijas. Piemēram, vietnē Periodika.lv var uzzināt, ka ģenitīvenis vispasaules ir lietots kopš 1882. gada, Viseiropas — kopš 1915. gada un Vislatvijas — kopš 1920. gada. Par laikposmu no 1930. līdz 1939. gadam vietnē Periodika.lv ir atrodami 7174 rezultāti ar vārdu vispasaules, no tiem 700 — Latvijas Bruņoto spēku štāba dienas laikrakstā «Latvijas Kareivis».
     Treškārt, ir valodnieki, kas neapšauba vispasaules pastāvēšanas tiesības. Jāņa Endzelīna vadītā valodnieku komisija iekļāva vārdu vispasaules 1942. gadā izdotajā pirmajā Latviešu pareizrakstības vārdnīcā, kuru pēcāk daudzkārt ir pārpublicējuši trimdas latvieši, un arī Latvijā tās papildinātie izdevumi ir iznākuši jau vairākkārt. Tāpat ģenitīvenis vispasaules ir atrodams 1996. gadā iznākušajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 8. sējumā.
     Lai gan sievišķīgā intuīcija man lika vispirms meklēt informāciju par vispasaules latviešu valodas gramatikas grāmatu nodaļās par saliktajiem lietvārdiem, kam pirmajā daļā ir vietniekvārds, es tur tomēr par noteikto vietniekvārdu viss neko neatradu, taču Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta 2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas Annas Vulānes sarakstītajā apakšnodaļā «Morfēmu klasifikācija» morfēmai vis- ir veltīta viena rindkopa un minēts arī piemērs vispasaules.

Arī morfēmai vis- latviešu valodā iespējams divējāds statuss un funkcijas: tā ir vārda/vārdformas vis-s sakne, kura iesaistās jaunu vārdu darināšanā motivētājcelma funkcijā (vis-um-s ← vis-s, vis-pār ← vis-am pār-i, vis-pa-saul-es ← vis-as pa-saul-es), un formveidotājs priedēklis, kas tiek izmantots īpašības vārdu, adjektīvisko divdabju un apstākļa vārdu vispārākās pakāpes formas veidošanā (vis-iz-cil-āk-ais, vis-pa-māc-oš-āk-ais, vis-tāl-āk). Tas ir gramatizējies un zaudējis patstāvīga vārda nozīmi.

     Ceturtkārt un galvenokārt, vārdu pasaules un vispasaules nozīme nesakrīt, kā arī atšķirīgais lietojums palīdz labāk saprast, kurš vārds uz kuru attiecas vārdkopā. Piemēram, World Health Organization krievu valodas ietekmē latviski saucās Vispasaules veselības aizsardzības organizācija, bet tagadējais nosaukums ir Pasaules Veselības organizācija. Nu kas tad izklausās, kā saka, jēgpilnāk? Ļoti dīvaini lasīt pilnīgi nopietnos apgalvojumus vietnē Valodaskonsultacijas.lv, ka pasaules mīlētāju svētki un vispasaules mīlētāju svētki nozīmē vienu un to pašu. Tas pats attiecas uz pasaules vai vispasaules pirmizrādi un pasaules vai vispasaules slavu. Es domāju, ka tādus piemērus var sarakstīt tūkstošiem. Vispasaules diktāts latviešu valodā, ko droši vien rīko kaut cik latviešu valodu protoši ļaudis, jau pēc otrās sezonas bikli pārvērtās par Pasaules diktātu latviešu valodā. Vai pasaule diktē, kā ir jālieto latviešu valoda?

Mop = slacīkla

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka angļu lietvārda mop (‘an implement consisting of a sponge or a bundle of thick loose strings attached to a handle, used for wiping floors or other surfaces’) angļu–latviešu valodas vārdnīcās atrodamās atbilsmes beržamā suka, vīšķis ir ļoti neprecīzas, jo šo latviešu valodas vārdu definīcijām daudz precīzāk atbilst citi priekšmeti, kas nav bārkstis vai bārkstainas lupatas ar kātu. Īsbārkstainu drānu ar kabatām un kātu droši vien pilnīgi mierīgi var saukt par grīdas lupatu — ‘drēbes gabalu grīdas mazgāšanai’, bet kā dēvēt garās bārkstis ar kātu?

     Izrādās, ka vienvalodīgajās vārdnīcās šāds vārds ir: tā ir slacīkla — ‘speciāla slota ar gariem sariem (bārkstīm) klāja mazgāšanai’. Kā jau var nojaust no definīcijas, vienvalodīgajā vārdnīcā šis vārds figurē kā jūrniecības termins, taču internetā atradu divas divvalodu vārdnīcas, kas skaidri norāda, ka mop ir tieši slacīkla. Viena ir Leonarda Zusnes Latviešu–angļu valodas vārdnīca — slacīkla nf mop, bet otra ir Igauņu–latviešu valodas vārdnīca.