Dāsns

No Jāņa Kušķa raksta krājumā «Latviešu leksikas attīstība» (1968) uzzināju, ka no lietuviešu valodas aizgūto apvidvārdu dāsns, kam mūsdienu vārdnīcās ir nozīmes ‘devīgs; auglīgs, ražens; bagātīgs’, savulaik literārajā valodā ir ieviesis Rainis, kad XIX gadsimta beigās atdzejoja Johana Volfganga fon Gētes «Faustu». Kārlis Mīlenbahs kritizēja Raini par to, un pat pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā īpašības vārds dāsns bija reti sastopams, tomēr tas ir nostiprinājies latviešu valodā ar divvalodības palīdzību, proti, lai būtu ekvivalents īpašības vārdam щедрый.