Šejienieši resp. turienieši

Grāmatā «Dažādas valodas kļūdas» (1928) Jānis Endzelīns raksta, ka: 

«Krievu valodā ir atvasinājums „местный“, un tāpēc ir iedomājušies, ka arī mums vajadzīgs līdzīgs vārds, un darinājuši vārdu „vietējs“. Bet ar  -ē j s  pa laikam atvasina adjektīvus tikai no vietas un laika adverbiem (piem. „ārā“: „ārējs“). Izjēmums ir „galējs“ (no „gala“ vārda; „galējā“ tumsība); bet arī šis vārds šai gadījumā par paraugu neder, jo „galējs“ ir, kas ir galā, tâ ka „vietējs“ būtu vienkārši tas, kas ir  v i e t ā  (ne  š a i  ne  t a i  vietā, bet vienkārši  v i e t ā !), un „vietējie“ cilvēki būtu tie, kas iejem kādu vietu. Nesabojātā tautas valodā nu arī nerunā ne par ko „vietēju“, bet gan par  š e j i e n e s  (resp.  t u r i e n e s) ļaudīm, notikumiem, ziņām u. c. Bet eita un sameklējiet mūsu avīzēs tagad ziņas par „šejienes“ resp. „turienes“ notikumiem! tās ir it kā aizmirstas, un to vietā varat atrast tikai „vietējos“ notikumus.»

     Vietējie tātad patiesībā ir šejienieši, tejienieši un turienieši, kā arī ir pašmāju, iekšzemes, mūszemes, iekšēji, pašu vai mūsu valsts (novada, pilsētas, ciema utt.) notikumi, ziņas utt.
     Es nebiju par to aizdomājusies, kamēr mani nebija izvedusi no pacietības vārdkopa local community, kuras vienīgā vietnē Termini.gov.lv norādītā atbilsme ir vietējā kopiena, kur abi vārdi ir neveiksmīgi izraudzīti. Angļu–latviešu vārdnīcā ir teikts, ka «community n 1. apdzīvota vieta; mikrorajons; c. centre — mikrorajona centrs; 2. kopiena; the c. — sabiedrība; 3. kopība; c. of interests — interešu kopība; c. singing — kopdziedāšana; c. work — sabiedriskais darbs», bet šķirklis local jau ir pārpildīts ar visu ko vietēju — pat local government ir nosaukts nevis vienkārši par pašvaldību, bet par vietējo pašvaldību, taču daži izņēmumi ir: piepilsētas vilciens (vai autobuss), local name — vietas nosaukums, local option — rajona iedzīvotāju tiesības (..), local mobilization — daļēja mobilizācija, very local species — tikai šai vietā sastopama suga, local outlook — aprobežoti uzskati.
     No aptuveni 167 vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar community tikai nedaudziem atbilsme latviešu valodā neietver lietvārdu kopiena un citus jau minētos vārdus: community — savienība, sociācija, aprindas, apvienība, kopa, community home — nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestāde, community house — tautas nams, tribal community — ģints iekārta, community service — piespiedu darbs, community services — pakalpojumi dzīvesvietā, sociālie pakalpojumi, intelligence community — izlūkdienesti, agricultural community — lauku iedzīvotāji, community work — sabiedriskais darbs, community management — komunālā saimniecība, legal community — juridiskā sistēma, forensic community — tiesu nozare, community reception — kolektīvā uztveršana, community-based service — apkaimē pieejami pakalpojumi.
     Tāpat no aptuveni tāda paša skaita vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar local tikai dažiem atbilsme latviešu valodā neietver īpašības vārdus vietējs un lokāls: local loop — abonentlīnija, local attraction — penetrācija, local speed — faktiskais ātrums, local history — novada vēsture, local standby — ierobežotas gatavības režīms, local tax — pašvaldības nodoklis, local lore file — novadpētniecības kartotēka.
     Atsevišķas minētās atbilsmes šķiet kļūdains vai situatīvs tulkojums, piemēram, forensic community vai local attraction, tomēr stulbu terminu ar kopiena vai vietējs šķiet vairāk, piemēram, ko izsaka community worker atbilsme kopienas darbinieks vai local museum atbilsme vietējais muzejs?

Dāsns

No Jāņa Kušķa raksta krājumā «Latviešu leksikas attīstība» (1968) uzzināju, ka no lietuviešu valodas aizgūto apvidvārdu dāsns, kam mūsdienu vārdnīcās ir nozīmes ‘devīgs; auglīgs, ražens; bagātīgs’, savulaik literārajā valodā ir ieviesis Rainis, kad XIX gadsimta beigās atdzejoja Johana Volfganga fon Gētes «Faustu». Kārlis Mīlenbahs kritizēja Raini par to, un pat pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā īpašības vārds dāsns bija reti sastopams, tomēr tas ir nostiprinājies latviešu valodā ar divvalodības palīdzību, proti, lai būtu ekvivalents īpašības vārdam щедрый.

Komats vai saiklis

«Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidienā Dainuvīte Guļevska raksta, ka ir ieteicams ievērot vienkāršus noteikumus arī tad, kad ir jāizvēlas, vai vienlīdzīgus teikuma locekļus saistīt ar saikli vai atdalīt ar komatu.

     Ar komatu ir jāatdala tie divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, no kuriem otrs leksiskās nozīmes ziņā papildina pirmo. Ja divi vienlīdzīgi teikuma locekļi ir atdalīti ar komatu, tos lasa ar lielāku pauzi, it kā akcentējot otru vienlīdzīgo teikuma locekli, kas atrodas aiz komata. Intonatīvi uzsvērts, šis teikuma loceklis iegūst īpašu nozīmi teikumā, un teikums ietver nelielu papildu informāciju, piemēram, lieli, izcili notikumi.

     Ar komatu vienlīdzīgos teikuma locekļus atdala arī tad, ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne (parasti vairāk par diviem locekļiem) un šo virkni varētu vēl turpināt, bet autors to nedara vai nu tādēļ, ka skaidri nezina visus iespējamos locekļus, vai arī tādēļ, ka pēc precīza visu iespējamo gadījumu un variantu uzskaitījuma nav vajadzības.
     Ja teikumā ir divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, kas no viena un tā paša viedokļa raksturo vārdu, uz kuru tie attiecas, un kas viens otru neprecizē vai nepaskaidro, šos vienlīdzīgos teikuma locekļus vēlams savā starpā saistīt ar saikli un (vai, arī u. c.), piemēram, organisko vielu un mikrofloras nozīme. Ja saiklis un teikumā ir nepieciešams arī kādu citu vārdu saistīšanai, tad, lai izvairītos no saikļa nevēlamas atkārtošanās, vienlīdzīgos teikuma locekļus var saistīt saiklis arī vai kā arī.
     Ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne un no satura nav noprotams, ka uzskaitījumu varētu vēl turpināt, teikuma loģiskais akcents prasa pēdējo vienlīdzīgo teikuma locekli piesaistīt ar saikli.

Mazliet rosola par rasolu

Uzreiz ķeros vērsim pie ragiem: pat ja ēdiena nosaukumu rasols (salāti, kas gatavoti no vārītas vai ceptas gaļas, vārītiem dārzeņiem (piemēram, kartupeļiem, bietēm), olām un skābētiem vai marinētiem gurķiem, pievienojot krējumu vai krējumu ar majonēzi un garšvielas) patiešām ir pareizāk rakstīt ar a, nevis o, 1938. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 137. burtnīcā norādītā cilme no kr. рассол — ‘sālījums’ šķiet paķerta no zila gaisa, gribētos izvērstāku pamatojumu un skaidrojumu, ko nekur neatrodu. No tā paša cieš Vikipēdijas raksta par somu rosolli autors: «According to some sources, the word rosolli comes from the Russian word rassol, meaning brine, although it is not known how this came to refer to the dish in question.»

     Savukārt Ojārs Lāms spēj paskaidrot, kāpēc rosols viņam šķiet ticamāka versija: «(..) 1851. gada recepte liek domāt, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar krāsu, tātad sakni ros- (..)». Arī igauņu rosolje, kas Igauņu–latviešu vārdnīcā ir tulkots ar rasols, kā zināms, ir ar bietēm, tātad sārts. Un ievērojiet, ka ziemeļu kaimiņi savus rosolus ar a vis neraksta.
     No tās pašas Latviešu konversācijas vārdnīcas vietnē Tezaurs.lv ir iekļauts arī rasols — ‘smalks lietutiņš, kas tikai raso’. Sālījuma apzīmēšanai mums pastāv arī apvidvārds rošols, kura lietošana, spriežot pēc atradumiem vietnē Periodika.lv, tika sīvi apkarota tieši līdzības ar krievu valodu dēļ.
     Runājot par ēdienu, vietnē Periodika.lv vairākos pagājušā gadsimta sākuma izdevumos var atrast Vārīšanas skolas reklāmas, kur sola jaunavām iemācīt arī rasola pagatavošanu. «Sievietes» 11. numurā 1924. gada 20. decembrī ir sniegta rasola recepte. «Jaunās Nedēļas» 24./25. numurā 1926. gada 18. jūnijā Anrī Bero apraksta «Ko es redzēju Maskavā?»: «Pirmā stāvā atrodas bufete ar mūžīgo «rasolu», kurš dienu un nakti, katrā laikā pieder pie krieva aukstā galda.»
     «Zeltenes» 17. numurā 1930. gada 1. septembrī nedēļas ēdienkartē ir rosols, «Zeltenes» 15. numurā 1931. gada 1. augustā bērnu ēdienkartē ir sakņu rosols, bet «Zeltenes» 18. numurā 1931. gada 15. septembrī atrodama siltā rasola recepte, savukārt «Zeltenes» 22. numurā 1932. gada 15. novembrī — veģetariāņu rasola recepte. Taču dažādos 1934. gada izdevumos dominē rosols, piemēram, «Zemkopja» 24. numurā 1934. gada 25. decembrī svētku galdam tiek piedāvāta dāņu rosola recepte.
     Vietnē Gramatas.lndb.lv ir pavārgrāmatas gan ar rosola, gan ar rasola receptēm, taču, ja pieņem, ka rasolam ir krieviska izcelsme, tad jādomā, ka tā saucamajos padomju laikos to vien lietoja, taču tā nav — vismaz dažās zīmīgās grāmatās ir pieminēts rosols, piemēram, 1961. gadā izdotajā Regīnas Ezeras stāstu krājumā «Un ceļš vēl kūp» un 1974. gadā izdotajā stāstā «Vasara bija tikai vienu dienu», kā arī 1973. gadā izdotajā Marģera Zariņa romānā «Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata».
     Visbeidzot, ēdiena nosaukumu rosols plaši lieto arī pārnestā nozīmē sajaukuma apzīmēšanai. «Programma raiba kā rasols» — rakstīts «Jaunāko Ziņu» 96. numurā 1926. gada 3. maijā. Jauks virsraksts Mārtiņa Deruma piezīmēm «Laika» 8. numurā 1953. gada 28. janvārī — ««Biedrību rosolu» vai «Rosola biedrību»». Interesanti, ka Tezaurs.lv krājumos šī nozīme ir norādīta vienīgi Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā.

Savukārt Valodaskonsultacijas.lv to nesaprot

Savukārt es to domāju nopietni: bez Kēnigsbergas atbrīvošanas šis karš nebūs pabeigts

Grāmatā «Latviešu interpunkcija» Aina Blinkena apstākļa vārdu savukārt ir kļūdaini pieskaitījusi pie adverbiālajiem iespraudumiem, kas ir atdalāmi ar komatiem, kopā ar pirmkārt, otrkārt, treškārt utt., manuprāt un mūsuprāt, tādējādi radot iespaidu, ka savukārt parasti ir liekams komatos. Bet vai tāpēc Valodaskonsultacijas.lv ir jāturpina šo kļūdu izplatīt? Kā seminārā «Interpunkcija un gramatika: sarežģītāki gadījumi» norādījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas asociētā profesore Ilze Lokmane, tagad jau pat skolā māca, ka savukārt nav obligāti atdalāms ar komatiem. Arī nevienas kaut cik nopietnas latviešu valodas kultūrai veltītas publikācijas autors savukārt ar komatiem nav atdalījis. To nav darījuši arī jaunās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori.

     Tāpat apstākļa vārds savukārt bieži tiek izmantots pretstatījuma saikļa bet nozīmē, kur tas, dabiski, ar vienu komatu ir atdalīts no iepriekšējās teikuma daļas, piemēram, «Viena uzvara finālturnīrā garantē otro vai trešo vietu, savukārt čempiona titula iegūšanai nepieciešami divi panākumi.»
     Milzīgs paldies Alža Lauža radiem, ka nav likvidējuši viņa tvitera kontu un no turienes joprojām ir iespējams aizņemties pārdomātas atziņas un skaidrus formulējumus, tostarp par savukārt.

«Par «savukārt» Blinkenas grāmatā ir kļūda. Grūti pat iedomāties tādu teikumu, kurā «savukārt» būtu komatos liekams iespraudums. Vārdus, kas sintaktiski saistīti ar kādu atsevišķu vārdu/vārdkopu, nevis attiecas uz visu teikumu, parasti komatos neliek. Ja komatos būtu liekams «savukārt», tad jau komatos būtu jāliek arī «galvenokārt», «vienīgi» un pat «tikai» un «arī».»

1. aprīļa joks «ChatGPT jau nu gan atņems tulkotājiem darbu»

PS. Iemācījos jaunu vārdiņu — nedeterministisks. Lielākā daļa mūsdienu uz mašīnmācīšanos balstīto mākslīgā intelekta sistēmu (piemēram, valodu modeļi, datorredzes sistēmas u. c., tostarp ChatGPT) ir nedeterministiskas — to rezultāti var atšķirties pat tad, ja ievaddati nemainās, jo tos ietekmē nejaušības elementi, sākotnējie apmācības nosacījumi vai iekšējie algoritmiskie procesi.

Sauja ≠ riekšava

sauja — ieliekta plauksta ar kopā sakļautiem, parasti mazliet saliektiem, pirkstiem; priekšmetu, vielas u. tml. kopums, daudzums, ko var saņemt plaukstā, apņemt ar plaukstu; pārn. neliels (cilvēku) kopums, saujiņa

riekšava — cieši kopā saliktas, mazliet saliektas abu roku plaukstas (saujas), lai tajās ko novietotu, iesmeltu u. tml.; tas, kas ir novietots, iesmelts u. tml. šādi saliktās plaukstās, šādi saliktās plaukstās ietilpstošais (kā) daudzums; instr.: riekšavām, apst. nozīmē; pārn. lielā daudzumā un viegli (ko iegūt)

Iztulkot vai pārtulkot

Ja ir runa tieši par tulkošanu no kādas valodas citā, tad tādiem matu skaldītājiem kā es ir ieteicams lietot darbības vārdu pārtulkot, jo darbības vārdam iztulkot Latviešu literārās valodas vārdnīcā pirmā nozīme ir ‘izprast, izskaidrot’ un tikai otrā nozīme ir ‘pārtulkot’, savukārt darbības vārdam pārtulkot pirmā nozīme ir ‘tulkot un pabeigt tulkot’.

Botānikas terminoloģijas apakškomisijā apstiprinātie botānikas terminu veidošanas principi

Reiz sensenos laikos, kad katrs interesents bija ne vien informēts par Terminoloģijas komisijas un apakškomisiju sastāvu, bet arī varēja sarakstīties un pat sazvanīties ar šo komisiju dalībniekiem, lai operatīvi tiktu galā ar terminrades problēmām, Botānikas terminoloģijas apakškomisija bija tik laipna, ka formulēja šos principus. Diemžēl šodien man neizdevās atbilstoši tiem nosaukt latviski vienu kociņu, tomēr citreiz tie ir noderējuši.

1. Latviešu valodā organismu ģinšu nosaukumus lieto daudzskaitlī, bet sugu nosaukumus (ja uzsver sugu, nevis konkrētas sugas kultūru) — vienskaitlī. Piemēram:
Pinus L. — priedes (priežu ģints);
Pinus sylvestris L. — parastā priede.

2. Vienas ģints apzīmēšanai lieto tikai vienu latvisko nosaukumu. Ja vienas ģints ietvaros sugām tradicionāli tiek lietoti atšķirīgi ģints epiteti, tad ģints latvisko nosaukumu nosaka pēc ģints tipa sugas latviskā nosaukuma (ģints epiteta). Piemēram:
Prunus L. (1753) — plūmes;
vietējās un Latvijā introducētās sugas:
Prunus americana Marshall (1785) — Amerikas plūme;
Prunus ansu (Maxim.) Kom. (1904) — Ansu aprikoze.

3. Sugas nosaukums latviešu valodā ir binārs, un to veido sugas epitets (viens vai divi vārdi), kam seko ģints epitets (ģints nosaukums). Ja nav senu izņēmumu, tad visām vienas ģints sugām par ģints epitetu lieto tikai vienu latvisko nosaukumu. Ja Latvijā viena vai vairākas ģints sugas ir pārstāvētas savvaļā, tad ģints epitets automātiski attiecināms uz citzemju sugām. Nebinārus nosaukumus saglabā tikai tajos gadījumos, kad tiem ir ļoti senas tradīcijas. Piemēram:
Salix pentandra L. (1753) — šķetra.

4. Pasugām un varietātēm latviskos nosaukumus veido tāpat kā sugām. Sugas tipa varietātes vai tipa pasugas latviskais nosaukums automātiski ir sugas kopīgais nosaukums. Pārējām vienas sugas varietātēm vai pasugām, ja tās nepieciešams izdalīt no sugas, pirms ģints epiteta jālieto cits epitets, kas atšķiras no sugas kopīgā epiteta.

5. Latviskos nosaukumus neveido augu formām. Atbilstoši starptautiskajām normām netulko šķirņu nosaukumus. Tos raksta ar taisniem latīņu burtiem un vienpēdiņās, tūlīt aiz latviskā nosaukuma. Piemēram:
Picea abies ‘Virgata’ — parastās egles šķirne ‘Virgata’.

6. Atbilstoši senām tradīcijām botānikā katrai ģintij ir tikai viens latviskais nosaukums, kuru nedrīkst lietot citām ģintīm. Zooloģijā saglabājas tradīcija, ka viens latviskais nosaukums reizē ir vairāku ģinšu kopīgais nosaukums.

7. Jaunu latvisko ģinšu nosaukumu veidošanā var lietot esošos citu ģinšu nosaukumus, no tiem veidojot salikteņus. Piemēram:
Picea A. Dietr. (1824) — egles;
Abies Mill. (1754) — baltegles.

8. Veidojot latviskos ģinšu nosaukumus, nav ieteicams veidot salikteņus, kuros ietverts augstākas taksonomiskās vienības (kārtas, klases, tipa utt.) latviskais nosaukums, īpaši, ja jaunveidojamais saliktenis tādējādi būtu jāveido no trim vārdiem. (Šāda pieeja krietni samazina iespējas veidot lielu skaitu jaunu ģinšu nosaukumu.)

9. Jaunus latviskos nosaukumus veido tikai tad, ja tādi nav publicēti jau agrāk. Ja agrāk publicētie nosaukumi ir kļūdaini, tos labo atbilstoši gramatikas prasībām. Nelatviskus nosaukumus aizstāj ar jau publicētiem, bet, ja tādu nav, tad veido jaunus. Ja publicētajos nosaukumos ir kļūdains ģints epitets, tad to labo vai aizstāj ar pareizo.

10. Sakārtojot sugu un ģinšu latviskos nosaukumus, vispirms plašāk jāanalizē attiecīgās jomas literatūra. Izmanto tikai tos latviskos nosaukumus, kas publicēti kopā ar latīnisko nosaukumu.

11. Ikdienā lietotiem publicētajiem nosaukumiem sugas epitetu nemaina uz citu pat tad, ja, pamatojoties uz Starptautisko botānikas kodeksu, ir ticis mainīts sugas epitets latīniskajā nosaukumā. Jāsaglabā senie tautas nosaukumi, kas ir latviešu valodas kultūras mantojums un letonikas vērtību sastāvdaļa. Ja agrāk publicēti vairāki latviskie nosaukumi, tad izvēlas vecāko, kas atbilst binārajai sistēmai un citām prasībām.

12. Darinot jaunus taksonu nosaukumus latviešu valodā, vispirms mēģina tulkot latīnisko nosaukumu, bet, ja tā tulkojums nav piemērots, tad izmanto citas valodas nosaukuma paraugu. Ja izmanto latviskotus latīņu nosaukumus, tad to dara tikai ģintīm. Sugu epitetus tulko. Ja nav tulkojams ne latīniskais, ne citas valodas nosaukums, tad sugas epitetu veido pēc sugas dabiskās izplatības teritoriālā nosaukuma. Tāpat rīkojas, ja tulkojums sakrīt ar esošu (aizņemtu) nosaukumu. Ja dabiskā izplatība ir vienāda divām sugām un ir problēmas izveidot sugu epitetu nosaukumus pēc minētajām pazīmēm, tad tālāk izmato īpašas pazīmes, ar kurām sugas atšķiras dabā. Atšķirīgo pazīmi ietver sugas nosaukumā par sugas epitetu.

Sāk atrasties vārdi

Ja teksts ir neitrāls un nav skaidri sarakstīts no kristiešu skatpunkta, es izvairos no vārdu pagāni un pagānisms lietošanas. Tomēr, kad nav iespējams rakstīt konkrēti par dievturību vai citu kādas tautas pirmskristietības ticību, dažkārt ir ļoti grūti atrast šos neitrālos vispārinošos vārdus. Līdz šim kaut kā nebiju ievērojusi, ka daži atbilstoši vārdi tiešām pastāv — tikai 18. Eiropas Etnisko reliģiju kongress pievērsa manu uzmanību tam, ka tās taču visas kopā var saukt par etniskajām reliģijām. Man, protams, uzreiz gribējās lietot salikteni etnoreliģijas, lai gan gūglēšana parādīja, ka šis saliktenis nav necik populārs. Bet nekur neatradu pat ne mājienu, kādā vienkāršā, ietilpīgā un skaistā vārdā vispārināti varētu dēvēt etnisko reliģiju piekritējus?

PS. Pievienoju vēl jauku vārdkopu «tautas garīgās tradīcijas».

PPS. Tās mēdz dēvēt arī par autohtonajām reliģijām (dievestībām). Tikai te tāds sīkums, ka autohtons, autohtoni latviešu valodā ir lietvārdi, kas cita starpā apzīmē arī pirmiedzīvotāju, pirmiedzīvotājus. Attiecīgais īpašības vārds ir autohtonisks, nevis arī autohtons, kā domā vārdnīcu sastādītājs Andrejs Veisbergs un vēl daudzi citi.

Nepareizs darbības vārdu priedēkļu lietojums

Ne visos Latviešu valodas kultūras jautājumu numuros ir tik daudz interesantu rakstu kā iepriekšminētajā 10. laidienā. Izkonspektēju Rūtas Riekstiņas rakstu par kļūdām darbības vārdu lietošanā ar priedēkļiem. Piemēram, man šķiet, ka līdz šim esmu nepiedodami reti izmantojusi analītiskās vārdkopas.

Latviešu valodā darbības vārdus atvasina ar priedēkļiem aiz-, ap-, at-, ie-, iz-, no-, pa-, pār-, pie-, sa-, uz-. Daļai šo priedēkļu atbilst attiecīgi prievārdi (aiz, ap, no, pa, pār, pie, uz), kas saglabā leksisko nozīmi un var iegūt arī jaunas nozīmes, kad kļūst par vārdu veidotājām morfēmām. Daļai priedēkļu nav nozīmes bez darbības vārda (sa-, ie-, at-).
     Priedēkļi parasti modificē darbības vārda nozīmi (aiziet, apiet, iziet, noiet, uziet). Dažkārt darbības vārda nozīmi var diferencēt ar vienu un to pašu priedēkli (lietus pāriet, pāriet pār pļavu, pāriet mājās). Atšķirīgā nozīme atklājas tikai kontekstā. Retumis priedēkļi norāda vienīgi uz darbības pabeigtību.
     Latviešu valodā darbības vārdam parasti ir viens priedēklis. Izņēmums ir tikai tie darbības vārdi ar priedēkli, kas nozīmes ziņā ir pielīdzinājušies pirmatnīgiem darbības vārdiem (iepatikties, izpatikt), tāpēc nebūtu attaisnojama darbības vārda ar diviem priedēkļiem piepacelt (parasti divdabja formā — piepacelts) lietošana.
     Raksturīgākās kļūdu grupas: 1) darbības vārds ar priedēkli ir lietots analītiskās vārdkopas vietā, 2) darbības vārdam nav vajadzīgs priedēklis, 3) kāds priedēklis ir lietots cita priedēkļa vietā.

Darbības vārds ar priedēkli analītiskās vārdkopas vietā
     Zēns paķēra veselu sauju konfekšu,  s ā k a  tās  a t t ī t  un papīrus meta uz grīdas.
     Desmitajā klasē audzēkņi  s ā k a  a i z i e t  no stundām.
     Tā kā priedēklis norāda uz lielāku vai mazāku darbības pabeigtību, darbības vārds ar priedēkli nav lietojams līdzās darbības vārdam sākt, kas akcentē tieši darbības sākuma momentu, jo rodas loģiska pretruna. Šajos piemēros ir jālieto analītiskās konstrukcijas sāka tīt vaļā papīrus un sāka iet projām no stundām.
     Raga slāņa šūnas  n e p ā r t r a u k t i  n o l o b ā s.
     Darbības vārdu ar priedēkli nav pareizi lietot līdzās apstākļa vārdiem vienmēr un nepārtraukti, kas norāda uz ilgstošu darbību. Šai gadījumā ir jālieto darbības vārds bez priedēkļa vai analītiskā vārdkopa lobās nost.

Lieks priedēklis
     Bieži priedēklis ir lietots bez vajadzības. Daudziem darbības vārdiem ir ļoti plaša leksiskā nozīme; ja priedēklis nepiešķir darbības vārdam jaunu nozīmi, tas ir lieks.
     Sākumā viņš  n o s p ē l ē j a  slikti un dabūja sēdēt uz rezervistu soliņa.
     600 ha lauku jau  n o m e l i o r ē t i.
     Ātri  s a o r i e n t ē j u š i e s  nelāgajā situācijā, mehāniķi ķērās pie darba.
     I z t r ū k a  tikai tie, kuri bija izbraukuši komandējumos.
     Pirmajā piemērā ir pilnīgi aplams darbības vārda spēlēt lietojums ar priedēkli no-. lr iespējams slikti nospēlēt visu spēli vai atsevišķu setu, bet te ir runa tikai par spēles sākuma momentu, tātad nekādā ziņā nedrīkst darbības vārda formai pievienot priedēkli. Pēdējā piemērā kļūda ir arī pārvaldījumā: Trūka tikai to, kuri bija izbraukuši komandējumos.
     Daudzkārt jau ir pamatoti kritizēti darbības vārdi ar priedēkli pielietot un izmainīt, kuros priedēklis nav motivēts, jo tas nepiešķir darbības vārdam jaunu nozīmi. Vārda izmaiņa vietā var noderēt mainīšana, pārmainīšana, grozīšana, pārgrozīšana, pārveidošana, maiņa, un vārda pielietošana vietā — lietošana, izlietošana, piemērošana, kā arī attiecīgie darbības vārdi.
     Pirmajā tikšanās brīdī Jānis viņam  i z l i k ā s  ļoti noguris.
     Priedēklis parasti konkretizē un precizē darbības vārda nozīmi, taču neveiksmīgā lietojumā tas drīzāk rada neskaidrību. Kāds var izlikties par to, kas viņš patiesībā nav vai kāds viņš nav (zēns izlikās slims, bet īstenībā bija vesels), — tāda ir šā darbības vārda leksiskā nozīme. Minētajā piemērā rakstītājs gribējis teikt, ka Jānis viņam licies (šķitis) noguris.
     Taču satrauc, ka aizvien rūk apmeklētāju skaits, kaut arī  i z d a r ī t s  viss, lai sarīkojumā varētu ierasties pat no vistālākā saimniecības nostūra.
     Darbības vārda izdarīt leksiskā nozīme saistās ar konkrēta uzdevuma veikšanu (tas jau izdarīts nozīmē, ka paveikts noteikts darbs). Piemērā šis darbības vārds ir lietots vispārinātā nozīmē, tāpēc te ir vajadzīga bezpriedēkļa forma darīts.
     Šī darba rezultāti  p a r ā d a, ka saslimstība ar vēzi palielinās.
     17 % traumu bērni  i e g u v u š i  ielās un sakarā ar transportu.
     Darbības vārds parādīt raksturo konkrētu, uzskatāmu darbību (parādīt uzskates līdzekli, parādīt ceļu). Tā kā piemērā darbības vārds ir lietots plašā, vispārinātā nozīmē, pareiza ir bezpriedēkļa forma rāda. Tas pats attiecas uz darbības vārdu gūt. Turklāt šim darbības vārdam parasti ir pozitīva leksiska nozīme, tāpēc priedēklis tam nav pievienojams, ja raksturota negatīva parādība.
     Lieliski  p a s t r ā d ā j u š a s  Vibakas un Tilžas vidusskolas pionieru vienības.
     Mēs visi esam labi  p a s t r ā d ā j u š i  un pilni enerģijas jaunam darba cēlienam.
     Priedēklis pa- darbības vārdam strādāt piešķir divējādu nozīmi: 1) darbības vārds ar priedēkli raksturo kaut ko peļamu, nosodāmu (zēns pastrādājis nedarbus), 2) darbībai, kas ir izteikta ar darbības vārdu ar priedēkli, ir ierobežojums laikā (pastrādājis stundas trīs, viņš meta mieru). Nav pareizs darbības vārda strādāt lietojums ar priedēkli pa-, ja runā par ilgstošu, krietnu darbu. Abos gadījumos darbības vārds ir lietojams bez priedēkļa.
     Rumānijas meistariem Čokiltjanu un Drimeram bija ko  p a s v ī s t — lielmeistari Tāls un Ģipslis jokot nemēdz.
     Ierobežojuma nozīmi priedēklis piešķir arī darbības vārdam svīst, tāpēc šis darbības vārds ar priedēkli pa- ir nevietā lietots teikumā, kur darbības vārdam ir jāraksturo liela piepūle.
     Un tēvs beidzot  s a j u t a, ka rotaļāties vajag kaut kā citādi.
     Meistars  n e s a j ū t  vairs nekā cita kā tikai milzīgu prieku.
     Darbības vārda just ar priedēkli sa- leksiskā nozīme ir saistāma ar sajūtām (sajust dūmu smaku, sajust aukstumu). Visos citos gadījumos lietojama darbības vārda bezpriedēkļa forma. Pirmajā piemērā priedēkļa atmešana nebūtu pats labākais variants. Vajadzētu izraudzīties pavisam citu darbības vārdu — saprata. Otrajā piemērā priedēklis ir lieks.

Kāds priedēklis ir lietots cita priedēkļa vietā
     Viņu svinīgi  i e v a d ī j a  pensijā.
     Atsevišķu darbības vārdu lietojumā ar noteiktu priedēkli ir nodibinājušās stingras tradīcijas. Piemēram, kad cilvēks ir sasniedzis pensijas vecumu, viņu svinīgi aizvada pensijā. Neparasts šai nozīmē ir priedēkļa ie- lietojums. Jaunu darbinieku varētu ievadīt darbā, t. i., iepazīstināt viņu ar šā darba specifiku. Iepriekš minētajā gadījumā nav saskatāma šī nozīme, tāpēc labāk lietot darbības vārdu vadīt ar priedēkli aiz- — aizvadīja.
     Līdz 11. septembrim bija  i e s ē t i  jau 287 ha.
     Darbības vārda iesēt leksiskā nozīme saistās ar sēklas kaisīšanu zemē, tāpēc šāds lietojums ir atzīstams par nepareizu. Šajā teikumā, kurā ir norādīta noteikta zemes platība, darbības vārds sēt ir jālieto ar priedēkli ap- — apsēti.

     Nekas  n e s a n ā k s — nevaru aizbraukt viņam pakaļ uz Bulgāriju.
     Beigu beigās  s a n ā k, ka rajonā ir lielas nekultivēto ganību platības.
     Darbības vārdu sanākt parasti lieto konkrētā vietējā nozīmē (visi sanāca kopā). Vispārinātā nozīmē tam ir sarunvalodas pieskaņa. Neitrālā stilā sarunvalodas formas nav pieļaujamas, tāpēc darbības vārds nākt ir jālieto priedēklis iz- — neiznāks, iznāk.
     Joprojām diezgan bieži ir sastopams burtisks priedēkļu pārcēlums no krievu valodas. Jāuzsver, ka ikvienai valodai ir sava, bieži vien no citām valodām atšķirīga priedēkļu lietošanas sistēma. Piemēram, krievu отремонтировать latviešu valodā atbilst darbības vārdi saremontēt, izremontēt, nevis atremontēt; отрегулировать atbilst darbības vārds noregulēt, nevis atregulēt; позвонить atbilst darbības vārdi zvanīt vai piezvanīt, nevis pazvanīt pa telefonu; посчитать atbilst darbības vārdi izrēķināt vai aprēķināt, nevis parēķināt.
     Daudzās kļūdas darbības vārdu lietošanā ar priedēkļiem liecina, ka ne vienmēr pietiekami kritiski izraugāmies valodas izteiksmes līdzekļus un neiedziļināmies atsevišķu priedēkļu nozīmēs.

Īpašības vārds vai lietvārds ģenitīvā?

Man patīk visādas muļķudrošas likumības, kas vēl nav kļuvušas un varbūt nekad nekļūs par gramatikas likumiem, bet ļauj ātri pieņemt lēmumu, kāds vārds vai pieturzīme ir iederīga noteiktā kontekstā. Tā nu vārdkopterminos man parasti šķiet, ka apzīmētājam (vārdam, kas raksturo lietvārdu) pārsvarā ir jāatbild uz jautājumu kāds?, nevis kā? (piederība), proti, tam ir jābūt īpašības vārdam, nevis lietvārdam ģenitīvā.

     No vietnes Termini.gov.lv izrakstīju gandrīz visus terminus ar medicīnas un medicīnisks, kas sastāv no diviem vārdiem, lai būtu vieglāk koncentrēties uz uzdevumu, ko izvēlēties: īpašības vārdu vai lietvārdu ģenitīvā? (Tabulu skatīt raksta beigās.) Kā redzams, dažkārt terminologi nav izdarījuši šo izvēli un datubāzē ir iekļauta gan medicīnas, gan medicīniskā marle, ierīce un izglītība. Konsekvences arī nav, piemēram, vate ir tikai medicīnas, savukārt ir medicīnas speciālists, taču medicīniskais personāls, medicīnas istaba, taču medicīniskais kabinets.
     Jau senajā 1974. gadā Aldis Lauzis pievērsa tautiešu uzmanību, ka ar terminu научно-техническая революция parasti ir jāsaprot nevis zinātnes un tehnikas revolūcija, proti, apvērsums zinātnē un tehnikā, bet gan zinātniski tehniskā revolūcija, proti, «viens no fundamentālajiem mūsu laikmeta sociālvēsturiskajiem procesiem, kas dziļi iedarbojas uz dažādām sabiedrības un cilvēka dzīves pusēm.»
     Pēteris Ūdris pastāstīja, ka arī mūsdienās «Lauzis sliecās uz īpašības vārdiem. Reiz sagatavoju sarakstu, kur bija pārdesmit salikumu ar finanšu un finansiāls — apmēram uz pusēm. Lauzis mudināja visur lietot īpašības vārdu. (Man tobrīd likās, ka daži salikumi attiecas uz pašām «finansēm», kad tas ir lietvārds — daļējs naudas sinonīms.) (..) Atminos viņa teikto par krīzi — tā nav ne finanšu, ne ekonomikas krīze, bet mūsu krīze: ekonomiska un finansiāla.»
     Jā, 2015. gadā Alža Lauža valsts pārvaldes darbiniekiem noturēto mācību «Viegli uztveramu un iedarbīgu teikumu loģika un gramatika» izdales materiālos ir tāda apakšnodaļa «Finanšu vai finansiāls?», diemžēl bez kādiem paskaidrojumiem: «FINANSIĀLAS (ne «finanšu») attiecības, saistības, tiesības… FINANSIĀLA (ne «finanšu») blokāde, darbība, disciplīna, grupa, ieinteresētība, kompensācija, konjunktūra, krīze, neatkarība, palīdzība, politika, regulēšana… FINANSIĀLS (ne «finanšu») atbalsts, mehānisms, pārskats, režīms, slogs, rezultāts… FINANSIĀLI (ne «finanšu») darījumi, ieguvumi, līdzekļi, resursi, zaudējumi… Valsts FINANSIĀLĀ UN EKONOMISKĀ krīze nav tas pats, kas valsts FINANŠU UN EKONOMIKAS krīze; «valsts FINANŠU UN EKONOMISKĀ krīze» pārkāpj arī principu, ka vārdrindas locekļiem jābūt gramatiski vienādā formā.»
     Interesanti, ka tajā pašā Latviešu valodas kultūras jautājumu 10. laidienā, kur Aldis Lauzis cīnās un ar Terminoloģijas komisijas lēmumu ir panācis zinātniski tehniskās revolūcijas uzvaru, ir publicēts Emīlijas Soidas raksts par ģenitīveņiem, kurā viņa cita starpā raksta, ka «Prof. J. Endzelīns latviešu valodas ģenitīva īpatsvaru atribūta izteikšanā skaidrojis citādi nekā A. Potebņa. J. Endzelīns domā, ka latviešu valodā īpašības vārdi ir bijuši, bet zuduši lībiešu valodas ietekmē.»

Es tāpat, un tāpat tu

Latviešu valodā čum un mudž homonīmi (vārdi ar vienādu izrunu un rakstību, bet atšķirīgām nozīmēm), un tādi ir arī apstākļa vārds tāpat un partikula tāpat. Apstākļa vārdam tāpat ir visai daudz nozīmju, savukārt partikulai tāpat to ir aptuveni par pusi mazāk. Galvenais, ka partikulas tāpat nozīmes faktiski sakrīt ar partikulas arī nozīmēm, tāpēc, velns parāvis, nelabojiet mani, kad tāpat lietoju arī nozīmēs — varbūt es todien jau neskaitāmas reizes esmu either, also, too, as well, so un item pārtulkojusi ar arī un organisms prasa sinonīmu.

Vislatvijas nopēlums

Tikai paši slinkākie nav izteikušies par to, cik šausmīgi nepareizi ir lietot ģenitīveni vispasaules, jo, lūk, pasaules nozīmējot to pašu un mums griboties piekabināt vis- vienīgi krievu valodas ietekmē. Šo atziņu ir popularizējuši pat ļoti cienījami valodnieki, piemēram, pirmais ģenitīveņu pētnieks Jānis Kušķis, par kura kompetenci tā kā nu nebūtu jāšaubās. Bet vai tiešām tā ir? Nē, nav vis.

     Pirmkārt, krieviem nepieder vispasaules monopols, piemēram, en worldwide, global, universal; de weltweit; fr mondial; cs celosvětově. Un vietnē Termini.gov.lv pan-European mierīgi tiek tulkots ar Viseiropas.
     Otrkārt, bija laiki, kad latvieši nebija tik aizspriedumaini un pēc vajadzības lietoja vārdus vispasaules, Viseiropas un Vislatvijas. Piemēram, vietnē Periodika.lv var uzzināt, ka ģenitīvenis vispasaules ir lietots kopš 1882. gada, Viseiropas — kopš 1915. gada un Vislatvijas — kopš 1920. gada. Par laikposmu no 1930. līdz 1939. gadam vietnē Periodika.lv ir atrodami 7174 rezultāti ar vārdu vispasaules, no tiem 700 — Latvijas Bruņoto spēku štāba dienas laikrakstā «Latvijas Kareivis».
     Treškārt, ir valodnieki, kas neapšauba vispasaules pastāvēšanas tiesības. Jāņa Endzelīna vadītā valodnieku komisija iekļāva vārdu vispasaules 1942. gadā izdotajā pirmajā Latviešu pareizrakstības vārdnīcā, kuru pēcāk daudzkārt ir pārpublicējuši trimdas latvieši, un arī Latvijā tās papildinātie izdevumi ir iznākuši jau vairākkārt. Tāpat ģenitīvenis vispasaules ir atrodams 1996. gadā iznākušajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 8. sējumā.
     Lai gan sievišķīgā intuīcija man lika vispirms meklēt informāciju par vispasaules latviešu valodas gramatikas grāmatu nodaļās par saliktajiem lietvārdiem, kam pirmajā daļā ir vietniekvārds, es tur tomēr par noteikto vietniekvārdu viss neko neatradu, taču Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta 2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas Annas Vulānes sarakstītajā apakšnodaļā «Morfēmu klasifikācija» morfēmai vis- ir veltīta viena rindkopa un minēts arī piemērs vispasaules.

Arī morfēmai vis- latviešu valodā iespējams divējāds statuss un funkcijas: tā ir vārda/vārdformas vis-s sakne, kura iesaistās jaunu vārdu darināšanā motivētājcelma funkcijā (vis-um-s ← vis-s, vis-pār ← vis-am pār-i, vis-pa-saul-es ← vis-as pa-saul-es), un formveidotājs priedēklis, kas tiek izmantots īpašības vārdu, adjektīvisko divdabju un apstākļa vārdu vispārākās pakāpes formas veidošanā (vis-iz-cil-āk-ais, vis-pa-māc-oš-āk-ais, vis-tāl-āk). Tas ir gramatizējies un zaudējis patstāvīga vārda nozīmi.

     Ceturtkārt un galvenokārt, vārdu pasaules un vispasaules nozīme nesakrīt, kā arī atšķirīgais lietojums palīdz labāk saprast, kurš vārds uz kuru attiecas vārdkopā. Piemēram, World Health Organization krievu valodas ietekmē latviski saucās Vispasaules veselības aizsardzības organizācija, bet tagadējais nosaukums ir Pasaules Veselības organizācija. Nu kas tad izklausās, kā saka, jēgpilnāk? Ļoti dīvaini lasīt pilnīgi nopietnos apgalvojumus vietnē Valodaskonsultacijas.lv, ka pasaules mīlētāju svētki un vispasaules mīlētāju svētki nozīmē vienu un to pašu. Tas pats attiecas uz pasaules vai vispasaules pirmizrādi un pasaules vai vispasaules slavu. Es domāju, ka tādus piemērus var sarakstīt tūkstošiem. Vispasaules diktāts latviešu valodā, ko droši vien rīko kaut cik latviešu valodu protoši ļaudis, jau pēc otrās sezonas bikli pārvērtās par Pasaules diktātu latviešu valodā. Vai pasaule diktē, kā ir jālieto latviešu valoda?

Mop = slacīkla

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka angļu lietvārda mop (‘an implement consisting of a sponge or a bundle of thick loose strings attached to a handle, used for wiping floors or other surfaces’) angļu–latviešu valodas vārdnīcās atrodamās atbilsmes beržamā suka, vīšķis ir ļoti neprecīzas, jo šo latviešu valodas vārdu definīcijām daudz precīzāk atbilst citi priekšmeti, kas nav bārkstis vai bārkstainas lupatas ar kātu. Īsbārkstainu drānu ar kabatām un kātu droši vien pilnīgi mierīgi var saukt par grīdas lupatu — ‘drēbes gabalu grīdas mazgāšanai’, bet kā dēvēt garās bārkstis ar kātu?

     Izrādās, ka vienvalodīgajās vārdnīcās šāds vārds ir: tā ir slacīkla — ‘speciāla slota ar gariem sariem (bārkstīm) klāja mazgāšanai’. Kā jau var nojaust no definīcijas, vienvalodīgajā vārdnīcā šis vārds figurē kā jūrniecības termins, taču internetā atradu divas divvalodu vārdnīcas, kas skaidri norāda, ka mop ir tieši slacīkla. Viena ir Leonarda Zusnes Latviešu–angļu valodas vārdnīca — slacīkla nf mop, bet otra ir Igauņu–latviešu valodas vārdnīca.

Vārda māksla II

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Speciālistu uzskatus par pamatteksta nolīdzināšanu pa labi var apkopot frāzē «Nekad mūžā!». Parasti teksta nolīdzināšanu uz labo pusi pieļauj tekstiem, kas nav garāki par dažām rindām, kur katrā ir ne vairāk par pieciem vārdiem (un tie ir domāti īsie angļu vārdiņi), vai arī teksts ir cieši saistīts ar kādu objektu tā labajā pusē. Arī tabulās var vajadzēt kādas slejas nolīdzināt pa labi — pirmām kārtām nāk prātā naudas summas, skaitļi ar decimāldaļām aiz komata un procenti. No satura viedokļa kaitina parazītiskais piederības vietniekvārds savs.

Mugura
Vāka noformējumam raksturīgajā seklo joku stilā par teksta virzienu uz muguras pietiktu pateikt, ka tie, kas pie grāmatplaukta grib piešķiebt galvu pa kreisi, raksta no apakšas uz augšu, bet tie, kas grib piešķiebt galvu pa labi, raksta no augšas uz leju. Tomēr valsts mūsu vietā jau ir izšķīrusies, kā mums ir labāk — pastāv «LVS ISO 6357:2006: Dokumentācija. Grāmatu un citu izdevumu muguru nosaukumi», ar ko es nevaru iepazīties, jo uzskatu, ka, ja valsts grib, lai tās standartus kāds ievēro, tad tie ir par brīvu jāmet pakaļ visiem interesentiem. Taču, spriežot pēc Latvijas standarta numura un neveiklā nosaukuma, diez vai tajā ir lasāms kaut kas cits nekā standartā ISO 6357:1985, ar kuru arī nav iespējams iepazīties tā paša iemesla dēļ, bet kurš tomēr internetā ir atrodams. Nu lūk, šim standartam atbilst rakstīšana no augšas uz leju un — bungu rīboņa — vismaz 30 mm brīva vieta no muguras apakšas bibliotēku vajadzībām.

Pirmais vāks
Skatoties uz vāka kompozīciju, izvēlēto attēlu, lētajiem trikiem un krāsām, izsaku pieņēmumu, ka grāmatas vāka maketa autors nav mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā un vispār nevienā mākslas skolā, jo tur tomēr māca pat haosā ievērot kaut kādus principus un iedvest kičā gaumes šķietamību. Tāpat liekas neticami, ka arī grāmatas autoram varēja patikt seklais jociņš «Mans nabaga pirāts Jurģis Liepnieks». Par teksta rakstīšanu ar visiem lielajiem burtiem mans spriedums ir nemainīgs — pirmsskolas vecuma bērnu līmenis, noformētājiem vajadzētu prast satura atklāšanā un uzmanības piesaistīšanā izmantot mūsdienu latīņu rakstības priekšrocības.

Vārda māksla I

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Laba iecere sākt pēdējā vāka tekstu ar paaugstinātu iniciāli, taču, ja vārds sastāv tikai no diviem burtiem, attiecīgi bija jānoformē abi burti. Turklāt gadsimtiem pārbaudīta prakse ir ar kapiteļiem jeb lielīšiem veidot pāreju no iniciāļa uz pamatteksta burtstilu.
     Pēc pārnesumzīmes pirmajā rindā redzams, ka maketētājs neprot ielikt nosacījuma pārnesumzīmi, vai arī strādā darbam ar tekstu nepiemērotā programmā. Par to, ka kaut kas nav kārtībā ar programmu lietošanu un procesu automatizēšanu, liecina arī nevienādās domuzīmes: sākumā ir domuzīmes, bet priekšpēdējā rindā nez kādēļ ir vienotājdomuzīme ar atstarpēm. Savukārt gandrīz 80 rakstzīmju garās pamatteksta rindas labāk varēja būt vai nu lielākiem burtiem, vai arī īsākas. Kā zināms, par optimālām tiek uzskatītas 50–60 rakstzīmju (burtu un atstarpju) garas rindas.
     Vēl būtu jāapspriež arī vēlamā burtu krāsa uz raibā fona, lai būtu lasīšanai optimāls fona un teksta kontrasts, tomēr šajā attēlā to īsti nevar novērtēt, tāpēc no lasāmības viedokļa tikai paudīšu neizpratni, kāpēc otrā rinkopa sākas bez atkāpes aiz atstarpes, nevis ar atkāpi bez atstarpes, un mazliet pieskaršos teksta saturam, proti, Lato Lapsas valodai vispār raksturīgajiem rusismiem. Par tekstā atrodamo «tā vai citādi» es nepateikšu labāk, kā ir izdarījis Jānis Kušķis.

«Latviešu valodā ir visi (..) minētie vārdi. Bet šāds to savienojums ir krievu valodas stila atdarinājums — так или иначе. Arī stila kļūdas stipri bojā valodu, un no tām jāatbrīvojas.
     Tātad — latviski varam teikt — kādā ziņā, kādā veidā, kāds, lai ir kā būdams, patiesībā, dažādi, dažādos veidos, visādi un vēl citus vārdus, nevis krievisko vārdu savienojumu tā vai citādi. Dažreiz to var izlaist kā lieku, vietā neliekot neko.»

Mugura
Nožēlojami, ka izdevniecība jeb apgāds neprot lietot pats savu nosaukumu — vārds grāmata šeit ir jāraksta ar mazo burtu.

Pirmais vāks
Gara acīm redzu, kā grāmatas nosaukuma teksts tiek pārvērsts par visiem lielajiem burtiem, teksta kastīte satverta aiz stūrīša un iestiepta iedomātā brīvajā vietā uz attēla, vispār nedomājot par to, cik neglīti izskatās mazā vārdstarpa un garumzīmes abpus tai, kas vairāk atgādina ornamentu un neizceļ saturu, proti, Āfriku, kā būtu, ja vārdi būtu atbilstoši rakstīti ar lielajiem un mazajiem burtiem. Vāka kompozīcijas veidošana pēc iedomātās brīvās vietas principa ir gājusi pat tik tālu, ka autora vārda un uzvārda bloks labajā pusē nav nolīdzināts ar virsrakstu. Turklāt es uzskatu, ka bērnu ekspluatācija ir bezgaumība.

Neizpildāmās prasības jeb Jo čaklāk konsultē, jo vairāk kļūdu

Pienāca nu jau izbijušā topošā ārzemju klienta tulkošanas stila rokasgrāmata kosmētikas internetveikalam. Uzreiz sapīku, jo parasti tādas grāmatas nozīmē mēģinājumu ieviest kaut kādu savu subvalodu, kas bieži vien ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan latviešu valodas gramatikas likumiem. Drusku priecēja tikai fakts, ka 15 lapu garajā dokumentā, kas bija veltīts tulkošanai 18 valodās, latviešu valodas sadaļā bija tikai divi teikumi. Diemžēl abi tiešām iemiesoja sastādītāja varonīgo cīņu gan ar veselo saprātu, gan ar latviešu valodas gramatikas likumiem.

     Pirmā prasība bija nelikt pēdiņās zīmolu un preču nosaukumus, lai gan noteikums rīkoties pilnīgi pretēji ir ierakstīts Ainas Blinkenas grāmatas «Latviešu interpunkcija» nodaļas «Pēdiņas» pašā pirmajā paragrāfā par pēdiņu lietošanu.

«Pēdiņās raksta dažādus nosaukumus, kam ir īpašvārdiska nozīme.»

     Otrā prasība bija sākt ar lielo burtu personas vietniekvārdu jūs. Dokumenta sastādītāji, šķiet, nešaubījās, ka pret pirmo prasību iebildumu nebūs, taču par otro laikam nebija tik pārliecināti, jo bija pievienojuši saiti https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=459.
     Tur Valodaskonsultacijas.lv atbild uz jautājumu «Ar kādu sākumburtu rakstīt otrās personas formu vienskaitlī un daudzskaitlī publiskā reklāmas paziņojumā — Tu/tu vai Jūs/jūs?» Atbildes analfabētisms, tukšvārdība, kļūdainība un neatbilstība uzdotajam jautājumam ir satriecoša.

     Atbildes pirmajā teikumā pausto ieteikumu nav iespējams gramatiski pamatot, jo pretēji atbildētāja apgalvojumiem, ka trūkst valodas normu, latviešu valodas gramatika skaidri noteic, ka vietniekvārdus neraksta ar lielo burtu. Atsevišķai svešai personai apliecina cieņu, uzrunājot to daudzskaitlī — jūs.

«Oficiālā, pieklājīgā uzrunā jūs lieto vienskaitļa nozīmē (..). Vienskaitļa nozīmi tādā gadījumā var parādīt izteicēja deklinējamā daļa.»

     Konsultantu citāts par vēstulēm no Valentīnas Skujiņas grāmatas «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» neattiecas uz uzdoto jautājumu par publiskiem reklāmas paziņojumiem, jo tie nav vēstules. Ar lielo burtu rakstītam vietniekvārdam tu/jūs ir stilistiska funkcija konkrētai personai adresētā tekstā, kur šī persona iepriekš ir nosaukta vārdā. Nē, preces apraksts publiskā internetveikalā nav personiska sarakste ar potenciālo pircēju: jūs nevēršaties ne pie vienas konkrētas personas, nosaucot to, tātad vietniekvārdu nav pamata rakstīt ar lielo burtu.
     Esmu sapīkusi, ka visādi centos izvairīties, bet tik un tā Latvijas ierēdņu postošā nekompetence man pārskrēja ceļu.
     Attiecībā uz preču aprakstu tulkojumiem latviski internetveikalā drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc tur vispār ir otrās personas vietniekvārdi. Piemēram, «Angļu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (Wash the cauliflower, boil gently in salted water), turpretim latviešu valodā pieņemtā struktūra ir 3. personas tagadnes īstenības izteiksme (Kāpostus sarīvē, pārkaisa ar sāli).»

PS. Kad pirms šī raksta publicēšanas gribēju vēlreiz pārbaudīt, vai saites darbojas, izrādījās, ka vietnē Valodaskonsultacijas.lv jau ir pārformulēts gan jautājums (vai tas nozīmē, ka konsultanti neatbild uz īstiem jautājumiem, bet paši tos sagudro?), gan atbilde. Tomēr muļķība atbildē ir paturēta, jo reklāma nav uztverama kā vēstule — reklāma ir reklāma. Kā jau rakstīju, vēstulē vai citā tekstā persona, pie kuras vēršas ar otrās personas vietniekvārdu, kas sākas ar lielo burtu, iepriekš NOTEIKTI ir nosaukta vārdā, tā ir ZINĀMA KONKRĒTA PERSONA.

Iet iedama daiļa runa

No vienas puses, šķiet, ka mūsdienās neviens vairs nav jāpārliecina, ka «runa iet par» ir nevēlams krievu valodas frazeoloģiskā izteiciena «речь идёт о» kalks, kas neatbilst latviešu valodas gramatikas likumiem. No otras puses, ir valodnieki, piemēram, Andrejs Veisbergs, kas prievārdu par neakcentē un gadiem ilgi sūkstās par pūristu cīņu «pret metaforām gan vārda, gan frazeoloģisma līmeni» un bailēm «no pārnestās nozīmes lietojuma». «Ja doma var lidot un valoda var plūst, kāpēc runa nevar iet?» viņš turpat vaicā.

     Savukārt Ilga Grase vēl senāk ir norādījusi, ka frāzes nederīgums latviešu valodā slēpjas tieši savienojumā «iet par».

«Par to, ka latviešu valodā konstrukcija runa iet par… nav pieļaujama, var pārliecināties, salīdzinot vārda iet nozīmes un frazeoloģismus ar vārda идти nozīmēm un frazeoloģismiem latviešu un krievu valodas vārdnīcās.
     Konstrukcijas runa ir… pareizumu pierāda arī nolieguma formas: par to  n e v a r  b ū t  (arī  n a v) ne runas, runa  n a v  par to u. tml. Diezin vai kādam nāktu prātā šajās nolieguma formās lietot verbu iet resp. neiet.
     Turklāt prievārds par verbam iet parasti nepievieno nomena akuzatīvu netiešajā pārvaldījumā, kā tas ir ar citiem verbiem, piemēram, vārdkopās strādāt par skolotāju, cīnīties par dzimteni.»

Vēl par nepareizām atbildēm jeb Par paskaidrojuma saikli jeb

«Valodas prakses» 15. laidienā pamanīju nepareizu atbildi uz jautājumu «Vai pirms jeb ir jāliek komats virsrakstā Ne visi ir tik gudri jeb kā tiek vērtēti eksāmeni?».

     Paskaidrojuma saiklis jeb parasti saista divus vienlīdzīgus teikuma locekļus, kas ir izteikti ar vienādas nozīmes vārdiem vai vārdu savienojumiem. Paskaidrojuma saiklis jeb pieder pie sakārtojuma saikļiem, kurus daudzos gadījumos lieto bez pieturzīmēm.
     Kā zināms, visplašāk par pieturzīmju lietošanu ir izteikusies Aina Blinkena arī attiecībā uz saikli jeb: «Ja saikļi un, vai, jeb vienlīdzīgu teikuma locekļu saistīšanai lietoti vienu reizi, šo saikļu priekšā komatu nelieto». Savukārt rokasgrāmatas «Latviešu valoda tiesu nolēmumos» autore Anastasija Orehova ir pilnīgi pārliecināta, ka vismaz tiesu nolēmumos mēs nemūžam nelietosim kaut vai trīs sinonīmu virkni, piemēram, teikuma vērsums jeb vārdkārta, jeb vārdu secība, tāpēc ir kategoriska: «Pirms jeb nekad nav jāliek komats (ja vien pirms tam nebeidzas palīgteikums, divdabja teiciens u. tml.).»
     Nezinu, kas ir mudinājis padomdevējus minētajā virsrakstā meklēt gramatiskos centrus, nevis pievērst uzmanību tikai paskaidrojuma saiklim jeb raksturīgajai funkcijai saistīt vienādas nozīmes vārdu savienojumus. Tātad šeit paskaidrojuma saiklis jeb saista vienlīdzīgus virsrakstus «Ne visi ir tik gudri» un «Kā tiek vērtēti eksāmeni», tāpēc, kā parasts, komats nav jāliek, bet otrais virsraksts ir jāsāk ar lielo burtu — Ne visi ir tik gudri jeb Kā tiek vērtēti eksāmeni.
     Interesanti, ka domas par līdznosaukumu pareizrakstību izdevās atrast vienīgi Alža Lauža ierakstos tviterī.

Vārdkārta

Izbrīnījos, ka vārdnīcās neatrodu terminu vārdkārta — vārdu (vārdu savienojuma komponentu, teikuma locekļu) savstarpējais izkārtojums, kam ir jēdzieniska un stilistiska nozīme. Jānis Endzelīns ir rakstījis «Vārdu kārta teikumā», bet pagūglējot šķiet, ka salikteni vārdkārta izmanto gandrīz vienīgi Aldis Lauzis.

«Lai izteiktos skaidri (it sevišķi rakstu valodā!), nepietiek tikai ar sintaksi parādīt, kāda teikuma locekļa lomā ir katrs vārds un kādas ir to savstarpējās attiecības, bet arī ar teikuma vērsumu jeb vārdkārtu (vārdu secību) jāatklāj, kas attiecīgajā diskursā zināms iepriekš, kādā aspektā par to tiek runāts un kas ir teikuma jaunā informācija.»

     Savukārt Kaspars Beķeris ir kodolīgi paskaidrojis salikteņa vārdkārta priekšrocības.

«Salikteni «vārdkārta» lietoju jau trīsdesmit gadus, jo oficiāli pieņemtais termins «vārdu kārta» ir pārprotams. Pēdējā laikā valodnieki no tā atteikušies un runā par vārdu secību.
     Saliktenis «vārdkārta» īpaši noderīgs ir tad, ja jārunā par vārdu secību kā teikuma vai vārdu savienojuma īpašību: «teikuma vārdkārta», «vārdkopas vārdkārta», «vārdrindas/vārdvirknes vārdkārta».
     Droši vien zināt tulkotāju Valdi Bisenieku. Arī viņš jau sen lieto salikteni «vārdkārta».»

Vai maldināt nezinīšus vai tomēr ne

Vietnē Valodaskonsultacijas.lv gluži nejauši uzdūros nepareizai atbildei uz jautājumu «Kā zināt, kuras sēnes ir indīgas un kuras ne vai kuras nē?», proti, tiek apgalvots, ka «Izteikumā ir iederīga partikula ne — tā aizstāj noliegtu izteicēju». Pirmkārt, man precīzāka šķiet Latviešu literārās valodas vārdnīcā dotā šāda partikulas ne izmantojuma definīcija: «Lieto iepriekš minēta darbības vārda noliegtās formas vietā.» Otrkārt, darbības vārda būt nolieguma forma, protams, ir nebūt, taču tagadnes trešās personas formas ir nolieguma forma ir nevis neir, bet gan nav, tātad «Kā zināt, kuras sēnes ir indīgas un kuras nav?».

Latviski un ķīniski

Nekādi nevaru iedomāties izskaņu latviešu valodā, ko varētu pievienot vietvārdam, lai vārda
jaunā nozīme būtu ‘šī vieta un tās apkārtne; noteikts apgabals’, piemēram, kā ukraiņu
Київщина, Донщина utt., un tā nebūtu jāizsaka divos vārdos, piemēram, Aizputes apriņķis,
Rudbāržu pagasts utt.

Nebeidzu vien brīnīties, kāpēc lietošanas pamācību satura rādītājos, vietņu valodas izvēlnēs un citās tamlīdzīgās vietās rindiņa Latvian allaž tiek tulkota ar lietvārdu ģenitīvā latviešu, lai gan būtu jābūt apstākļa vārdam latviski — tāds piederības ģenitīvs prasa otru lietvārdu (latviešu kas?), bet apstākļa vārdam neko nevajag.

latvisks, latviski — tāds, kas ir rakstīts, runāts latviešu valodā; raksturīgs latviešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs latviešiem

     Internetā pat pamanīju cīnītāju, kas dažkārt aizrāda, lai ļaudis raksta nevis «latviski», bet gan «latviešu valodā». Izskatās pēc sabojātā telefona galaiznākuma no padomju laikā daudz un visai pamatoti apsmietā «pa latviski» (по-латышски). Visai pamatoti tāpēc, ka, jā, tas ir kalks, bet, piemēram, «pa labi» un «pa kreisi» nekā citādi nepateiksi. Savukārt prievārdu pētniece Daina Nītiņa savulaik ir konstatējusi šādu literārās valodas normām neatbilstošu prievārda pa lietojumu ne tikai izloksnēs, bet arī rakstu valodā, piemēram, «pa čigāniski», «pa arābiski».

PS. Lai mani paķircinātu, gudrs cilvēks atrakstīja «Aizputiena, Rudbārdiena» vai «Aizputija, Rudbārdija (dialektāli)». Kā zināms, ar izskaņu -iena sevišķi universāla apvidu nosaukumu darināšana nesanāks, jo Vidzemē netrūkst vietvārdu, kas beidzas ar -iena, piemēram, Stāmeriena, Rūjiena, Gaujiena. Bet 

-ija, kas skaitās citvalodu cilmes lietvārdu izskaņa, gan varētu būt produktīva: Stāmerienija, Rūjienija, Gaujienija. :)

No Puškina līdz Putinam: krievu literatūras impēriskā ideoloģija

Žurnālā «Foreign Policy» publicētā filozofa un «Ukraine World» galvenā redaktora Volodimira Jermolenko raksta tulkojums no angļu valodas.

Ar dehumanizējošu nacionālismu pārpilnā krievu klasiskā literatūra mūsdienās izklausās satraucoši pazīstami.
     Kāda iela Hohoļivā — ciematā uz austrumiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas — ir nosaukta XIX gadsimta krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova vārdā. Ļermontovs nekad nav bijis Ukrainā, un tikai daži viņa dzejoļi skar ukraiņu tematiku, taču ielas visā Ukrainā joprojām saucas viņa un citu krievu kultūras darbinieku vārdos — tas ir padomju impēriskās pagātnes mantojums. Hohoļivā, kur martā notika sīvas kaujas, tāpat ir pagodināti Antons Čehovs, Vladimirs Majakovskis un Aleksandrs Puškins. Ielu nosaukumu piešķiršana katrā lielpilsētā, mazpilsētā un ciemā ir tikai viens no impērijas instrumentiem, kā apzīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katrs ievērojama krieva vārds bija veids, kā nepieļaut ukraiņa vārdu. Ielu nosaukumi bija līdzeklis, kā izdzēst vietējo atmiņu.

     Taču Krievijas literatūras dižgari ir ne tikai aizdevuši savus vārdus valsts impēriskajam projektam. Daudz vairāk nekā ir vispāratzīts, arī viņu literārie darbi palīdzēja veidot, izplatīt un iesakņot Krievijas impērisko ideoloģiju un nacionālistisko pasaules uzskatu.
     Kaut vai Ļermontovs. Viņam krievu literatūrā ir noteikts rakstnieka, karavīra, siržu lauzēja un romantiska dzejnieka tēls. Viņš ir uzbūris idilliskas Kaukāza ainas, kas aizrāva viņa un arī daudzu citu slavenu krievu rakstnieku iztēli. Tāpat kā Puškins viņš traģiski gāja bojā divkaujā.
     Bet aiz XIX gadsimta sākuma romantisma slēpjas vēl kas — impērijas saltais tvēriens. Ļermontova visslavenākā poēma «Mciri» jeb «Novicis», kas sarakstīta 1839. gadā, ir kaukāziešu mūka, ko krievu armijas virsnieks saņēmis gūstā jau zēnībā, idillisks vēstījums. Poēmas galvenais pārdzīvojums ir bezcerības sajūta: Kaukāza tautu lepnā un dižā vēsture ir pagājusi un izgaisusi uz visiem laikiem, un galvenā varoņa nostalģija pēc zudušās pagātnes liecina, ka viņš pieder pie cilvēces uzvarētās puses. Agrīnā piedauzīgā dzejolī «Ulāne» Ļermontovs apraksta, kā krievu armijas kareivji kolektīvi izvaro sievieti; tekstā nav manāma nekāda līdzjūtība pret upuri. Cits darbs «Kaukāzietis» liek saprast, ka īstie kaukāzieši ir nevis vietējie, bet gan krievu zaldāti, kas iekaroja šo apvidu XIX gadsimta sākumā, — gluži tāpat padomju kareivji, kas bija nosūtīti iebrukt Afganistānā un okupēt to, sarunvalodā tika dēvēti par afgāņiem.

Miniatūra «Mariupoles bērni»

Mana Olenka strādā par brīvprātīgo ar bērniem. Vakar centrā ieradās bērni no Mariupoles. Prātīgi un neparasti pieklājīgi. Rakstu un raudu... Kad ņēma cepumu, nopietni jautāja, vai nav jāpadalās ar kādu, un, kad dzēra ūdeni no glāzītes, pēc dažiem malciņiem jautāja, vai drīkst izdzert visu... Lai kaut cik uzmundrinātu brālīšus, uzdeva jautājumus par dzimto pilsētu. Vecākais nopietni atbildēja «Pilsētas nav», bet jaunākais brālītis laipni un sirsnīgi aicināja «Jūs atbrauciet, jūra ir palikusi»... Tas sarāva manu dvēseli gabalos... Mariupole... Pilsētas nav... Bet jūra ir palikusi…

Majja Vajda

* * *

Satiku paziņu. Viņa ir psiholoģe, strādā programmā «Bēgļu rehabilitācija». Stāsta:
     — Atveda bērniņus no Mariupoles. Vāji, nerunīgi. Vairākus mēnešus pusbadā dzīvojuši pagrabos. Viņu vidū divi 10 un 7 gadus veci brālīši. Pasniedzu viņiem cepumus. Jautā:
     — Vai vēl kādam jāiedod?
     Ieleju glāzītēs ūdeni.
     — Vai drīkst izdzert visu?
     Cenšos iesaistīt sarunā:
     — Vai jums pietrūkst Mariupoles?
     Vecākais:
     — Bet Mariupoles vairs nav. Pilsētas nav.
     Jaunākais:
     — Taču jūra ir palikusi! Atbrauciet, jūra ir palikusi!
     Beigās psiholoģe gauži raud, bet bērni viņu mierina:
     — Kāpēc jūs raudat? Nevajag! Jūs taču nebombardē…

Dmitrijs Černiševs

PS. Vispār es esmu pret bērnu ekspluatāciju arī labos nolūkos, bet vai tad par matiem jāraud, kad galvu cērt nost. Pirmais ir tulkojums no ukraiņu avotiem, otrais — no krievu.