Uzvelkamais apelsīns

Parasti es neko nenožēloju, tomēr es šausmīgi nožēloju, ka noskatījos filmu «A Clockwork Orange» (1971), jo līdz tam mans iemīļotākais amerikāņu mūzikls bija «Singin' in the Rain» (1952).

     Kopš žurnāla «Liesma» 1990. gada maija numurā turpinājumos sāka iznākt Antonija Bērdžesa romāna tulkojums «Mehāniskais apelsīns», šis nosaukums latviešu valodā ir nostiprinājies attiecībā gan uz romānu, gan uz filmu, gan uz citiem izmantojumiem, piemēram, mums ir SIA «Mehāniskais apelsīns». Taču ne vienmēr tā ir bijis — līdztekus ir figurējuši citi nosaukumi. Laikraksta «Laiks» 16. numurā 1972. gada 23. februārī Anšlavs Eglītis raksta, ka filmas nosaukumu «jēdzieniski var aptuveni tulkot «Mašinērijas apelsīns»», jo «filma vēstī par īpatnēju «augli», nākotnes cilvēku, kādu to izveido valsts sociālā, legālā un polītiskā «mašinērija».» Laikraksta «Literatūra un Māksla» 45. numurā tā paša 1972. gada 11. novembrī nenorādīts tulkotājs ir pārtulkojis poļu «Trybuna Ludu» žurnālista Maksimiliāna Berezovska rakstu, kur filmas nosaukums ir «Uzvelkamais apelsīns». 80. un 90. gados presē bieži tiek minēta filma «Uzvelkamais apelsīns». Tomēr 1986. gadā publicētajā Valentīnas Freimanes grāmatā ir «Mehāniskais apelsīns». Taču jaunākajos laikos «Uzvelkamais apelsīns» atgriežas.
     Filma «Singin' in the Rain» latviski parasti tiek dēvēta «Dziedot lietū» un jaunākos laikos — «Dziesmiņa lietū». 1986. gadā iznākušajā grāmatā Valentīna Freimane tituldziesmu ir nosaukusi «Dziedāsim lietū». Taču, ja noskatās filmu vai paklausās/palasa dziesmas vārdus, nav šaubu, ka gan filma, gan dziesma saucas «Dziedu lietū».

Japāņu īpašvārdu atveide latviski

Interesanti, ka Uģa Nasteviča domu graudi, kā tad patiesībā japāņu valoda būtu jāatveido latviski bez starpniekvalodu sagrozošās ietekmes, ir ienākušies starpniekvalodā, proti, angliski, tomēr galīgā japāņu–latviešu valodas atbilsmju tabula rakstā ir dota tikai šajās divās valodās. Tas, protams, veicina vajadzīgo precizitāti, bet es tulkoju no angļu un krievu valodas, tāpēc japāņu vārdi pie manis nonāk jau samalti latīņu alfabēta un kirilicas burtos. Kā iegūt atpakaļ japāņu skaņas, lai īstenotu slaveno fonētisko atveidi? Ne japāņu īpašvārdu atveides noteikumu, ne ieteikumu sistēmas mums nav, taču vēl no padomijas laikiem ir Gunas Eglītes un Edgara Kataja izstrādātās tabulas, kā atsevišķas angļu valodas burtkopas pārveidot par latviešu valodas burtkopām, ņemot vērā japāņu izrunu. Pēdējā laikā šīs tabulas tiek pamatoti kritizētas un tiek piedāvāti citi atbilsmju varianti, tāpēc es uztaisīju sarakstu, kurā melnā krāsā ir apkopotas Gunas Eglītes un Edgara Kataja dotās Hepbērna transkripcijas sistēmas–latviešu valodas atšķirīgās atbilsmes, zilā krāsā pievienots viss, ko varēju izlobīt praktiskai lietošanai no Agneses Haijimas raksta, un zaļā krāsā — no sākumā minētā Uģa Nasteviča raksta.

«X»

Visa tvītojošā pasaule ir spiesta ņemt vērā Īlona Maska apsēstību ar burtu X. Kad uzrakstīju vienkārši iksā, kāds latviešvalodmīlis piesējās, ka esot jāraksta ikserī. Nē, censoni, stingri ņemot, nav pamata burtam X pievienot tieši izskaņu (ko jaunā gramatikas grāmata liek saukt par fināli) -eris. Jaunā gramatikas grāmata gan nepasaka, kam šo fināli pievienot, bet angļu valodā piedēkli -er parasti pievieno darbības vārdiem, lai mums, latviešiem, būtu jauki svešvārdi darītāju — gan personu, gan ierīču — apzīmēšanai, piemēram, mikseris, blenderis utt. Kad angļu valodā šis piedēklis tiek pievienots lietvārdam, piemēram, astronomer, latviski ir pievienota uzreiz galotne. Savukārt vecajā gramatikas grāmatā norādīts, ka ar izskaņu -eris veido personu nosaukumus ar profesijas nozīmi, piemēram, bokseris, šoferis, tā ka ikseris labākajā gadījumā ir attiecīgās platformas lietotājs.

     Faktiski simboliskajam nosaukumam «X» ir jāpievieno uzreiz galotne, taču arī man nebija taisnība, jo galotne -s jau ir aizņemta, lai varētu locīt burta x nosaukumu. Tā kā «X» ir sabiedriskais mēdeklis, gluži dabiski šķiet izvēlēties nākamo vīriešu dzimtes galotni -is un locīt pēc rauša parauga: iksis, ikša, iksim, iksi, iksī.
     Lai gan šajā rakstā ir aplūkoti divi ar «X» saistīti vārdi — iksis (pati platforma) un ikseris (tās lietotājs) — un tiem varētu pievienot citus atvasinājumus, piemēram, ‘rakstīt iksī’ — iksēt, man šķiet, ja stihiski neizveidosies, tad speciāli nav jēgas veidot tādu glītu latviešu vārdu sistēmu, kādu LZA Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisija bija izveidojusi tviterim, jo no viena burta sastāvošs simboliskais nosaukums tomēr liecina par nožēlojamu iztēles trūkumu, kam nevajadzētu izdabāt. Ne velti daudzi joprojām izmanto ar tviteri saistīto terminoloģiju.

Starp ģenitīveņiem un īpašības vārdiem

Vispārējā nosliece citvalodu īpašības vārdus tulkot latviski ar ģenitīveņiem, nevis īpašības vārdiem man sagādā morālas ciešanas un materiālus zaudējumus. Viens tāds piemērs ir vārdi, kas sākas ar starp-.

     1959. gadā izdotajā gramatikas grāmatā ir teikts, ka jaunākajos laikos ar puspriedēkli starp- atvasinātajiem lietvārdiem ir tikai ģenitīva forma. Arī nodaļā par īpašības vārdu darināšanu ir puspriedēklim starp- veltīts paragrāfs, kurā teikts, ka mūsdienu latviešu valodā ir nedaudz ar puspriedēkli starp- atvasinātu īpašības vārdu, piemēram, starptautisks, starpkulturāls, kas ir jaunāka laika darinājumi. Latvisko atvasinājumu ar puspriedēkli starp- dažreiz var aizstāt internacionālais īpašības vārds ar attiecīgo priedēkli inter-, piemēram, internacionāls.
     Savukārt jaunajā gramatikas grāmatā termins puspriedēklis ir atzīts par nepareizu. Attiecīgās morfēmas reiz kļūšot par priedēkļiem, bet, kamēr tas nav noticis, tās ir dēvējamas par prefiksoīdiem. Taču līdz paragrāfam par lietvārdu darināšanu ar starp- tas jau ir kļuvis par priedēkli, kas tiek izmantots, lai nosauktu reālijas, kuras atrodas starp kaut ko vai kaut kam vidū. Ģenitīveņi parasti nosauc reālijas, starp kurām atrodas vai kuru starpā notiek, pastāv tas, kas nosaukts ar analītiskās leksēmas otro komponentu. Nodaļā par īpašības vārdu darināšanu starp- nav pieminēts, lai gan atsevišķs paragrāfs ir veltīts pat priedēklim at-, ar kuru darinātu grāmatas autori ir konstatējuši tikai vienu vienīgu īpašības vārdu attāls. Tomēr pats populārākais īpašības vārds ar starp-, proti, starptautisks, citā sakarā tajā ir minēts 49 reizes un Korpuss.lv tā lietojums ir 516 reizes uz miljonu vārdlietojumu, kas Tezaurs.lv ieskatā ir ļoti daudz.
     No 263 latviešu valodas tēzaurā iekļautajiem vārdiem, kas sākas ar starp-, 75 ir ģenitīveņi un 12 ir īpašības vārdi. Ja mēs neko netulkojam, bet paliekam pie internacionālismiem, mums sanāk īpašības vārdi, lai apzīmētu arī to, kas atrodas starp kaut ko: no 295 tēzaurā iekļautajiem vārdiem, kas sākas ar inter-, 126 ir īpašības vārdi un nav neviena ģenitīveņa (te lieli nopelni profesoram Kristapam Rudzītim medicīnas terminu darināšanā).
     Kad reiz pārbaudes darbā intergalactic heroes pārtulkoju ar starpgalaktiskie varoņi, kāds man nezināms «latviešu valodas speciālists» to atzina par kļūdu (pareizi esot starpgalaktiku varoņi), un es to darbiņu nedabūju. Protams, ka es esmu dusmīga. Manuprāt, tie varoņi ‘attiecas uz vairākām vai visām galaktikām, ir tām kopīgi vai raksturīgi’, nevis ‘atrodas vai pastāv starp galaktikām’.

Kas notiek apkaimes apkaimē

Kad Rīgā parādās kāda jauna apkaime (‘pilsētbūvniecībā lietots apzīmējums funkcionāli nodalītai pilsētas daļai’), visi no jauna sašūt, cik nepareizi ir saukt pilsētas daļas vārdā, kas paredzēts to apkārtnes apzīmēšanai un piešķirt vārdam otru — pirmajai nozīmei pretēju — nozīmi. Arī man rodas tā saucamā kognitīvā disonanse, jo lietvārdu apkaime allaž esmu uztvērusi tikai 1972. gadā izdotās Latviešu literārās valodas vārdnīcas šķirklī apkaime norādītajā vienīgajā nozīmē ‘apkārtējā teritorija; apkārtne’, proti, vienmēr esmu uzskatījusi, ka vārds apkaime ir vārda apkārtne (‘vieta, teritorija, kas atrodas (kam) apkārt, (kā) tuvumā’), ko literārajā valodā ieviesis Atis Kronvalds, absolūts sinonīms bez kādām niansēm. Konstantīns Karulis tā arī raksta — kamēr vārda apkārtne nebija, parasti lietoja vārdu apkaime.     Par kaimi, kam ir pievienots priedēklis ap-, Konstantīns Karulis raksta, ka kaims ir vārda ciems paralēlforma, kas latviešu valodā ir saglabājusies nevis pati par sevi, bet gan ar diviem citiem vārdiem: kaimiņš un apkaime. Tā kā apkaime ir priedēkļvārds, tad ielūkojos arī jau minētā Latviešu literārās valodas vārdnīcas sējuma, kas ir izdots sen, pirms mēs uzzinājām par Rīgas domes apkaimju izveides plāniem un reti kāds bija dzirdējis angļu vārdu neighbourhood, šķirklī ap-, kur pretrunīgā doma lietot vārdu apkaime pašas teritorijas, nevis tās apkārtnes apzīmēšanai izrādījās jau ietverta. Tur ir teikts, ka priedēklis ap- savienojumā ar lietvārdu norāda: 1) uz to, kas ir kam apkārt (piemēram, apkakle, aproce, apvāks); 2) uz teritoriālu norobežojumu (piemēram, apgaita, apkaime, apvidus). Uzreiz bez apdomāšanās vārdnīcā minētajiem piemēriem varēju pievienot vēl divus teritoriālos norobežojumus ar priedēkli ap- — apgabals un apriņķis. Paturpināju šķirstīt šo sējumu un pievienoju piemēriem, kur ar ap- veidots teritorijas, nevis tās apkārtnes nosaukums, arī vārdus apmetne un apstādījumi.
     Tikpat pretrunīgi kā Latviešu literārās valodas vārdnīcas autori rīkojas arī Tezaurs.lv sastādītāji, kas attiecīgajā šķirklī popularizē apkaimes jauno nozīmi un mierīgi būtu varējuši vārdu sarakstam katrā šķirklī likt virsrakstu «Apkārtne», taču tā vis nedara. Nav zināms, vai vispār ir iespējams nomainīta vārda nozīmi uz pilnīgi pretēju un cik ilgā laikā to var izdarīt, tomēr tas, ka nav citu piedāvājumu, kā tad tās apkaimes saukt, liecina, ka lietošana jaunajā nozīmē diez vai mazināsies. Turklāt nosacīti jauno reāliju apzīmēšanai vārds apkaime jaunajā nozīmē iederētos arī citās Latvijas pilsētās, jo ne jau tikai Rīgā ir mikrorajoni (‘dzīvojamās apbūves struktūras elements, kas sastāv no vairākām dzīvojamo ēku grupām un ikdienas kultūras un sadzīves apkalpes iestādēm’), kas varētu iegūt cilvēciskāku veidolu gan vārdos, gan darbos. To apkārtnes apzīmēšanai mums vienmēr paliek Ata Kronvalda apkārtne.

Iejūtība

Kad rakstīju stāstiņus par rezervējumu un akcelerāciju, mani ļoti uzjautrināja doma, ka angļu–latviešu valodas vārdnīcā reservation vienīgā atbilsme varētu būt rezervācija un acceleration — akselerācija. Bet nu es vairs nemaz nesmejos, jo angļu–latviešu valodas vārdnīcā ir vismaz viens tāds absurds šķirklis — empathy vienīgā atbilsme ir empātija.

     Līdz 1956. gadam nevienā Gramatas.lndb.lv pieejamajā izdevumā empātija nav pieminēta. Arī Periodika.lndb.lv līdz tam laikam tā pazib tikai vienreiz. Lūk, cik ilgi esam dzīvojuši bez empātijas.
     Vispār kas tur ko brīnīties, ja latviešu valodas vārdnīcās vispārinātā īpašība iejūtība nemaz nav definēta, nozīmes skaidrojums ir dots tikai īpašības vārdam iejūtīgs — ‘tāds, kas spēj iejusties citu pārdzīvojumos, domās, ir uzmanīgs pret tām, ievēro tās’, kas, starp citu, vairāk atbilst empathy definīcijai ‘the ability to emotionally understand what other people feel, see things from their point of view, and imagine yourself in their place’ nekā latviešu pašreizējais empātijas nozīmes apraksts: empātija [gr. ἐμπάθεια ‘iejušanās’] — ‘spēja iejusties cita cilvēka emocionālajā stāvoklī, izjust to pašu pārdzīvojumu’.
     Kad biju krietni pabrīnījusies par angļu–latviešu valodas vārdnīcu, varēju turpināt to pašu ar Termini.gov.lv, kur iejūtības vienīgā atbilsme ir sensitivity ‘the quality or condition of being sensitive’, kam patiesībā latviešu valodā atbilst jutīgums/jūtīgums. Taču tāds brīnišķīgs mums ir viss: «Tildes» monopolizētajos vārdos figurē empathy atbilsmes iejušanās un iejutība med., kas esot Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Medicīnas terminoloģijas apakškomisijas devums. Kā tad tā — kāpēc šo vārdu nav vietnē Termini.gov.lv?

Endzelīns un šujmašīna

Jānis Endzelīns ir apgalvojis, ka «vācu valodā var verba sakni ar sekojošu substantīvu savienot saliktenī, piem. Stinkbombe, Dreschmaschine u. c., bet latviešu un krievu valodā tas nav iespējams.» Taču šis apgalvojums atstāj neatbildētus vairākus jautājumus.

     1. Ko nozīmē «nav iespējams»? Patiesībā latviešu valodā ir ļoti daudz salikteņu ar darbības vārda celma formu pirmajā daļā un lietvārdu otrajā. Piemēram, Valentīna Skujiņa 1969. gada «Valodas kultūras jautājumos» raksta, ka «no ekscerpētajiem 1650 tehnisko zinātņu salikteņterminiem 250 ir ar darbības vārda formu pirmajā komponentā (1/6–1/7), 280 ar īpašības vārdu pirmajā komponentā (mazāk par 1/6 no salikteņterminu kopskaita). No 250 salikteņterminiem ar darbības vārda formu pirmajā komponentā 225 ir ar darbības vārda saknes vai bezpiedēkļa celma formu.»
     2. Kāpēc senākos laikos, kad vācu valodas ietekme uz latviešu valodu bija lielāka, mēs esam darinājuši salikteni rakstāmspalva ar ciešamās kārtas divdabi pirmajā daļā, kas no Jāņa Endzelīna viedokļa skaitās pareizi, bet jaunākos laikos, kad ietekme vairs nav tik liela, — pildspalva?
     3. Kāpēc neviens nav jāpierunā runāt un rakstīt adāmmašīna, bet 99 % Dzintras Paegles aptaujāto otrā kursa filoloģijas studentu, kas ir informēti par Jāņa Endzelīna viedokli, runā un raksta kuļmašīna, nevis kuļammašīna?
     Vēl Jāņa Endzelīna dzīves laikā Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas autori atzina, ka literārajā valodā ietilpst salikteņi ar lid-, sēd-, gāj-, deg-, stāv-, pļauj- un seg- pirmajā daļā, jo, lūk, tās esot lietvādu bezgalotnes formas, lai gan turpat piebilda, ka lielākā daļa latviešu par vairākiem no šiem lietvārdiem neko nav dzirdējusi un tik un tā gluži pamatoti uzskata šīs salikteņu daļas par darbības vārda celma formām: «Ja arī blakus salikteņiem stāvvieta, stāvzvaigzne, stāvlampa, pļaujmašīna, segpapīrs u. c. varam atrast lietvārdus stāvs, pļauja, sega, tad tomēr tie pēc savas semantikas nesaistās ar šo salikteņu pirmo komponentu. Salīdzinot, piem., četru mašīnu nosaukumus: lidmašīna, pļaujmašīna (kur pirmās daļas formu varētu uzskatīt par lietvārdu) un šujmašīna, kuļmašīna (kur blakus salikteņa pirmās daļas formai nav atbilstoša lietvārda), var vērot, ka visos četros gadījumos vienādi asociējas tikai konkrētais darbs, ko katra mašīna izpilda — mašīna lido, mašīna pļauj, mašīna šuj, mašīna kuļ.»
     Iepriekš citētajā rakstā Valentīna Skujiņa norāda, ka «vēl nesen domāja, ka darbības vārdam nav sevišķas tendences saplūst ar lietvārdu saliktenī un ka galvenā darbības vārda forma, kas sastopama salikteņos, ir ciešamās kārtas tagadnes lokāmais divdabis (ēdamkarote, rakstāmgalds)», un pēc samērā garas nozīmju un veidošanas likumību analīzes secina, ka «aplūkotie salikteņtermini ar saknes vai bezpiedēkļa celma formu un darītājvārda formu pirmajā komponentā ir vieni no visraksturīgākajiem mūsdienu zinātniskās terminoloģijas salikteņterminu veidiem.»
     Kā zināms, gramatika ir vienošanās. Tā kā mēs turpinām darināt salikteņus pēc šī parauga, vienošanās ar Endzelīnu nav notikusi un būtu, kā tagad saka, jāleģitimizē visi saliktie lietvārdi ar darbības vārda celma formu pirmajā daļā it visur, tostarp nosacīto valodnieku ķīviņos un aizrādījumos «neko nezinošanai un nesaprotošajai publikai», jo jaunajā gramatikas grāmatā tas ir noticis: šī salikteņu grupa tur vispār netiek aplūkota (tātad ir pašsaprotama, turklāt tā pati nelaimīgā šujmašīna tur bez komentāriem ir iekļauta fonētikas piemēros). Vienīgie salikteņi ar darbības vārda formu pirmajā daļā, kas ir izpelnījušies šīs grāmatas autoru uzmanību, ir ar darbības vārda nenoteiksmi, kam savukārt vecajā gramatikas grāmatā ir veltīts tikai viens teikums, jo tolaik tā ir pavisam jauna salikto lietvārdu grupa.

Variantums

Lai gan internets apgalvo, ka angļu valodā lietvārds optionality pastāv kopš 1817. gada, tajā pašā internetā bieži tiek apšaubīts, vai šis vārds vispār eksistē un ko tas varētu nozīmēt. Kolinsa vārdnīca šim vārdam piešķir divas nozīmes: 1) the potential for options; 2) linguistics the determination of whether or not a grammatical rule can be used. Turklāt ir rakstnieki, piemēram, Šeins Parišs, kas ļoti labi saprot, ko viņi domā ar optionality: «Optionality refers to the act of keeping as many options open as possible. Preserving optionality means avoiding limiting choices or dependencies. It means staying open to opportunities and always having a backup plan.»

     Savukārt «Financial Times» žurnāliste Lūsija Kelaveja uzskata optionality par žargonvārdu un choice eifēmismu. Protams, Kolumba universitāte tagad ir apkaunojusi sevi līdz mūža galam ar nenomazgājamu kaunu, kas liek apšaubīt arī turienes izglītības kvalitāti, tomēr jāpiemin, ka 2015. gadā tās izdevumā «Columbia Journalism Review» Merila Pērlmena ir atzinusi, ka optionality lielā mērā ir lieks: «A small shade of meaning might save “optionality” from being that “needless variant”. If you think of it not as the “option” itself, but as the ability to maintain “options”, it might qualify as a modification of the adjective “optional” rather than the noun “option”.»
     Vai mums ir jādanco līdzi visādiem modes vārdiem un, piemēram, katra struktūra jāsauc par ekosistēmu vai, ja attiecīgais modes vārds latviešu valodā vēl nepastāv, tad tas ir jāizgudro? Es uzskatu, ka mums ir jāvar atveidot latviski visus angļu valodas vārdus līdz pēdējam un jāsamazina aprakstošo tulkojumu daudzums.
     Triju iemeslu dēļ mans vienīgais optionality ekvivalenta latviešu valodā piedāvājums ir variantums. Pirmkārt, šis vārds jau pastāv latviešu valodas tēzaurā. Otrkārt, tā pašreizējai nozīmei valodniecībā ir universāluma potenciāls — ja no ‘sinhroniska valodas vienību (variantu) pastāvēšana un funkcionēšana’ atstāj ‘sinhroniska variantu pastāvēšana un funkcionēšana’, optionality definīcija latviešu valodā ir gandrīz gatava. Treškārt, variantums atbilst ne tikai optionality burtam, bet arī garam: abi vārdi izraisa pretestību, es pat teiktu — sašutumu. Var pagūglēt vai noklikšķināt uz saitēm šī stāstiņa otrajā rindkopā, lai uzzinātu, cik slikts un nepareizi lietots ir optionality. Savukārt variantums — uzsveru, termins, ko valodnieki ir radījuši paši savām vajadzībām, — ironiskā kārtā neatbilst latviešu valodas vārddarināšanas likumībām: lietvārdus ar piedēkli -um- galvenokārt darina no darbības vārdiem un īpašības vārdiem. Gramatikas grāmatā ir nosaukti tikai divi lietvārdi ar piedēkli -um-, kas ir darināti no lietvārdiem: austra — austrumi un riets — rietumi.

Akcelerācija un akcelerātōrs

Droši vien vietnes Tezaurs.lv ietekmē, kur ir savākts pilnīgi viss — gan dzīvs, gan nedzīvs —, viens otrs pareizas latviešu valodas lietošanas padomdevējs mēģina iestāstīt, ka svešvārdam akcelerācija ir kaut kāda baigi sarežģīta nozīme, bet akselerators vispār ir no citas operas. Bet tā, protams, nav taisnība.

     Akcelerācija (lat. accelerātiō) — paātrināšanās; kustības maiņa.
     Tas ir šķirklis Latviešu konversācijas vārdnīcas 1. burtnīcā, kas izdota 1927. gadā. Aiz tā seko šķirkļi akcents (lat. accentus), akceptilācija (lat. acceptilātiō), akceptēt (lat. acceptāre), akcesorisks (lat. accēdere, klāt nākt), akcesija (lat. accēssiō), akcidence (lat. accidens), akcidences (lat. accidentia), akcidentālijas (lat. accidentālia) — īsi sakot, latviešu valodā šie vārdi ir aizgūti no latīņu valodas. Tas pats attiecas uz akceleratoru, kura pamatā ir lat. accelerāre (‘paātrināt’), proti, tas ir un paliek latīņu valodas cilmes vārds, lai kādas būtu starpniekvalodas. Tāpēc nepārsteidz, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcas 1. sējumā, kas izdots 1972. gadā, kad latviešu valodnieki acīmredzot vēl prata latīņu valodu, ir šķirkļi akcelerācija un akcelerators, un viss.
     Lai svešvārds akcelerācija kļūtu par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, fiziskā akcelerācija. Viena pati akcelerācija nekādi nevar nosaukt tieši «paātrinājumu kāda organisma attīstībā».
     Vietnē Periodika.lv apkopotajās publikācijās akcelerators parādās 1925. gadā un izzūd no tām 1986. gadā. Savukārt akselerators turpat parādās arī tai pašā 1925. gadā un turpinās, turpinās… Abi mēdz parādīties nepareizā vārdkopā akceleratora pedālis (pamina) (tas nav pedālis akceleratoram — pats pedālis arī ir akcelerators, ja bez pedāļa pieminēšanas nevar iztikt, tad vēlams akcelerēšanas pedālis). Lai svešvārds akcelerators no jebkāda paātrinātāja pārvērstos par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, automobiļa (spēkratu) akcelerators.
     Attiecībā uz akceleratoru ir vairāk pamata pastrīdēties nevis par to, vai rakstīt šo vārdu ar c vai s, bet gan par to, vai rakstīt to ar garo vai īso a: akcelerators vai akcelerātors. Es piekrītu Egīlam Skudram, kas raksta, ka «Samākslota šķiet arī viscaur īsu patskaņu rakstība pirms izskaņas -tōrs, piemēram, akumulators, amortizators un visi līdzīgie. Divzilbīgos un trīszilbīgos vārdos pirms izskaņas
-tōrs vaļējās zilbēs (slēgtas zilbes svešvārdos vienmēr ir īsas) tiešām figurē īsi patskaņi, piemēram, datōrs, retōrs, mótōrs, ktitōrs, debitōrs, ekvatōrs, kónditōrs, senatōrs u. c. Taču četr- un vairākzilbīgos vārdos vaļējās zilbes pirms -tōrs tiek izrunātas gari, piemēram, detónātōrs, inkvizītōrs, eksekūtōrs, akumulātōrs, eksperimentātōrs, raciónalizātōrs u. c., bet repróduktōrs, jo zilbe -duk- ir slēgta.»
     Par ō es nemaz nesākšu — skaidrs, ka vajag, lai gan pašreizējā pareizrakstība neatzīst arī to.

Rezervējums

Līdz šim neviens nav iebildis, kad es maksāšanas rezultātu nosaucu par maksājumu, tulkošanas rezultātu — par tulkojumu, paātrināšanas rezultātu — par paātrinājumu vai krāšanas rezultātu — par krājumu, taču atliek man uzrakstīt, ka rezervēšanas rezultāts ir rezervējums, kad viens otrs labotājs tūrisma un saistītajās nozarēs naktis neguļ, lai visus rezervējumus tekstā pārlabotu par… rezervācijām.

     Jaunajā gramatikas grāmatā bez aplinkiem ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā ļoti produktīvs ir derivatīvais tips darbības vārda pagātnes celms +
-um- = lietvārds ‘darbības rezultāta nosaukums’. Atvasinājumi nosauc darbības rezultātu (piemēram, blīvējums, griezums), abstraktus jēdzienus ar noteiktu konkrētības pakāpi, kas norāda uz rezultātu (piemēram, sacerējums, pārkāpums), konkrētus priekšmetus, kas tapuši nosauktās darbības rezultātā (piemēram, audums, saldējums), konkrētu kvantitatīvi raksturojamu pazīmi, kuru var izsacīt skaitliskā izteiksmē (piemēram, celmainums, kritums). Jaunajā gramatikas grāmatā katram variantam ir vairāk piemēru, tomēr neviens no tiem nav darināts no svešvārda vai internacionālisma.
     Par vārddarināšanu ar izskaņu -ācija tur nav teikts pilnīgi nekas, bet vecajā gramatikas grāmatā ir īsi pateikts, ka citvalodu cilmes lietvārdi ar paplašināto izskaņu -ācija apzīmē darbību, iedarbību vai to rezultātu u. tml., tomēr daudzo piemēru vidū rezervācijas nav. Savukārt Tezaurs.lv tam neraksturīgā manierē bez kādas atsauces uz avotu apgalvo, ka rezervācija nozīmē ‘darbība, process → rezervēt’. Es teiktu, ka darbības vārda rezervēt darbību un procesu nosauc lietvārds rezervēšana. Jaunā gramatikas grāmata man pilnīgi piekrīt: izskaņa -šana tiek plaši izmantota procesa nosaukumu darināšanā no pirmatnīgiem un sekundāriem darbības vārdiem — to var pievienot jebkura darbības vārda nenoteiksmes celmam.
     Ja pačabina Periodika.lv un Gramatas.lndb.lv elektroniskās lappuses, var uzzināt, ka vārds rezervācija kopš 1922. gada latviešu valodā ir izmantots visās angļu reservation nozīmēs, piemēram, «indiāņu rezervācija», «vācu rezervācijas (ierobežojumi)», «tiesību rezervācija». Par angļu reservation atbilsmēm latviešu valodā ir atzīti: n 1) iebildums; ieruna; without r. — bez ierunām; 2) rezervēšana; 3) amer. rezervēta vieta (viesnīcā, uz kuģa u. tml.); to make a r. — nodrosēt, rezervēt; 4) rezervāts (ASV, Kanādā); 5) jur. tiesību saglabāšana. Pirmā rezervācija ar nozīmi ‘rezervējums’ periodikā parādās 1936. gadā sakarā ar olimpiskajām spēlēm Berlīnē, bet nu tas rakstiņš vispār ir mīlīgs, piemēram, pirmā rindkopa: «27. maijā visu Berlīnes olimpiādē dalību ņemošo valšķu olimpiskie atašeji bija aicināti piedalīties izbraucienā uz Reichssportfeldu un olimpisko sādžu, lai pēc tam, atsevišķā darba sēdē, apspriestu tekošos jautājumus.» Savukārt rezervējums savā vienīgajā rezervēšanas rezultāta nozīmē turpat ir atrodams kopš 1926. gada publikācijām.
     Mums gan ir Valentīnas Skujiņas norādījums, ka rezervēt nozīmē ‘saglabāt krājumā, rezervē, paredzot kaut kam’, bet ‘iepriekšēja rezervējuma’ nianse piemīt vārdam nodrose, turklāt viņa ir paudusi cerību, ka vārdi nodrose, nodrosēt, nodrosēšana un nodrosējums izrādīsies patiesi nepieciešami mūsdienu valodas praksē, tomēr šķiet, ka šīs cerības nekādi nav attaisnojušās. Bet ievērojiet: Valentīna Skujiņa raksta rezervējums, nevis rezervācija.
     Jāsecina, ka vārds rezervācija latviešu valodā ir piektā tapa visiem caurumiem — lai kur šis vārds būtu izmantots, tā vietā ir iespējams lietot precīzāku un piemērotāku apzīmējumu.

Oops, something went wrong

ir vispārīgs kļūdas paziņojums, kas parādās neskaitāmu vietņu un lietotņu saskarnēs. Un gadu desmitiem, kopš vien pastāv lietotājsaskarņu virkņu tulkošana, latviešu tulkotāju parastā reakcija, ieraugot something went wrong, ir «kaut kas nogāja greizi».

     Britu angļu valodā frāzei to go wrong ir četras nozīmes: a) to turn out other than intended; b) to make a mistake; c) (of a machine, etc.) to cease to function properly; d) to go astray morally. Angļu–latviešu vārdnīcā ir norādītas trīs to go wrong atbilsmes: 1) sabojāties; 2) (par pasākumu) neizdoties; 3) pārn. noklīst no ceļa. Kā redzams, vārdnīcā nekā tāda nav, jo iet (arī iziet, noiet) šķībi (arī greizi) ar nozīmi ‘(pa)veikties slikti; (no)risināties kļūmīgi’ ir sarunvalodas frazēma, bet to go wrong nekāda stilistiska nokrāsa nepiemīt. Pārnestā nozīme, kā jau norādīts, attiecas uz morāli.
     Stingri ņemot, latviešu valodā tāda nenoteikta runāšana par something nav pieņemama: būtu skaidri jāpasaka, kas tieši kuro reizi nav sanācis — maksājums, reģistrēšanās, apstiprināšana utt. Bet nu labi, skaidrs, ka lietotnē viens un tas pats uznirstošais paziņojums something went wrong parādīsies visdažādākajās vietās, kur lietotājs būs palaidis kādu procesu, bet tas nebūs izrisinājies līdz galam, tāpēc man pietiekami vispārīgi un neitrāli šķiet «Darbība neizdevās», «Ir atgadījusies kļūme» un tamlīdzīgi tulkojumi.
     darbība — ‘darbošanās, darba process (ierīcēm)’
     izdoties — ‘notikt, noritēt labi, veiksmīgi, tā, kā iecerēts, vēlams (piemēram, par pasākumu)’

     atgadīties — ‘notikt (parasti pēkšņi, negaidīti)’

     kļūme — ‘neveiksme; arī kļūda’
     Dažkārt frāzi something went wrong ievada izsauksmes vārds oops! — used to show recognition of a mistake or minor accident, often as part of an apology, ko arī tulkotāji mēdz uztvert par zīmi, ka ir jāķeras pie sarunvalodas. Tulkošanas atmiņās ir redzēti visādi mēģinājumi to pārtulkot, piemēram, ar izsauksmes vārdiem ai! [1) lieto, lai izteiktu prieku, pārsteigumu, izbrīnu, vēlēšanos u. tml.; 2) lieto, lai izteiktu sāpes, bēdas, bailes u. tml.], ak! [1) lieto, lai paustu dažādas jūtas (prieku, sajūsmu, bailes, ciešanas); 2) lieto, lai izteiktu emocionāli intelektuālu attieksmi (piemēram, pārsteigumu, vilšanos, nosodījumu)], hmm [lieto, lai izteiktu, piemēram, izbrīnu, šaubas, pieļāvumu] un tamlīdzīgi.
     Jau rakstīju, un te arī labi redzams, ka gandrīz nav tiešu angļu un latviešu izsauksmes vārdu atbilsmju. Interesanti, ka pat slenga vārdnīcā iekļautā izsauksmes vārda ups nozīme, pēc vārdnīcas sastādītāju domām, nav tāda pati kā oops!: ups — lieto, lai izteiktu (parasti nepatīkamu) pārsteigumu. Es mēdzu izmantot partikulu diemžēl — lieto, lai izteiktu nožēlu: «Diemžēl darbība neizdevās», «Diemžēl ir atgadījusies kļūme».

Psst! ≠ ts!,

lai gan Angļu–latviešu vārdnīcā ir apgalvots tieši pretējais: psst — ts! (klusu!). Bet nav tāpēc, ka nozīme atšķiras.

     Psst is a sound that someone makes when they want to attract another person’s attention secretly or quietly.
     Izsauksmes vārdus tss! un cst! lieto, lai noklusinātu skaļu runāšanu, kliegšanu vai lai panāktu pilnīgu klusumu. Izsauksmes vārdu kuš! lieto, lai pamudinātu izturēties klusāk vai pilnīgi apklust.
     Lai aicinātu kādu ieklausīties, pievērst (kam) uzmanību, lieto izsauksmes vārdus klau!, paklau! un dzi!

Baltrusa

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir uzskatījusi par savu pienākumu publiski pavēstīt, ka nav atbalstījusi «personas ierosinājumu sākt diskusiju par valsts nosaukuma maiņu latviešu valodā no Baltkrievija uz Baltrutēnija un tās iedzīvotāju nosaukuma maiņu no «baltkrievi» uz «baltrutēņi».» Arī es kā godīgs cilvēks pasaku, ka šoreiz gandrīz piekrītu šai visādā ziņā caurkritušajai komisijai: ko tur diskutēt, Baltkrievija ir jāpārdēvē par Baltrusu un baltkrievi — par baltrusiem, un miers. Par to grāmatas «No aistu vēstures» (1934) priekšvārdā diezgan plaši izsakās Jūlijs Bračs.

«Tālāk, latviešiem ieviesies nepareizi nosaukt par Krieviju seno austrumslavu apdzīvoto zemi Pycь un viņus pašus par krieviem. Ar to krievu nosaukums tiek pārnests uz visām trim austrumslavu tautām (balt„krievi“, maz„krievi“ jeb ukrainieši). Par Krieviju latvieši dēvē to valsti, kas cēlusies no Maskavas un tagad nosaucas Россия. Bet Россия nav tas pats, kas Pycь. Šie vārdi, kaut arī valodnieciski radušies no vienas saknes, apzīmē pavisam dažādas lietas. Senākos laikos par Rusi jeb Rutēniju sauca visu austrumslavu cilšu  z e m i, bet vēlāk galvenā kārtā tikai to daļu, kas bija apvienojusies vienā valstī ar leišiem. Šī vārda mantinieki ir baltie rusi jeb baltrutēņi, kas uzglabājuši to savas zemes nosaukumā:  B e l a r u ś. Tas tā tad cēlies no senā Pycь, nevis no Россия, skan pavisam citādi un pilnīgi nepareizi viņu tulkot par Baltkrieviju. Krievija — Россия ir vēlāko laiku Maskavas  v a l s t s  vārds, kas aptveŗ vienīgi krievus —  d a ļ u  tik no austrumslaviem (arī tagad Padomju Savienībā! Ukraina un Baltruse ir patstāvīgas padomju republikas, šķirtas no Krievijas). Ko vārds „krievi“ sensenos laikos nozīmējis, ir pilnīgi vienalga, svarīgi ir tas, kā to  t a g a d  lieto, svarīga ir skaidrība, lai mēs neaizmiglojam sev acis ar jēdzienu sajaukšanu tur, kur atšķirību ievēro visas (arī pašas slavu) valodas. Krieviski Pycь — Россия, baltrutēniski Ruś — Rasija, poliski Ruś — Rosja, latīniski Ruthenia un Russia — Rossia, vāciski Ruthenien — Rußland, franciski Ruthénie — Russie,  l i e t u v i s k i  G u d i j à  —  R ù s i j a! Nav latviešiem nekādas vajadzības krieviem par īpašu patikšanu šo atšķirību neievērot. (..) Pietiek, ka citas tautas pašas propagandē savas pretenzijas, ne tas jādara mums, latviešiem.»

No sevis tik piemetināšu: 1) tāpat kā ar Sakartvelu, ja jau kaut ko vispār maina, tad latviešu nosaukumus vēlams tuvināt pašnosaukumiem, tāpēc atbalstu nevis rutēņus un Rutēniju, bet gan rusus, baltrusus un Rusu, Baltrusu; 2) ņemot vērā, ka lielākā daļa valstu nosaukumu latviešu valodā ir IV, nevis V deklinācijas lietvārdi, tādiem būtu jābūt arī Rusai un Baltrusai. Uz vārdu Belarusa latviešu vietnēs atsaucas tikai traktora detaļas. Un, lai gan esam zaudējuši Zaļā Raga Salas un Ziloņkaula Krastu, neaizmirsīsim, ka mums ir palikusi Melnkalne — pastāv īpašvārdi, kam piemīt tulkojamība.

PS. Visiem tiem, kas uzskata, ka nosaukumi krievi un Krievija attiecas nevis uz vienu, bet gan uz trim austrumslāvu tautām un zemēm, un Seno Rusu sauc par Krievzemi un Baltrusu — par Baltkrieviju, arī darbiņa ir pilnas rokas: konsekvences dēļ cīnieties par ukraiņu pārdēvēšanu par mazkrieviem un Ukrainas pārsaukšanu par Mazkrieviju, sīkie tumsoņas.

Vira vai virums

Absurdā jaunvārda sakarā mani ieinteresēja jautājums, kāpēc vira, nevis virums, jo, lai arī uzaugu ar «viru, viru putriņu», manā šodienas uztverē viras ir eņģes — kā norāda Konstantīns Karulis, «skatīt virināt», proti, virināt ir tās pašas cilmes kā vērt. Darbības vārds virt ar nozīmi ‘vērties’ («Stāv vārtiņi paviruši») ir izzudis, iespējams, skaužot homonīmiju ar virt ‘mutuļot, vārīties’.

     Latviešu etimoloģijas vārdnīcā nav šķirkļu vira un virums. Pēdējais ir minēts pie atvasinājumiem šķirklī virt. Konstantīns Karulis raksta, ka atvasinājumus virējs(-a) un virtuve ir ieteicis Juris Alunāns pēc lietuviešu valodas parauga, un lietvārds virtuve latviešu literārajā valodā iesakņojies tikai XX gadsimta 20. gados. Toties šķirkli ir izpelnījies aizguvums zupa. Konstantīns Karulis raksta, ka vēl līdz pat XIX gadsimta beigām šajā nozīmē lietoja lietvārdu sula — «Zušu sula ar miltu kunkuļiem» (Baltijas pavāru grāmata, 1883).
     Vietnē Tezaurs.lv ir veseli seši homonīmi vira, no kuriem pirmais nozīmē ‘vārīts šķidrs ēdiens, kas iegūts no gaļas, zivju, dārzeņu novārījuma vai labības izstrādājumu novārījuma; zupa’, bet otrais — ‘kustīga savienojuma detaļa, ar ko piestiprina, piemēram, durvis, loga rāmi, vāku, lai tie varētu vērties’. Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir doti tikai šie divi homonīmi, toties ir šķirklis virums, kas tādā pašā veidā pārņemts Tezaurs.lv — ‘tas, kas tiek vārīts, ir izvārīts (parasti ēdiens, arī vira)’. Tomēr domāju, ka virums ir lietošanai vēlamāka vira, nevis kurš katrs izvārīts ēdiens ir virums, jo: 1) virumam atšķirībā no viras nav homonīmu; 2) Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca tos atzīst par sinonīmiem — šķirkļu vira un virums tur nav, bet aizguvuma zupa sinonīmi ir vira, virums un strebeklis; 3) virumam ir dots frazeoloģisms (biblisms) par lēcu virumu — ‘par niecīgu atlīdzību, par nelielu materiālu labumu’ (nevienai virai vispār nav frazeoloģismu).

Latviski tā ir Sakartvela

Varētu citēt Aldi Lauzi, bet citēšu Māru Poļakovu: «Lietuviešu valodā nolemts par labu lokāmai atveidei: Sakartvelas, Sakartvelo, Sakartvelui, Sakartvelą u. t. jpr. Arī oriģinālvalodā (kartuli ena) vārds ir lokāms: საქართველო, საქართველოს u. t. jpr. Latviski lokāmi valstu nosaukumi ir sieviešu dzimtē, tātad būtu Sakartvela.»

Jēgpilna un mierpilna salikteņu darināšana

Kāds, līdz šim domāju, ka valodnieks, iksī ierosināja par gada nevārdu pasludināt īpašības vārdu mierpilns — mierīgs vai rāms izsakot gluži to pašu (kas, protams, galīgi tā nav). Dīvainā kārtā tāda pieeja guva atbalstu — tika apšaubīta arī citu salikteņu ar -pilns lietderība. Vietnē Tezaurs.lv ir iekļauti šie salikteņi ar -pilns: baiļpilns, bažpilns, dompilns, gaidpilns, gaviļpilns, godpilns, jēgpilns, kaunpilns, miegpilns, mokpilns, mokupilns, murgpilns, naidpilns, nemierpilns, nepilns, pārpilns, pilnumpilns, priekpilns, puspilns, raižpilns, sniegpilns, spēkpilns, steigpilns, uzpilns, vaidpilns, vējpilns un ziedpilns. Interesanti, ka nemierpilns ir iekļuvis šajā vārdnīcā, bet mierpilns nav.

     Sekānos laikos to nepiemērotība latviešu valodai tika pamatota ar vācu valodas ietekmi, bet pašlaik vācu valodas ietekme uz latviešu valodu turpina samazināties, tāpēc tagad tika mēģināts aiz matiem pievilkt angļu peaceful, kam nav nekāda sakara ar salikteņu darināšanu latviešu valodā.
     Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir plaša nodaļa par saliktajiem īpašības vārdiem. Tajā ir skaidri pateikts, ka salikteņi ar -kārīgs,
-kārs un -pilns ir latviskas cilmes īpašības vārdi pretstatā saliktajiem īpašības vārdiem, kas radušies citu valodu ietekmē, piemēram, tāpat bieži apkarotajiem saliktajiem krāsu nosaukumiem (debeszils, sniegbalts un tamlīdzīgi). Vārdkopu veidā īpašības vārdi kārs, kārīgs, pilns biedrojas gan ar konkrētas, gan ar abstraktas nozīmes lietvārdiem, bet salikteņi ir izveidojušies galvenokārt no abstraktas nozīmes vārdkopām.
     2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas grāmatas autori par to izsakās skopi, tomēr norāda, ka noteiktām vārdkopām ir tendence kļūt par salikteņiem. Vienas no šādām vārdkopām ir lietvārda ģenitīvs ar īpašības vārdu, piemēram, pilns: miera pilns => mierpilns. Šādā saistījumā ģenitīvs izsaka stāvokļa, personas vai parādības vērtējumu. Tāpat jaunajā gramatikas grāmatā ir teikts, ka salikteņu darināšana ir otrs produktīvākais īpašības vārdu darināšanas veids aiz morfoloģiskā paņēmiena. Tā ka būtībā turpinās jēgpilns un mierpilns vārddarināšanas process, kam nevajadzētu pretoties, lai nenoplicinātu latviešu valodu. Salikteņi mierpilns un jēgpilns (vietnē Periodika.lv pirmo reizi atrodami attiecīgi 1923. un 1931. gadā publicētos tekstos) varbūt nav gluži uzskatāmi par jaunvārdiem, tomēr mierpilns biežākai lietošanai noteiktos laikposmos vai jēgpilns biežākai lietošanai noteiktas tematikas tekstos nevajadzētu raisīt vēlmi vispār tikt vaļā no šiem vārdiem — mode nāk un iet, bet veselais saprāts paliek.

Drāma trijos cēlienos «Kas ir Vuluna»

Prologs

Ir tāds Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmums, kur rakstīts: «Komisija ar balsu vairākumu nolēma ieteikt šādus tējas veidu nosaukumus: 1) no ķīniešu valodas: Oolong – Vulunas tēja (..).» Izvilku no komisijas pamatojumu, kā tā ir nonākusi pie šāda lēmuma:
     «1) «melnā drakona» tējas nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā, proti, [vulun];
     2) saskaņā ar aptaujāto ķīniešu valodas speciālistu ieteikumiem nosaukums latviešu valodā atveidojams sieviešu dzimtes formā Vulunas tēja;
     3) sieviešu dzimtes formas izvēli pamato fakts, ka šā dzēriena veida nosaukums ir tēja (nevis čajs), tādēļ nav ieteicams tējas šķirnes nosaukums vīriešu dzimtes formā (piemēram, uluns, kā tas reizēm lietots interneta tekstos). Arī vairums kafijas šķirņu nosaukumu latviešu valodā ir sieviešu dzimtes formā (moka, arābika, robusta u. tml.).
     Šāda veida vārdkopnosaukumiem zināmā mērā piemīt īpašvārda funkcija, atšķirībā no līdzīga sastāva salikteņnosaukumiem (Vulunas tēja : vuluntēja). Šā tējas nosaukuma (kuru var arī tulkot kā Drakona tēju / drakontēju) rakstībā ir vērojama līdzība, piemēram, ar Rūķīšu tēju (rūķīštēju) vai Ziemas tēju (ziemastēju). Arī dažu citu pārtikas produktu nosaukumi veidoti kā vārdkopas ar īpašvārda funkciju, piemēram, Svētku cepumi vai Vasaļu desa.»
     Manuprāt, iemesls, kāpēc šī komisija ir saveidojusi tik daudz dzīvotnespējīgu nosaukumu, ka ļaudis apšauba arī tās veikuma saprātīgo daļu un labprāt piedēvē tai visādus humoristiskus jaunvārdus, ir ļoti dīvaina vārddarināšanas principu piemērošana.

I cēliens. Transkripcija
Jā, «nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā», tikai [vulun] nav izruna ķīniski, bet gan tas, kas sanāk, ja divas no trim tējas veida [wūlóngchá] ķīnzīmēm katru atsevišķi atveido atbilstoši piņjiņa tabulas latviskajai versijai, kura «ataino iespējamās iniciāļu un fināļu kombinācijas, bet neaptver toņus, kas ir tikpat svarīgi pareizai izrunai ķīniešu valodā». Man nav ķīnzīmju fontu, tāpēc izmantoju tējas veida nosaukuma pierakstu piņjiņā [wūlóngchá]. Kā redzams, pati piņjiņa sistēma toņus ietver, un, piemēram, šeit tos var paklausīties.
     Ne visur, kur raksta ar ķīnzīmēm, romanizēšanai izmanto piņjiņa sistēmu, tāpēc [wūlóngchá] angliski mēdz transkribēt gan ar wulong tea, gan ar oolong tea — otrais variants cenšas ņemt vērā nosaukuma izrunu saskaņā ar piņjiņu. Es domāju, ka tas arī ir vienīgais pareizais veids, kā piešķirt nosaukumu citā valodā, proti, kopumā, nevis pa zilbēm izvērtējot nosaukuma izrunu oriģinālvalodā. Plašajās interneta ārēs var paklausīties [wūlóngchá] izrunu — nekas cits bez ūlongčā nesaklausīsies. Tiesa, g nav dzirdams, bet, no otras puses, kā jūs izrunājat [ɒ] un [ŋ] angļu vārdos strong, song, wrong utt., vai varbūt īpašvārda Longailenda transkripcija latviski jūs neapmierina, lai gan arī tā ir pieņemta norma: «Angļu skaņu [ŋ] un skaņu kopu [ŋg] atveido ar ng un [ŋk] — ar nk, balstoties uz ortogrāfisko formu.» Interesanti, ka skaņai [ŋ], ko angliski transkribē ar ng, latviski pliks n atbilst tikai piņjiņa tabulā un ķīniešu personvārdu atveides noteikumos, bet visas citvalodu kongas un sarongas, Singapūra, Bangkoka (kur, starp citu, vispār neietilpst ne zilbe no pilsētas nosaukuma oriģinālvalodā), Tonga utt. dzīvo cepuri kuldamas.

II cēliens. Gramatizācija
Savādi, ka jaunā svešvārda dzimti ir noteikuši aptaujātie ķīniešu valodas speciālisti. Jeļenas Staburovas grāmatā «Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā» ir teikts: «Vienzilbes un vairākzilbju īpašvārdi, kas piņjiņ transkripcijā beidzas ar līdzskani (iespējamās fināles: -an, -ang, -en, -eng, -in, -ing, -ong,
-un), iekļaujami 1. vai 4. deklinācijā, atbilstoši dzimtei nominatīvā pievienojot galotni -s vai -a: pilsēta Zigong – Dziguna, kalns Taishan – Taišaņs, uzvārds Bing – Bins vai Bina utt.» Kā redzams, dzimte tiek piešķirta atbilstoši entitātes dzimtei latviešu valodā. Nu tad kādā dzimtē ir tas pūķis, kam nomenklatūras vārdu mēs pievienojam tulkotu — tēja? Sanāk no angļu starpniekvalodas atveidotā ūlonga tēja (oolong tea), kas minēta 2004. gadā izdotajā Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcā. Man šķiet, ka neviens neiedomātos rakstīt, piemēram, deviņvīrspēkas tēja vai deviņvīrspēka tikai tāpēc, ka lietvārds tēja ir sieviešu dzimtē. Problēma ar sazēlušajiem vīriešu dzimtes uluniem un pueriem ir tieši nomenklatūras vārda tēja nepievienošana, jo bez tā abiem iepriekš minētajiem vārdiem ir pavisam cita nozīme.

III cēliens. Īpašvārdiskums
Šie man šķiet visčaganākie vārdu salāti visā komisijas lēmuma pamatojumā. Pieeja interesanta, bet nav tā, ka nosaukumi bez kādas jēgas no vārdkopām kļūst par salikteņiem un otrādi. Salikteņu un vārdkopu savstarpējās attiecības ir izsmeļoši aprakstījusi Valentīna Skujiņa grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi», kur cita starpā norādīts, ka salikteņa vai vārdkopas veidošana ir viena no vārda nozīmju diferencēšanas iespējām.
     Aplūkotajā gadījumā ir runa par veselu tējas veidu (nevis konkrētu preci vai zīmolu) līdztekus, piemēram, baltajai un melnajai tējai. Baltā tēja nav balta, un melnā tēja ne vienmēr ir melna, kā arī ne visas tējas, kas ir melnas, pieder pie melnās tējas veida — arī šie ir simboliski nosaukumi, taču neviena tējas veida nosaukums līdz šim netika rakstīts ar lielo burtu. Nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc no šī principa būtu jāatkāpjas.
     Vēl Valentīna Skujiņa norāda, ka «Termina funkcijā īpašvārds ar nozīmes pārnesumu parasti kļūst par sugasvārdu», proti, arī pueras tēja tajā pašā lēmumā bez šaubīšanās bija jāraksta ar mazo burtu.

Epilogs
Bez vārdiem.

Millenniāļi

Valsts valodas centra Latviešu literārās valodas konsultāciju apkopojumā ir sniegta arī nelāga atbilde uz jautājumu «Kā latviešu valodā atveidojams termins «millennials»?»: «Valsts valodas centrs šo terminu iesaka atveidot kā «tūkstošgades paaudze».» Pirmkārt, man riebjas, ka ir rakstīts «atveidot kā», nevis «atveidot ar». Otrkārt, var lauzt šķēpus par to, vai sazēlušie paaudžu apzīmējumi vispār ir atzīstami par terminiem, bet nu pieņemsim, ka ir. (Termins ir ‘vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piemēram, kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma’.) Treškārt, domāju, ka vajadzēja vien palikt pie vecā, labā svešvārda millenniāļi, kas darināts saskaņā ar latīņu īpašvārdu atveides noteikumiem. Latviešu konversācijas vārdnīcā ir iekļauti termini millenārijs un millennijs — gadu tūkstotis, baznīcas valodā: tūkstošgadu miera valsts.

     Kā grāmatā «Atbilsmes» ir norādījis Pēteris Ūdris, angļu valodā plaši sastopamos latīnismus ir pieņemts tulkot. Latviešu atbilsmes angļu millenary ir ‘n 1) gadu tūkstotis; 2) tūkstošā gadadiena; II a tūkstošgadu-’ un millennium — ‘1) gadu tūkstotis; 2) pārn. zelta laikmets’. Savukārt saliktenis tūkstošgade nozīmē ‘tūkstoš gadu ilgs laikposms’, tāpēc vārdkoptermins tūkstošgades paaudze aizved ļoti tālu no termina millennial nozīmes ‘a person born between the early 1980s and the late 1990s’, kas ir tikai pārdesmit gadu, un jūs jau zināt, ko es domāju par ģenitīvu pārdaudzumu vārdkopterminos. Tomēr, ja negribas atsieties no tulkošanas, tad būtu jābūt tūkstošgažu mijas paaudze, kas tomēr ir tik gari un aprakstoši, ka galīgi vairs nešķiet termins.
     Gribēju no gramatikas grāmatām iekopēt kaut ko prātīgu par izskaņu -ālis, bet tas neizdevās, jo šādā formā tā tajās nav aplūkota. Vienīgais sagūglējamais piemērs bija paskaidrojums par īpašības vārdu termināls un lietvārdu terminālis.

Lipeklis, augu līme un glutēns

Esmu daudz kritizējusi vietnē Valodaskonsultacijas.lv sniegtos padomus, kā pareizi lietot latviešu valodu, bet diemžēl arī Valsts valodas centra Latviešu literārās valodas konsultāciju apkopojumā kļūdainu atbilžu netrūkst. Piemēram, kāds ir pavaicājis, kā rakstīt pārtikas produktu marķējumā — lipeklis vai glutēns, un publiski saņēmis atbildi, ka «terminu «lipeklis» lieto, runājot par lipekļa daudzumu graudos un attiecinot to uz graudu kvalitāti, savukārt terminu «glutēns» izmanto attiecībā uz olbaltumvielu, kas sastopama graudzālēs un var izraisīt alerģisku reakciju.» Viltīgi, vai ne, — it kā ar vārdiem lipeklis un glutēns neapzīmētu vienu un to pašu ūdenī nešķīstošu olbaltumvielu grupu, kas atrodama graudzāļu dzimtas graudaugos, galvenokārt kviešos un miežos, bet mazākā daudzumā arī rudzos, auzās un to produktos.

     1924. gadā Jēkaba Dravnieka izdotajā pirmajā Angļu–latvju vārdnīcā vārdam gluten ir tikai viena atbilsme — chem. lipeklis. Arī 1995. gadā izdotajā Angļu–latviešu vārdnīcā vārdam gluten ir tikai viena atbilsme — augu līme, kam laika gaitā atkal ir pievienota nozīme lipeklis, bet gluten-free atbilsme turpat ir bezglutēna. Tezaurs.lv un Termini.gov.lv lipekļa un glutēna nozīmi nenošķir — abos resursos šie vārdi ir sinonīmi. Arī periodikā atradu glutēnu izmantotu par lipekļa sinonīmu jau 1896. gada 24. janvāra «Zemkopja» rakstā par lopkopību. Tāpat XX gadsimta sākuma periodikā glutēns ir pieminēts tieši attiecībā uz graudu kvalitāti — tātad tajā nozīmē, kādā konsultanti tagad iesaka izmantot vārdu lipeklis. Tā ka nekāds pamatojums neatradās, kāpēc svešvārds glutēns vispār bija jāievieš.

     Vārdnīcās ir uzrādītas arī citas lietvārda lipeklis nozīmes, kurās varbūt nevajadzētu steigties to lietot, lai terminam būtu viena nozīme, it sevišķi tāpēc, ka visām citām nozīmēm ir atbilstoši citi vārdi. ‘Piezīmju papīrs, kura vienas puses neliela daļa klāta ar lipīgu vielu’ («Post-it» note, sticky note) ir līmlapiņa, ‘lente, kurai vienā pusē ir smalki plastmasas āķīši un kuru pārī ar līdzīgi izstrādātu lenti ar cilpiņām izmanto detaļu sastiprināšanai’ («Velcro», hook and loop fastener) ir līplente jeb līpslēdzējs, ‘lipīga papīra lente mušu ķeršanai’ ir mušpapīrs.

Anna no «Zaļajiem zelmiņiem»

Krietni izbrīnījos, kad konstatēju, ka Lūsijas Modas Montgomerijas romāns «Anne of Green Gables» latviski saucas «Anna no «Zaļajiem jumtiem»». Var, protams, lauzt šķēpus, vai ir pieņemami meiteni latviski saukt par Annu: «Atveides ziņā problemātiski ir tie angļu neangliskās cilmes īpašvārdi, īpaši personu priekšvārdi, kas ir kļuvuši internacionāli, bet ienākuši latviešu valodā no citām valodām bez saistības ar angļu valodu. Tie ir nostiprinājušies latviešu valodā tādā grafiskajā un fonētiskajā formā, kas ir līdzīga, dažkārt pat identa ar angļu grafisko formu.»

     Tomēr es vairāk saraizējos par jumtiem. Jā, angļu–latviešu valodas vārdnīcā norādītās gable atbilsmes ir arh. 1) frontons; 2) čukurs; (jumta) kore, taču gable definīcija angliski ir ‘the part of a wall that encloses the end of a pitched roof’. Latviski šai definīcijai atbilst zelmiņa definīcija — divslīpju jumta noslēdzošā trīsstūrveida ārsiena virs dzegas; jumtgale; atšķirībā no frontona zelmini neaptver dzegas. Interesanti, ka latviešu–angļu valodas vārdnīcā zelmiņa atbilsmes ir pediment un gable.
     «Zaļie zelmiņi» būtu visādā ziņā precīzāks mājvārds, jo tiktu paturēta arī oriģinālam raksturīgā aliterācija.

Rakstisks, vidisks utt.

Esmu daudz rakstījusi par to, cik ļoti kļūdainus padomus var saņemt it kā specializētajā vietnē Valodaskonsultacijas.lv, taču ir vēl kāds spožs spainītis — Valsts valodas centra Latviešu literārās valodas konsultāciju apkopojums —, no kura līdztekus pilnīgi normāliem ieteikumiem nekritisks lasītājs var pasmelties pilnīgas muļķības.

     Piemēram, kāds ir pajautājis «Kā pareizāk — rakstiska informācija vai rakstveida informācija (informēt rakstiski vai rakstveidā)?» Un saņēmis atbildi, ka pareizāks ir nelokāmais ģenitīvenis rakstveida un attiecīgais apstākļa vārds rakstveidā.
     Rakstveida pārākums pār rakstisks tiek pamatots ar abu vārdu būtībā vienādajām vārdnīcās minētajām definīcijām un rakstveida biežāko sastopamību. Vietnē Termini.gov.lv paskatījos, ka ar to biežāko sastopamību tā ir, kā ir — 52 termini ar rakstisks un 46 ar rakstveida. Tā kā būtiskas atšķirības nav, īsti nesaprotu, kāpēc vispār kāds vārds bija jāatzīst par pareizāku, bet, ja nu ļoti gribas, tad par pareizāku būtu jāatzīst īpašības vārds rakstisks. Esmu jau rakstījusi, ka dzimšu, skaitļu, locījumu, salīdzināmo pakāpju, noteiktības un nenoteiktības dēļ īpašības vārdi ir labāki apzīmētāji nekā ģenitīveņi vai lietvārdi ģenitīvā.
     Pie šādas atziņas ir nonākuši arī Eiropas Savienības iestāžu latvieši. Piemēram, Termini.gov.lv nav atrodams neviens termins ar vidisks, bet Eiropas Interaktīvajā terminoloģijas datubāzē IATE ir 54 tādi termini.

Mākslīgais saprāts

Lai gan termins artificial intelligence oficiāli ir pārtulkots latviski ar mākslīgais intelekts, pagūglēju un konstatēju, ka jēdzienu mākslīgais saprāts izmanto samērā bieži. Es domāju, ka vispār ir jāpāriet uz vārdkopu mākslīgais saprāts, lai mēs vienmēr paturētu prātā, ka tam pagaidām nav gandrīz nevienas saprāta jeb intelekta (no latīņu intellectus ‘saprašana, saprāts’) pazīmes, un tāpēc nopietnāk koncentrētos uz sasniedzamajiem rezultātiem, ka latviski abi vārdi ir definēti samērā līdzīgi un ka tādēļ svešvārds vārdkopterminā nav nepieciešams.

     «Google», kas lielā mērā pats ir mākslīgais saprāts, mākslīgo saprātu definē šādi: «artificial intelligence — the theory and development of computer systems able to perform tasks that normally require human intelligence, such as visual perception, speech recognition, decision-making, and translation between languages».
     Latviski intelekta un saprāta definīcija pēc būtības neatšķiras.
     intelekts — spēja atspoguļot un izzināt priekšmetu un parādību īpašības, savstarpējās attieksmes; spēja, izmantojot izziņas rezultātus, darboties jaunā situācijā
     saprāts — spēja izzināt sakarus starp priekšmetiem, parādībām u. tml., spriest par tiem un atbilstoši izturēties; arī prāts
     Šīs definīcijas ir ņemtas no Tezaurs.lv, kur ir arī interesanta mākslīgā intelekta definīcija.
     mākslīgais intelekts — datorzinātnes nozare, kas pētī tādu uzdevumu risināšanas metožu izstrādāšanu, kam nav efektīvu atrisināšanas algoritmu

     Turpinot apcerēt, cik patiesībā nepilnīgi un tāli no cilvēka saprāta ir visi jaunie tā dēvētā mākslīgā intelekta rīki, ievēroju, ka Tezaurs.lv ir samērā daudz salikteņu ar robot-, piemēram, robotroka, robotsuns, robotzivs, robotkājas, robotputns, robotspāre, robotžurka, robotmedūza, robotlocekļi, robotprusaks, robotrāpulis, robotkukainis, robotdzīvnieks. Varbūt ir vērts padomāt arī par vārdkopas robotiskais intelekts un salikteņa robotprāts izmantošanu.

Oleksijs Arestovičs. Piektā projekta manifests

Sastāv no divām daļām:

     • problēmas nostādnes;
     • risinājuma priekšlikuma.
     Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
     Sāksim ar sašķeltību.
     Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
     • eirooptimistiskais,
     • nacionālistiskais,
     • Krievijas,
     • padomju.
     Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
     Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
     Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
     Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
     Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
     • eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
     • Krievijas apvienojas ar padomju.
     Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
     Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
     Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
     No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
     Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
     Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
     Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
     Otra problēma ir Krievija.
     Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
     Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
     Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
     Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
     Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
     Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
     Senās Rusas kņazi bija rusi.
     Višneveckis bija Rusas vaivads.
     Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
     Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
     Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
     Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
     Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
     Ir pienācis laiks tos atgūt.
     Trešā problēma ir modernizācija.
     No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
     Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
     Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
     Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par nomaļu mežonīgu āri ar arhaizācijas elementiem.
     Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
     Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
     Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
     Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
     Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
     Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
     Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
     Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
     Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
     Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
     Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
     Otrā daļa. Problēmas risinājums.
     Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
     Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
     Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
     Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
     Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
     Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
     Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
     Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
     Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
     Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
     Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
     Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāču Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
     Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
     Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
     Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokozakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
     Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
     Lūk, tas būs brīnums.
     Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
     — Hei, jaunie Ataturki!
     Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.

2020. gada 8. septembrī

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302