Es tāpat, un tāpat tu

Latviešu valodā čum un mudž homonīmi (vārdi ar vienādu izrunu un rakstību, bet atšķirīgām nozīmēm), un tādi ir arī apstākļa vārds tāpat un partikula tāpat. Apstākļa vārdam tāpat ir visai daudz nozīmju, savukārt partikulai tāpat to ir aptuveni par pusi mazāk. Galvenais, ka partikulas tāpat nozīmes faktiski sakrīt ar partikulas arī nozīmēm, tāpēc, velns parāvis, nelabojiet mani, kad tāpat lietoju arī nozīmēs — varbūt es todien jau neskaitāmas reizes esmu either, also, too, as well, so un item pārtulkojusi ar arī un organisms prasa sinonīmu.

Vislatvijas nopēlums

Acīmredzamais neticamais

Tikai paši slinkākie nav izteikušies par to, cik šausmīgi nepareizi ir lietot ģenitīveni vispasaules, jo, lūk, pasaules nozīmējot to pašu un mums griboties piekabināt vis- vienīgi krievu valodas ietekmē. Šo atziņu ir popularizējuši pat ļoti cienījami valodnieki, piemēram, pirmais ģenitīveņu pētnieks Jānis Kušķis, par kura kompetenci tā kā nu nebūtu jāšaubās. Bet vai tiešām tā ir? Nē, nav vis.

     Pirmkārt, krieviem nepieder vispasaules monopols, piemēram, en worldwide, global, universal; de weltweit; fr mondial; cs celosvětově. Un vietnē Termini.gov.lv pan-European mierīgi tiek tulkots ar Viseiropas.
     Otrkārt, bija laiki, kad latvieši nebija tik aizspriedumaini un pēc vajadzības lietoja vārdus vispasaules, Viseiropas un Vislatvijas. Piemēram, vietnē Periodika.lv var uzzināt, ka ģenitīvenis vispasaules ir lietots kopš 1882. gada, Viseiropas — kopš 1915. gada un Vislatvijas — kopš 1920. gada. Par laikposmu no 1930. līdz 1939. gadam vietnē Periodika.lv ir atrodami 7174 rezultāti ar vārdu vispasaules, no tiem 700 — Latvijas Bruņoto spēku štāba dienas laikrakstā «Latvijas Kareivis».
     Treškārt, ir valodnieki, kas neapšauba vispasaules pastāvēšanas tiesības. Jāņa Endzelīna vadītā valodnieku komisija iekļāva vārdu vispasaules 1942. gadā izdotajā pirmajā Latviešu pareizrakstības vārdnīcā, kuru pēcāk daudzkārt ir pārpublicējuši trimdas latvieši, un arī Latvijā tās papildinātie izdevumi ir iznākuši jau vairākkārt. Tāpat ģenitīvenis vispasaules ir atrodams 1996. gadā iznākušajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 8. sējumā.
     Lai gan sievišķīgā intuīcija man lika vispirms meklēt informāciju par vispasaules latviešu valodas gramatikas grāmatu nodaļās par saliktajiem lietvārdiem, kam pirmajā daļā ir vietniekvārds, es tur tomēr par noteikto vietniekvārdu viss neko neatradu, taču Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta 2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas Annas Vulānes sarakstītajā apakšnodaļā «Morfēmu klasifikācija» morfēmai vis- ir veltīta viena rindkopa un minēts arī piemērs vispasaules.

Arī morfēmai vis- latviešu valodā iespējams divējāds statuss un funkcijas: tā ir vārda/vārdformas vis-s sakne, kura iesaistās jaunu vārdu darināšanā motivētājcelma funkcijā (vis-um-s ← vis-s, vis-pār ← vis-am pār-i, vis-pa-saul-es ← vis-as pa-saul-es), un formveidotājs priedēklis, kas tiek izmantots īpašības vārdu, adjektīvisko divdabju un apstākļa vārdu vispārākās pakāpes formas veidošanā (vis-iz-cil-āk-ais, vis-pa-māc-oš-āk-ais, vis-tāl-āk). Tas ir gramatizējies un zaudējis patstāvīga vārda nozīmi.

     Ceturtkārt un galvenokārt, vārdu pasaules un vispasaules nozīme nesakrīt, kā arī atšķirīgais lietojums palīdz labāk saprast, kurš vārds uz kuru attiecas vārdkopā. Piemēram, World Health Organization krievu valodas ietekmē latviski saucās Vispasaules veselības aizsardzības organizācija, bet tagadējais nosaukums ir Pasaules Veselības organizācija. Nu kas tad izklausās, kā saka, jēgpilnāk? Ļoti dīvaini lasīt pilnīgi nopietnos apgalvojumus vietnē Valodaskonsultacijas.lv, ka pasaules mīlētāju svētki un vispasaules mīlētāju svētki nozīmē vienu un to pašu. Tas pats attiecas uz pasaules vai vispasaules pirmizrādi un pasaules vai vispasaules slavu. Es domāju, ka tādus piemērus var sarakstīt tūkstošiem. Vispasaules diktāts latviešu valodā, ko droši vien rīko kaut cik latviešu valodu protoši ļaudis, jau pēc otrās sezonas bikli pārvērtās par Pasaules diktātu latviešu valodā. Vai pasaule diktē, kā ir jālieto latviešu valoda?

Mop = slacīkla

Kā mēdz jokot Arestovičs, domu pietika trim ierakstiem, pēc tam sākās kaķīši

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka angļu lietvārda mop (‘an implement consisting of a sponge or a bundle of thick loose strings attached to a handle, used for wiping floors or other surfaces’) angļu–latviešu valodas vārdnīcās atrodamās atbilsmes beržamā suka, vīšķis ir ļoti neprecīzas, jo šo latviešu valodas vārdu definīcijām daudz precīzāk atbilst citi priekšmeti, kas nav bārkstis vai bārkstainas lupatas ar kātu. Īsbārkstainu drānu ar kabatām un kātu droši vien pilnīgi mierīgi var saukt par grīdas lupatu — ‘drēbes gabalu grīdas mazgāšanai’, bet kā dēvēt garās bārkstis ar kātu?

     Izrādās, ka vienvalodīgajās vārdnīcās šāds vārds ir: tā ir slacīkla — ‘speciāla slota ar gariem sariem (bārkstīm) klāja mazgāšanai’. Kā jau var nojaust no definīcijas, vienvalodīgajā vārdnīcā šis vārds figurē kā jūrniecības termins, taču internetā atradu divas divvalodu vārdnīcas, kas skaidri norāda, ka mop ir tieši slacīkla. Viena ir Leonarda Zusnes Latviešu–angļu valodas vārdnīca — slacīkla nf mop, bet otra ir Igauņu–latviešu valodas vārdnīca.

Vārda māksla II

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Speciālistu uzskatus par pamatteksta nolīdzināšanu pa labi var apkopot frāzē «Nekad mūžā!». Parasti teksta nolīdzināšanu uz labo pusi pieļauj tekstiem, kas nav garāki par dažām rindām, kur katrā ir ne vairāk par pieciem vārdiem (un tie ir domāti īsie angļu vārdiņi), vai arī teksts ir cieši saistīts ar kādu objektu tā labajā pusē. Arī tabulās var vajadzēt kādas slejas nolīdzināt pa labi — pirmām kārtām nāk prātā naudas summas, skaitļi ar decimāldaļām aiz komata un procenti. No satura viedokļa kaitina parazītiskais piederības vietniekvārds savs.

Mugura
Vāka noformējumam raksturīgajā seklo joku stilā par teksta virzienu uz muguras pietiktu pateikt, ka tie, kas pie grāmatplaukta grib piešķiebt galvu pa kreisi, raksta no apakšas uz augšu, bet tie, kas grib piešķiebt galvu pa labi, raksta no augšas uz leju. Tomēr valsts mūsu vietā jau ir izšķīrusies, kā mums ir labāk — pastāv «LVS ISO 6357:2006: Dokumentācija. Grāmatu un citu izdevumu muguru nosaukumi», ar ko es nevaru iepazīties, jo uzskatu, ka, ja valsts grib, lai tās standartus kāds ievēro, tad tie ir par brīvu jāmet pakaļ visiem interesentiem. Taču, spriežot pēc Latvijas standarta numura un neveiklā nosaukuma, diez vai tajā ir lasāms kaut kas cits nekā standartā ISO 6357:1985, ar kuru arī nav iespējams iepazīties tā paša iemesla dēļ, bet kurš tomēr internetā ir atrodams. Nu lūk, šim standartam atbilst rakstīšana no augšas uz leju un — bungu rīboņa — vismaz 30 mm brīva vieta no muguras apakšas bibliotēku vajadzībām.

Pirmais vāks
Skatoties uz vāka kompozīciju, izvēlēto attēlu, lētajiem trikiem un krāsām, izsaku pieņēmumu, ka grāmatas vāka maketa autors nav mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā un vispār nevienā mākslas skolā, jo tur tomēr māca pat haosā ievērot kaut kādus principus un iedvest kičā gaumes šķietamību. Tāpat liekas neticami, ka arī grāmatas autoram varēja patikt seklais jociņš «Mans nabaga pirāts Jurģis Liepnieks». Par teksta rakstīšanu ar visiem lielajiem burtiem mans spriedums ir nemainīgs — pirmsskolas vecuma bērnu līmenis, noformētājiem vajadzētu prast satura atklāšanā un uzmanības piesaistīšanā izmantot mūsdienu latīņu rakstības priekšrocības.

Vārda māksla I

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Laba iecere sākt pēdējā vāka tekstu ar paaugstinātu iniciāli, taču, ja vārds sastāv tikai no diviem burtiem, attiecīgi bija jānoformē abi burti. Turklāt gadsimtiem pārbaudīta prakse ir ar kapiteļiem jeb lielīšiem veidot pāreju no iniciāļa uz pamatteksta burtstilu.
     Pēc pārnesumzīmes pirmajā rindā redzams, ka maketētājs neprot ielikt nosacījuma pārnesumzīmi, vai arī strādā darbam ar tekstu nepiemērotā programmā. Par to, ka kaut kas nav kārtībā ar programmu lietošanu un procesu automatizēšanu, liecina arī nevienādās domuzīmes: sākumā ir domuzīmes, bet priekšpēdējā rindā nez kādēļ ir vienotājdomuzīme ar atstarpēm. Savukārt gandrīz 80 rakstzīmju garās pamatteksta rindas labāk varēja būt vai nu lielākiem burtiem, vai arī īsākas. Kā zināms, par optimālām tiek uzskatītas 50–60 rakstzīmju (burtu un atstarpju) garas rindas.
     Vēl būtu jāapspriež arī vēlamā burtu krāsa uz raibā fona, lai būtu lasīšanai optimāls fona un teksta kontrasts, tomēr šajā attēlā to īsti nevar novērtēt, tāpēc no lasāmības viedokļa tikai paudīšu neizpratni, kāpēc otrā rinkopa sākas bez atkāpes aiz atstarpes, nevis ar atkāpi bez atstarpes, un mazliet pieskaršos teksta saturam, proti, Lato Lapsas valodai vispār raksturīgajiem rusismiem. Par tekstā atrodamo «tā vai citādi» es nepateikšu labāk, kā ir izdarījis Jānis Kušķis.

«Latviešu valodā ir visi (..) minētie vārdi. Bet šāds to savienojums ir krievu valodas stila atdarinājums — так или иначе. Arī stila kļūdas stipri bojā valodu, un no tām jāatbrīvojas.
     Tātad — latviski varam teikt — kādā ziņā, kādā veidā, kāds, lai ir kā būdams, patiesībā, dažādi, dažādos veidos, visādi un vēl citus vārdus, nevis krievisko vārdu savienojumu tā vai citādi. Dažreiz to var izlaist kā lieku, vietā neliekot neko.»

Mugura
Nožēlojami, ka izdevniecība jeb apgāds neprot lietot pats savu nosaukumu — vārds grāmata šeit ir jāraksta ar mazo burtu.

Pirmais vāks
Gara acīm redzu, kā grāmatas nosaukuma teksts tiek pārvērsts par visiem lielajiem burtiem, teksta kastīte satverta aiz stūrīša un iestiepta iedomātā brīvajā vietā uz attēla, vispār nedomājot par to, cik neglīti izskatās mazā vārdstarpa un garumzīmes abpus tai, kas vairāk atgādina ornamentu un neizceļ saturu, proti, Āfriku, kā būtu, ja vārdi būtu atbilstoši rakstīti ar lielajiem un mazajiem burtiem. Vāka kompozīcijas veidošana pēc iedomātās brīvās vietas principa ir gājusi pat tik tālu, ka autora vārda un uzvārda bloks labajā pusē nav nolīdzināts ar virsrakstu. Turklāt es uzskatu, ka bērnu ekspluatācija ir bezgaumība.

Neizpildāmās prasības jeb Jo čaklāk konsultē, jo vairāk kļūdu

Abējādi

Pienāca nu jau izbijušā topošā ārzemju klienta tulkošanas stila rokasgrāmata kosmētikas internetveikalam. Uzreiz sapīku, jo parasti tādas grāmatas nozīmē mēģinājumu ieviest kaut kādu savu subvalodu, kas bieži vien ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan latviešu valodas gramatikas likumiem. Drusku priecēja tikai fakts, ka 15 lapu garajā dokumentā, kas bija veltīts tulkošanai 18 valodās, latviešu valodas sadaļā bija tikai divi teikumi. Diemžēl abi tiešām iemiesoja sastādītāja varonīgo cīņu gan ar veselo saprātu, gan ar latviešu valodas gramatikas likumiem.

     Pirmā prasība bija nelikt pēdiņās zīmolu un preču nosaukumus, lai gan noteikums rīkoties pilnīgi pretēji ir ierakstīts Ainas Blinkenas grāmatas «Latviešu interpunkcija» nodaļas «Pēdiņas» pašā pirmajā paragrāfā par pēdiņu lietošanu.

«Pēdiņās raksta dažādus nosaukumus, kam ir īpašvārdiska nozīme.»

     Otrā prasība bija sākt ar lielo burtu personas vietniekvārdu jūs. Dokumenta sastādītāji, šķiet, nešaubījās, ka pret pirmo prasību iebildumu nebūs, taču par otro laikam nebija tik pārliecināti, jo bija pievienojuši saiti https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=459.
     Tur Valodaskonsultacijas.lv atbild uz jautājumu «Ar kādu sākumburtu rakstīt otrās personas formu vienskaitlī un daudzskaitlī publiskā reklāmas paziņojumā — Tu/tu vai Jūs/jūs?» Atbildes analfabētisms, tukšvārdība, kļūdainība un neatbilstība uzdotajam jautājumam ir satriecoša.

     Atbildes pirmajā teikumā pausto ieteikumu nav iespējams gramatiski pamatot, jo pretēji atbildētāja apgalvojumiem, ka trūkst valodas normu, latviešu valodas gramatika skaidri noteic, ka vietniekvārdus neraksta ar lielo burtu. Atsevišķai svešai personai apliecina cieņu, uzrunājot to daudzskaitlī — jūs.

«Oficiālā, pieklājīgā uzrunā jūs lieto vienskaitļa nozīmē (..). Vienskaitļa nozīmi tādā gadījumā var parādīt izteicēja deklinējamā daļa.»

     Konsultantu citāts par vēstulēm no Valentīnas Skujiņas grāmatas «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» neattiecas uz uzdoto jautājumu par publiskiem reklāmas paziņojumiem, jo tie nav vēstules. Ar lielo burtu rakstītam vietniekvārdam tu/jūs ir stilistiska funkcija konkrētai personai adresētā tekstā, kur šī persona iepriekš ir nosaukta vārdā. Nē, preces apraksts publiskā internetveikalā nav personiska sarakste ar potenciālo pircēju: jūs nevēršaties ne pie vienas konkrētas personas, nosaucot to, tātad vietniekvārdu nav pamata rakstīt ar lielo burtu.
     Esmu sapīkusi, ka visādi centos izvairīties, bet tik un tā Latvijas ierēdņu postošā nekompetence man pārskrēja ceļu.
     Attiecībā uz preču aprakstu tulkojumiem latviski internetveikalā drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc tur vispār ir otrās personas vietniekvārdi. Piemēram, «Angļu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (Wash the cauliflower, boil gently in salted water), turpretim latviešu valodā pieņemtā struktūra ir 3. personas tagadnes īstenības izteiksme (Kāpostus sarīvē, pārkaisa ar sāli).»

PS. Kad pirms šī raksta publicēšanas gribēju vēlreiz pārbaudīt, vai saites darbojas, izrādījās, ka vietnē Valodaskonsultacijas.lv jau ir pārformulēts gan jautājums (vai tas nozīmē, ka konsultanti neatbild uz īstiem jautājumiem, bet paši tos sagudro?), gan atbilde. Tomēr muļķība atbildē ir paturēta, jo reklāma nav uztverama kā vēstule — reklāma ir reklāma. Kā jau rakstīju, vēstulē vai citā tekstā persona, pie kuras vēršas ar otrās personas vietniekvārdu, kas sākas ar lielo burtu, iepriekš NOTEIKTI ir nosaukta vārdā, tā ir ZINĀMA KONKRĒTA PERSONA.

Iet iedama daiļa runa

No vienas puses, šķiet, ka mūsdienās neviens vairs nav jāpārliecina, ka «runa iet par» ir nevēlams krievu valodas frazeoloģiskā izteiciena «речь идёт о» kalks, kas neatbilst latviešu valodas gramatikas likumiem. No otras puses, ir valodnieki, piemēram, Andrejs Veisbergs, kas prievārdu par neakcentē un gadiem ilgi sūkstās par pūristu cīņu «pret metaforām gan vārda, gan frazeoloģisma līmeni» un bailēm «no pārnestās nozīmes lietojuma». «Ja doma var lidot un valoda var plūst, kāpēc runa nevar iet?» viņš turpat vaicā.

     Savukārt Ilga Grase vēl senāk ir norādījusi, ka frāzes nederīgums latviešu valodā slēpjas tieši savienojumā «iet par».

«Par to, ka latviešu valodā konstrukcija runa iet par… nav pieļaujama, var pārliecināties, salīdzinot vārda iet nozīmes un frazeoloģismus ar vārda идти nozīmēm un frazeoloģismiem latviešu un krievu valodas vārdnīcās.
     Konstrukcijas runa ir… pareizumu pierāda arī nolieguma formas: par to  n e v a r  b ū t  (arī  n a v) ne runas, runa  n a v  par to u. tml. Diezin vai kādam nāktu prātā šajās nolieguma formās lietot verbu iet resp. neiet.
     Turklāt prievārds par verbam iet parasti nepievieno nomena akuzatīvu netiešajā pārvaldījumā, kā tas ir ar citiem verbiem, piemēram, vārdkopās strādāt par skolotāju, cīnīties par dzimteni.»

Vēl par nepareizām atbildēm jeb Par paskaidrojuma saikli «jeb»

Turpinu mīlēt māksliniekus, kas mīl burtus

«Valodas prakses» 15. laidienā pamanīju nepareizu atbildi uz jautājumu «Vai pirms jeb ir jāliek komats virsrakstā Ne visi ir tik gudri jeb kā tiek vērtēti eksāmeni?».

     Paskaidrojuma saiklis jeb parasti saista divus vienlīdzīgus teikuma locekļus, kas ir izteikti ar vienādas nozīmes vārdiem vai vārdu savienojumiem. Paskaidrojuma saiklis jeb pieder pie sakārtojuma saikļiem, kurus daudzos gadījumos lieto bez pieturzīmēm.
     Kā zināms, visplašāk par pieturzīmju lietošanu ir izteikusies Aina Blinkena arī attiecībā uz saikli jeb: «Ja saikļi un, vai, jeb vienlīdzīgu teikuma locekļu saistīšanai lietoti vienu reizi, šo saikļu priekšā komatu nelieto». Savukārt rokasgrāmatas «Latviešu valoda tiesu nolēmumos» autore Anastasija Orehova ir pilnīgi pārliecināta, ka vismaz tiesu nolēmumos mēs nemūžam nelietosim kaut vai trīs sinonīmu virkni, piemēram, teikuma vērsums jeb vārdkārta, jeb vārdu secība, tāpēc ir kategoriska: «Pirms jeb nekad nav jāliek komats (ja vien pirms tam nebeidzas palīgteikums, divdabja teiciens u. tml.).»
     Nezinu, kas ir mudinājis padomdevējus minētajā virsrakstā meklēt gramatiskos centrus, nevis pievērst uzmanību tikai paskaidrojuma saiklim jeb raksturīgajai funkcijai saistīt vienādas nozīmes vārdu savienojumus. Tātad šeit paskaidrojuma saiklis jeb saista vienlīdzīgus virsrakstus «Ne visi ir tik gudri» un «Kā tiek vērtēti eksāmeni», tāpēc, kā parasts, komats nav jāliek, bet otrais virsraksts ir jāsāk ar lielo burtu — Ne visi ir tik gudri jeb Kā tiek vērtēti eksāmeni.
     Interesanti, ka domas par līdznosaukumu pareizrakstību izdevās atrast vienīgi Alža Lauža ierakstos tviterī.

Vārdkārta

Izbrīnījos, ka vārdnīcās neatrodu terminu vārdkārta — vārdu (vārdu savienojuma komponentu, teikuma locekļu) savstarpējais izkārtojums, kam ir jēdzieniska un stilistiska nozīme. Jānis Endzelīns ir rakstījis «Vārdu kārta teikumā», bet pagūglējot šķiet, ka salikteni vārdkārta izmanto gandrīz vienīgi Aldis Lauzis.

«Lai izteiktos skaidri (it sevišķi rakstu valodā!), nepietiek tikai ar sintaksi parādīt, kāda teikuma locekļa lomā ir katrs vārds un kādas ir to savstarpējās attiecības, bet arī ar teikuma vērsumu jeb vārdkārtu (vārdu secību) jāatklāj, kas attiecīgajā diskursā zināms iepriekš, kādā aspektā par to tiek runāts un kas ir teikuma jaunā informācija.»

     Savukārt Kaspars Beķeris ir kodolīgi paskaidrojis salikteņa vārdkārta priekšrocības.

«Salikteni «vārdkārta» lietoju jau trīsdesmit gadus, jo oficiāli pieņemtais termins «vārdu kārta» ir pārprotams. Pēdējā laikā valodnieki no tā atteikušies un runā par vārdu secību.
     Saliktenis «vārdkārta» īpaši noderīgs ir tad, ja jārunā par vārdu secību kā teikuma vai vārdu savienojuma īpašību: «teikuma vārdkārta», «vārdkopas vārdkārta», «vārdrindas/vārdvirknes vārdkārta».
     Droši vien zināt tulkotāju Valdi Bisenieku. Arī viņš jau sen lieto salikteni «vārdkārta».»

Vai maldināt nezinīšus vai tomēr ne

Vietnē Valodaskonsultacijas.lv gluži nejauši uzdūros nepareizai atbildei uz jautājumu «Kā zināt, kuras sēnes ir indīgas un kuras ne vai kuras nē?», proti, tiek apgalvots, ka «Izteikumā ir iederīga partikula ne — tā aizstāj noliegtu izteicēju». Pirmkārt, man precīzāka šķiet Latviešu literārās valodas vārdnīcā dotā šāda partikulas ne izmantojuma definīcija: «Lieto iepriekš minēta darbības vārda noliegtās formas vietā.» Otrkārt, darbības vārda būt nolieguma forma, protams, ir nebūt, taču tagadnes trešās personas formas ir nolieguma forma ir nevis neir, bet gan nav, tātad «Kā zināt, kuras sēnes ir indīgas un kuras nav?».

Latviski un ķīniski

Nekādi nevaru iedomāties izskaņu latviešu valodā, ko varētu pievienot vietvārdam, lai vārda
jaunā nozīme būtu ‘šī vieta un tās apkārtne; noteikts apgabals’, piemēram, kā ukraiņu
Київщина, Донщина utt., un tā nebūtu jāizsaka divos vārdos, piemēram, Aizputes apriņķis,
Rudbāržu pagasts utt.

Nebeidzu vien brīnīties, kāpēc lietošanas pamācību satura rādītājos, vietņu valodas izvēlnēs un citās tamlīdzīgās vietās rindiņa Latvian allaž tiek tulkota ar lietvārdu ģenitīvā latviešu, lai gan būtu jābūt apstākļa vārdam latviski — tāds piederības ģenitīvs prasa otru lietvārdu (latviešu kas?), bet apstākļa vārdam neko nevajag.

latvisks, latviski — tāds, kas ir rakstīts, runāts latviešu valodā; raksturīgs latviešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs latviešiem

     Internetā pat pamanīju cīnītāju, kas dažkārt aizrāda, lai ļaudis raksta nevis «latviski», bet gan «latviešu valodā». Izskatās pēc sabojātā telefona galaiznākuma no padomju laikā daudz un visai pamatoti apsmietā «pa latviski» (по-латышски). Visai pamatoti tāpēc, ka, jā, tas ir kalks, bet, piemēram, «pa labi» un «pa kreisi» nekā citādi nepateiksi. Savukārt prievārdu pētniece Daina Nītiņa savulaik ir konstatējusi šādu literārās valodas normām neatbilstošu prievārda pa lietojumu ne tikai izloksnēs, bet arī rakstu valodā, piemēram, «pa čigāniski», «pa arābiski».

PS. Lai mani paķircinātu, gudrs cilvēks atrakstīja «Aizputiena, Rudbārdiena» vai «Aizputija, Rudbārdija (dialektāli)». Kā zināms, ar izskaņu -iena sevišķi universāla apvidu nosaukumu darināšana nesanāks, jo Vidzemē netrūkst vietvārdu, kas beidzas ar -iena, piemēram, Stāmeriena, Rūjiena, Gaujiena. Bet 

-ija, kas skaitās citvalodu cilmes lietvārdu izskaņa, gan varētu būt produktīva: Stāmerienija, Rūjienija, Gaujienija. :)

No Puškina līdz Putinam: krievu literatūras impēriskā ideoloģija

Dievinu māksliniekus (diemžēl paraksts nesalasāms), kas izprot dižo burtu mākslu

Žurnālā «Foreign Policy» publicētā filozofa un «Ukraine World» galvenā redaktora Volodimira Jermolenko raksta tulkojums no angļu valodas.

Ar dehumanizējošu nacionālismu pārpilnā krievu klasiskā literatūra mūsdienās izklausās satraucoši pazīstami.
     Kāda iela Hohoļivā — ciematā uz austrumiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas — ir nosaukta XIX gadsimta krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova vārdā. Ļermontovs nekad nav bijis Ukrainā, un tikai daži viņa dzejoļi skar ukraiņu tematiku, taču ielas visā Ukrainā joprojām saucas viņa un citu krievu kultūras darbinieku vārdos — tas ir padomju impēriskās pagātnes mantojums. Hohoļivā, kur martā notika sīvas kaujas, tāpat ir pagodināti Antons Čehovs, Vladimirs Majakovskis un Aleksandrs Puškins. Ielu nosaukumu piešķiršana katrā lielpilsētā, mazpilsētā un ciemā ir tikai viens no impērijas instrumentiem, kā apzīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katrs ievērojama krieva vārds bija veids, kā nepieļaut ukraiņa vārdu. Ielu nosaukumi bija līdzeklis, kā izdzēst vietējo atmiņu.

     Taču Krievijas literatūras dižgari ir ne tikai aizdevuši savus vārdus valsts impēriskajam projektam. Daudz vairāk nekā ir vispāratzīts, arī viņu literārie darbi palīdzēja veidot, izplatīt un iesakņot Krievijas impērisko ideoloģiju un nacionālistisko pasaules uzskatu.
     Kaut vai Ļermontovs. Viņam krievu literatūrā ir noteikts rakstnieka, karavīra, siržu lauzēja un romantiska dzejnieka tēls. Viņš ir uzbūris idilliskas Kaukāza ainas, kas aizrāva viņa un arī daudzu citu slavenu krievu rakstnieku iztēli. Tāpat kā Puškins viņš traģiski gāja bojā divkaujā.
     Bet aiz XIX gadsimta sākuma romantisma slēpjas vēl kas — impērijas saltais tvēriens. Ļermontova visslavenākā poēma «Mciri» jeb «Novicis», kas sarakstīta 1839. gadā, ir kaukāziešu mūka, ko krievu armijas virsnieks saņēmis gūstā jau zēnībā, idillisks vēstījums. Poēmas galvenais pārdzīvojums ir bezcerības sajūta: Kaukāza tautu lepnā un dižā vēsture ir pagājusi un izgaisusi uz visiem laikiem, un galvenā varoņa nostalģija pēc zudušās pagātnes liecina, ka viņš pieder pie cilvēces uzvarētās puses. Agrīnā piedauzīgā dzejolī «Ulāne» Ļermontovs apraksta, kā krievu armijas kareivji kolektīvi izvaro sievieti; tekstā nav manāma nekāda līdzjūtība pret upuri. Cits darbs «Kaukāzietis» liek saprast, ka īstie kaukāzieši ir nevis vietējie, bet gan krievu zaldāti, kas iekaroja šo apvidu XIX gadsimta sākumā, — gluži tāpat padomju kareivji, kas bija nosūtīti iebrukt Afganistānā un okupēt to, sarunvalodā tika dēvēti par afgāņiem.

Miniatūra «Mariupoles bērni»

Mana Olenka strādā par brīvprātīgo ar bērniem. Vakar centrā ieradās bērni no Mariupoles. Prātīgi un neparasti pieklājīgi. Rakstu un raudu... Kad ņēma cepumu, nopietni jautāja, vai nav jāpadalās ar kādu, un, kad dzēra ūdeni no glāzītes, pēc dažiem malciņiem jautāja, vai drīkst izdzert visu... Lai kaut cik uzmundrinātu brālīšus, uzdeva jautājumus par dzimto pilsētu. Vecākais nopietni atbildēja «Pilsētas nav», bet jaunākais brālītis laipni un sirsnīgi aicināja «Jūs atbrauciet, jūra ir palikusi»... Tas sarāva manu dvēseli gabalos... Mariupole... Pilsētas nav... Bet jūra ir palikusi…

Majja Vajda

* * *

Satiku paziņu. Viņa ir psiholoģe, strādā programmā «Bēgļu rehabilitācija». Stāsta:
     — Atveda bērniņus no Mariupoles. Vāji, nerunīgi. Vairākus mēnešus pusbadā dzīvojuši pagrabos. Viņu vidū divi 10 un 7 gadus veci brālīši. Pasniedzu viņiem cepumus. Jautā:
     — Vai vēl kādam jāiedod?
     Ieleju glāzītēs ūdeni.
     — Vai drīkst izdzert visu?
     Cenšos iesaistīt sarunā:
     — Vai jums pietrūkst Mariupoles?
     Vecākais:
     — Bet Mariupoles vairs nav. Pilsētas nav.
     Jaunākais:
     — Taču jūra ir palikusi! Atbrauciet, jūra ir palikusi!
     Beigās psiholoģe gauži raud, bet bērni viņu mierina:
     — Kāpēc jūs raudat? Nevajag! Jūs taču nebombardē…

Dmitrijs Černiševs

PS. Vispār es esmu pret bērnu ekspluatāciju arī labos nolūkos, bet vai tad par matiem jāraud, kad galvu cērt nost. Pirmais ir tulkojums no ukraiņu avotiem, otrais — no krievu.

Piezīmes par tapetēm ar dažām atkāpēm

Valodnieki nenogurst atgādināt, ka lietvārds debates, kas cēlies no franču valodas vienskaitļa débat, ir daudzskaitlinieks. Nekādu citu pamatojumu, kāpēc tā, neesmu atradusi, izņemot to, ka vārds latviski nozīmē ‘pārrunas’, ko vienskaitlī lieto tikai neliterārā valodā. Vārdnīcās pamatforma ir dota tātad daudzskaitlī — debates.

     Vārdnīcās pamatforma ir dota daudzskaitlī arī lietvārdam tapetes, bet Latviešu valodas aģentūras valodas konsultantes stingri atbildēja, ka «šis vārds nav daudzskaitlinieks».
     Kāpēc lietvārds tapetes, kas (saīsināti citēju Konstantīnu Karuli) ir aizgūts no vācu Tapete (vsk.), pamatā latīņu dsk. tapēta (vsk. tapētum) ‘paklājs, sega’, kas ar grieķu valodas starpniecību laikam no irāņu valodām (G. F. Stenders vācu Tapeten tulko aprakstoši: «raibas drēbes jeb papīrs, ar ko sienas izgrezno»), tomēr netiek uzskatīts par daudzskaitlinieku, lai gan pamatojums ir pārliecinošāks nekā kaut vai tām pašām nelaimīgajām debatēm?
     Varbūt tāpēc, ka Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas ieskatā «daudzskaitlinieki (lietvārdi, kas parasti lietojami tikai daudzskaitlī) pēc to leksiskās nozīmes apvienojami vairākās grupās», bet tapetes īsti neiederas nevienā no tām. Citvalodu cilmes daudzskaitlinieki tur ir pieminēti tikai vienā grupā — «daudzu līdzīgu priekšmetu apvienojums vienā veselumā».
     Savukārt Latviešu valodas aģentūras valodas konsultanšu arguments, ka lietvārds tapetes nav daudzskaitlinieks tāpēc, ka «tam ir arī vienskaitļa forma», īsti neiztur kritiku — kā zināms, pastāv arī jau apzelētā debate, ar ko valodniekiem cīnīties. Tāpat skatīt iepriekš minēto formulējumu no Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas — daudzskaitlinieki ir lietvārdi, kas parasti lietojami tikai daudzskaitlī (tātad vienskaitļa formas pastāvēšana nav kategoriski izslēgta).
     Tomēr Latviešu valodas aģentūras valodas konsultantes neuzskata, ka ar tapešu vienskaitļa formu vajadzētu mētāties vai pat atzīt par terminu, kā tas pašlaik ir wallpaper ar nozīmi ‘the background image or set of images displayed on a computer screen’ tulkojumā. Viņas norāda, ka «lietojums šajā nozīmē, visticamāk, ir semantiskais kalks no angļu valodas termina» un «tam ir arī citi sinonīmi — darbvirsmas attēls; darbvirsmas fons; darbvirsmas fona attēls».
      Šajā sakarā pamanīju: neviens nešaubās, ka no franču mémoires aizgūtais lietvārds memuāri ir daudzskaitlinieks, taču datorikas terminos šis vārds dīvainā kārtā negaidīti parādās gan daudzskaitlī emuāri, gan vienskaitlī emuārs. Kādēļ? Nemaz nerunājot par to, ka vispār vēl nav izdevies atrast pietiekami ietilpīgu atbilsmi angļu blog ‘a regularly updated website or web page, typically one run by an individual or small group, that is written in an informal or conversational style’.
     Mans galavārds paliek, ka tapetes ir ‘sienu un griestu apdares materiāls’, un tāpēc, ka tas ir materiāls, pastāv tapešu gabals, sloksne vai rullis, nevis tapete (citādi — cik liels apjoms ir tapete, un kad jau sākas tapetes?). Kad lietot vienskaitli? Droši vien ir tādi gadījumi, kas man uzreiz nenāk prātā, kad vienskaitlis ir vajadzīgs. Tomēr tas nav vajadzīgs Latviešu literārās valodas vārdnīcā minētajā vienīgajā piemērā ar tapešu vienskaitli «Tapeti cieši piegludina sienai (..)». Tā ir tapešu sloksne. Turklāt es nekādā ziņā nesauktu tapešu sloksni par sleju, kā ir tālāk piemērā, jo manā uztverē lietvārda sleja pirmā nozīme ir saistīta ar teksta un grafikas izvietojumu publikācijās. Tāpat es katrā ziņā teiktu nevis «sienai», bet «pie sienas». Un tajā pašā Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir teikts, ka piegludināt nozīmē ‘mazliet nogludināt’, tā ka «cieši piegludināt» nemaz nav iespējams. Īsi sakot, tas vienīgais piemērs kopumā ir kaut kāds pārpratums.

PS. Piemēram, par mežģīnēm kaut kā neviens nešaubās, ka tas ir daudzskaitlinieks.

Kurš katrs vispārināmais vietniekvārds

Šķita, ka par angļu any atbilsmēm latviešu valodā visu jau ir pateicis Pēteris Ūdris rakstos «Tulkošana jebkā» un «Vietniekvārdu neatbilsme», kā arī grāmatas «Atbilsmes» nodaļā «Vietniekvārdi», tomēr izrādījās, ka vēl var parunāt arī par any daudzo atbilsmju nozīmēm latviešu valodā.

     Reiz frāzi «complements any surrounding» pārtulkoju ar «papildina katru interjeru». Labotājs pārlaboja par «papildina jebkuru interjeru», un uz aizrādījumu, ka labojums ir lieks, es saņēmu šādu paskaidrojumu.
     Here it could be argued that “ikvienu” could be used for the “any”, but not “katru”, which is used for perceivably countable occurrences and not non-specific any.
     Nu ko lai saka… Ja nu vienīgi šo to no pašiem latviešu valodas gramatikas pamatiem.
     Vispārināmo vietniekvārdu grupā ietilpst viss, katrs, ikkatrs, ikkurš, ikviens. Nosauktie vietniekvārdi norāda uz vispārinātu darbības vai stāvokļa subjektu vai vispārinātu kvalitatīvu vai kvantitatīvu priekšmeta pazīmi.
     Jā, ar vispārināmo vietniekvārdu katrs «norāda uz  i k v i e n u  no tiem 
v a i r ā k i e m, par ko ir runa vai kas minēti kontekstā, un pavisam šaurā konkrētā nozīmē uz  i k v i e n u  no minētajiem abiem (diviem)», taču tā NAV VIENĪGĀ vietniekvārda katrs nozīme. Piemēram, «a d j e k t ī v i s k i  lietots katrs un ikkatrs nozīmes ziņā līdzinās  i k v i e n s  n o  v i s i e m  un var apzīmēt  j e b k u r u  no kopuma izdalītu priekšmetu vai parādību.»
     Tāpat nevajag aizmirst par brīnišķīgajiem stabilajiem vārdu savienojumiem katrā laikā, katrā ziņā un katram gadījumam, «kur katrā nevar identificēt ar ikvienā».
     Interesanti, ka uzreiz aiz visām iepriekš minētajām vietniekvārda katrs definīcijām, kas ietver vietniekvārdu ikviens, ir teikts, ka vispārināmais «vietniekvārds ikviens izsaka vispārinātas personas jēdzienu», tāpēc uz interjeru to nevajadzētu attiecināt.
     Bet kas tad ir jebkurš? Tas ir nenoteiktais vietniekvārds ar nozīmi ‘vienalga, kurš’. Pie nenoteiktajiem vietniekvārdiem pieder kas, kurš, kura, kāds, kāda, ko lieto arī par jautājamajiem un attieksmes vietniekvārdiem. Nenoteiktais vietniekvārds kurš norāda gan uz personām, gan priekšmetiem un tiek lietots gan viens pats, gan kopā ar iepriekšēju kaut vai jeb un sekojošu katrs (kaut kurš, jebkurš, kurš katrs).

Mīti par Banderu: kā Ukrainas neatkarības cīnītājs kļuva par putiniskās propagandas bubuli

Sagatavoju tulkošanas prasmju paraugu — medija «The Insider» rubrikā «Vēsture» publicētā Broņislava Hmaras raksta tulkojumu no krievu valodas latviski. Attēlus un saites uz dokumentiem skatīt sākotnējā publikācijā.

Lielāko daļu kara Stepans Bandera bija ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē, bet viņa domubiedrus vajāja nacistu speciālie dienesti. Tomēr gan padomju, gan pēc tam putiniskā propaganda tieši Banderu attēlo kā visodiozāko hitleriešu rokaspuisi, bet banderieši, kas no vēsturiskiem zemessargiem transformējušies par kolektīvu sabiedrības iztēles augli, kļuva par ieganstu «speciālajai militārajai operācijai», kuras nolūks ir «denacificēt» Ukrainu. Šajā rakstā ir apkopots galvenais, kas jāzina par šo vēsturisko personu.

Nav zināms, vai Stepans Bandera būtu tik slavens, ja nebūtu Krievijas propagandas, kas viņu padarīja par zvaigzni visos televīzijas raidījumos par Ukrainu. Pašā Ukrainā Banderu uzskata par vēsturisku personību un neatkarības cīnītāju, sākotnējais banderiešu sveiciens «Слава Україні! Героям слава!» mūsdienās tiek lietots bez jebkāda nacionālistiska zemteksta.
     Tikmēr Krievijas propaganda turpina ražot mītus par «nacistu» Stepanu Banderu. SS divīziju «Galizien», kas Ukrainā tika izveidota no vietējiem brīvprātīgajiem, pasludināja par Banderas lolojumu, lai gan ne viņam, ne viņa domubiedriem ar to nebija nekāda sakara. Tāpat tiek plaši izplatīta vērmahta ģenerālmajora Reinharda Gēlena fotogrāfija, kas tiek uzdota par Stepana Banderas attēlu, kurš it kā pierāda, ka Bandera ir valkājis «fašistu formastērpu» un pat bijis apbalvots ar «vācu krustu». Gēlens un Bandera pēc izskata nav diez cik līdzīgi, bet publika platformās «Vkontakte» un «Odnoklassniki» tam nepievērš uzmanību.

Oleksija Arestoviča paziņojums visiem dzīves gadījumiem

Ukraiņu komiķa no Sumiem Fēliksa Redjkas draudzīgā šarža titri latviski.

Arestoviča paziņojums, ja sāktos kodolkarš
— Nekrītiet panikā, šodien Ukrainā uzsprāga divas atombumbas. Tas ir labi, jo Putinam kļuvis par divām atombumbām mazāk. Mūsu mediķi jau pabeidz zīmēt joda režģi pa Čerņihivas, Harkivas un Kijivas apgabalu. Uz sprādzienu epicentru mēs jau nosūtījām Juriju Bardašu, lai viņš kļūtu par atomsēņu producentu un aizsūtītu tās koncertturnejā pa Krieviju.

Citplanētiešu iebrukums
— Citplanētieši ir dezorientēti. Pilnīgi. Viņiem nav jaunāko apvidus karšu. Visa viņu «starpgalaktiskā armāda» maldās kaut kur pa Sumu mežiem. Vietējie iedzīvotāji jau pa gabaliņiem izvazā pamestos šķīvīšus. Teritoriālā aizsardzība pie Trostjanecas šodien ap 18 sagrāba «Nāves zvaigzni».

Melnais caurums ievelk Zemi
— Pārplīsusi Saule. Zemi ievelk melnais caurums. Pielej, lūdzu. Valsts ārkārtas situāciju dienests jau strādā pie starpgalaktiskās katastrofas likvidēšanas. Vienas divu diennakšu laikā iedzīvotājiem tiks izdalīti batuti, lai varētu pārvarēt šausmīgo gravitāciju.

Sātana atnākšana
— Uzbruka sātans. Jēzus tūlīt pat nodeva pilnvaras Zelenskim. Liels lūgums iedzīvotājiem: vērsieties pie erceņģeļiem ar prasību nekavējoties sniegt gaisa spēku atbalstu.

Uzbrukuši visi krievi
— Mums ir uzbrukuši truli visi 140 miljoni Krievijas iedzīvotāju. Kamēr mēs pārvaram kodoluzbrukuma, melnā cauruma, NLO un sātana atnākšanas sekas, tikt galā ar krieviem tika nosūtītas divas patruļpolicijas grupas. Liels lūgums, kam ir iespēja, ziedojiet puišiem rokudzelžu iegādei, vajag ļoti daudz rokudzelžu. Un nepārdzīvojiet. Viss būs labi. Sliktākajā gadījumā — ne.

PS. Beigās krievijai sarunās ar Ukrainu paliks tikai divas prasības: lai Putinu nesaukā par хуйло un lai Arestovičs nesmaida, kad informē par karadarbības gaitu.

Odesieši saka priekšā, ka nekad valsts, kuras ģerbonī ir vista, neuzvarēs valsti, kam ģerbonī ir dakšiņa

Tātad — kas man nepatīk citos Ukrainas Mikolajivas apgabala valsts pārvaldes vadītāja Vitālija Kima slavenā teiciena «Одесситы подсказывают, что никогда страна, у которой на гербе курица, не победит страну, у которой на гербе вилка» tulkojumos latviski.

     Pirmkārt, Odesas iedzīvotāji ir odesieši.

Ar izskaņām -ietis, -iete beidzas arī daudz lietvārdu, kas apzīmē personas pēc to  d z ī v e s  vai  d z i m t ā s  v i e t a s (..) Ja pie šās grupas piederošie personu nosaukumi attiecas uz personām, kas dzīvo ārpus Latvijas teritorijas, tad to nosaukumi beidzas ar izskaņām -ietis, -iete.

     Lai gan man nāk prātā personu apzīmējumi (gan ne pēc dzīves vai dzimtās vietas) ar citvalodu cilmes lietvārdu izskaņu -īts, piemēram, jezuīts, eremīts, erudīts un arhimandrīts, Mūsdienu literārās valodas gramatika personu apzīmējumu veidošanu ar šo izskaņu vispār neparedz.
     Otrkārt, jau esmu rakstījusi par kas un kurš atšķirīgo lietojumu latviešu un krievu valodā. No šejienes ņemu vērā šo visai loģisko Brigitas un Laimdota Ceplīšu atziņu, ka «ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums».
     Treškārt, tikai lietvārdam dakšiņa ir nozīme ‘galda piederums ar diviem, trim vai četriem paralēliem zariem ēdiena paņemšanai’. Lietvārdam dakša tādas nav.

PS. — Zini, Fima, es cenšos mazāk runāt krieviski.
— Kas ta nu, baidies, ka ukraiņi tev sados?
— Nē, baidos, ka krievi nāks mani atbrīvot.

Ukraiņu īpašvārdu atveide latviski

Man vienmēr likusies diezgan nožēlojama Valsts valodas centra darbība, kad apmēram reizi gadā izlec Māris Baltiņš, pasaka kādu nopietnu paziņojumu, taču pārējā laikā puse varbūt ir darbs, bet pārējais — darba imitācija. Arī tagad, kad lūdzu ukraiņu īpašvārdu atveides noteikumus latviski, Valsts valodas centra galvenais lingvists Agris Timuška tikai atrakstījās: personvārdus paskatieties personvarduatveide.lv (es paskatījos — tur ir 65 ukraiņu personvārdi), bet par konkrētiem vārdiem rakstiet uz konsultāciju. Neslēpšu, ka biju gaidījusi citu atbildi: ziniet, nav sagatavoti, bet mēs pie tā strādājam, domājam, ka tad un tad būs gatavs.

     Bet mums veicas — mums ir «Jāņa sēta», kas laipni atļāva publicēt savas ukraiņu valodas īpašvārdu transkripcijas vadlīnijas. Izmantojiet uz veselībām!

Bērni, mācieties interpunkciju!

Par kolu atstāstīšu īsu fragmentu no Vikipēdijas. Kolu lieto arī starp teikuma komponentiem. Šajā gadījumā aiz kola novietotais komponents paskaidro vai pamato pirms kola novietotajā komponentā izteikto domu, piemēram, «Atskrēju tevi lūgt: aizej uz konferenci šodien».

     Un te mazliet informācijas par uzrunu no 6. klases (!) mācību materiāliem.

Uzruna runā tiek atdalīta ar pauzi, rakstos — ar komatu.

     Tādā pašā veidā gramatikas likumi darbojas arī krievu valodā gan attiecībā uz kola lietošanu, gan attiecībā uz uzrunu. Un Vikipēdijā jau pat ir šķirklis «Русский военный корабль, иди на хуй», kur var paskatīties.

Business customer = klientorganizācija

Ņemot vērā katra vārda nozīmi un saskaņojumu vārdkopā, vārdkopa biznesa klients nozīmē jebkuru uzņēmuma klientu bez dalījuma vai ierobežojumiem. Kā zināms, business customer oficiālā atbilsme latviešu valodā ir klients juridiska persona, kas nešķiet sevišķi veiksmīga, tāpēc izmantoju pagaidām ne īpaši populāro salikteni klientorganizācija. Arī neizceļas ar sevišķu daiļskanību, tomēr ir vieglāk iekļaujams teikumā.

Rūpnīca un fabrika

Latviešu literārās valodas vārdnīcā norādītā lietvārdu rūpnīca un fabrika pamata nozīme ir vienāda (‘rūpniecības uzņēmums, kas pamatojas uz mašīnu sistēmas izmantošanu’), tomēr savulaik Latviešu valodas kultūras jautājumos Inese Ēdelmane ar atsauci uz Terminoloģijas komisiju ir norādījusi, ka šie vārdi tomēr nav absolūti sinonīmi.

«Tātad mūsdienu latviešu valodā par rūpnīcām būtu jānosauc visi tie uzņēmumi, kas ražo ražošanas rīkus un ražošanas līdzekļus, bet par fabrikām — tie rūpniecības nozaru uzņēmumi, kas ražo personiskā patēriņa priekšmetus un mājsaimniecības piederumus.»

     Turpat arī teikts, ka daudziem uzņēmumiem latviešu valodā ir savi tradicionāli nosaukumi, piemēram, pienotava, alus darītava, kas valodā noteikti jāsaglabā.
     Interesanti, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcā abu vārdu definīcija ir vienāda, bet piemēri gan ir doti saskaņā ar Inese Ēdelmanes minēto principu, piemēram, trikotāžas fabrika un sērkociņu fabrika, bet lauksaimniecības mašīnu rūpnīca.

Kamī

Vietnē Tezaurs.lv vietniekvārda kas šķirklī pie locīšanas lokatīva vietā ievilkta svītra, bet šķirkļa beigās ielikts normatīvais (?!) komentārs: «Literārajā valodā vietniekvārdam kas nav lokatīva formas, tā vietā tiek lietots apstākļa vārds kur, bet sarunvalodā un izloksnēs sastopama arī lokatīva forma kamī.»
     Aiz tā norādīts, ka šķirkļa avoti ir Latviešu literārās valodas vārdnīca un Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca. Šī nav vienīgā reize, kad, krustu šķērsu kaut ko meklējot, pamanu, ka Tezaurs.lv šķirkļa teksts neatbilst norādītajiem avotiem, par ko brīnos, jo avotu norādīšana taču nav obligāta: var rakstīt, ko grib, bet kāpēc ir jārada maldīgs priekšstats par citām vārdnīcām?!
     Nu tad, lūk, Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcā ir rakstīts: «(Gen. kà, Dat. kam, Akk.-Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ)». Arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā nekas nav svītrots: «kas, ģen. kā, dat. kam, akuz. ko, instr. ar ko, lok. kamī (apv.); vietn.».
     Bet vecās, labās Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas autori ir pārliecināti, ka bez kamī nemaz nevar iztikt.

632. §. kas ir vietniekvārds bez daudzskaitļa formām un bez īpašām sieviešu dzimtes formām. To loka kā norādāmo vietniekvārdu tas; ģen. kā, dat. kam, akuz. ko, instr. ar ko. Lokatīva rakstu valodā nav, bet dažās izloksnēs (piem., Valmierā, Trikātā, Raunā, Alūksnē u. c.) pazīst formas kamī (sal. liet. kamè), citur kamā, kanī u. c. Neviena no šīm izlokšņu lokatīva formām rakstu valodā nav ieviesta, bet aizstāta ar vietas apstākļa vārdu kur. 
Kā nepieciešamu un trūkstošu lokatīva formu arī literārajā valodā varētu lietot daļēji jau pazīstamo izlokšņu formu kamī, piem.,  k a m ī  lai ielej?  k a m ī  lai ietin?  k a m ī  mērcēsim? Gadījumos, kad runa ir par priekšmetiem (šaurākā nozīmē), var lietot arī kur (piem., kur lai ielej?), kā palaikam mūsdienās arī dara, bet nevar iztikt bez vietniekvārda kas lokatīva, kad runā par personām, piem.,  k a m ī  tu esi iemīlējies? (bet ne — kur iemīlējies?).

Mans rūpals un kolektīvā aizmāršība

Vispār es nesekoju līdzi Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta sabiedriskajai darbībai, bet, kad nu reiz tas ir izdarījis kaut ko patiešām svarīgu un vērtīgu, šī ziņa sasniedz visdziļākos nostūrus. Lai gan pats Latviešu valodas institūta pārstāvis latviešu valodu diez cik labi neprot («Šonedēļ dalāmies ar vārdu»), atgādinātais vārds rūpals ir patiešām ļoti vajadzīgs. Es pilnīgi nesaprotu, kā tā varēja notikt, ka mēs vairs ikdienā rūpalu nelietojam, jo būtībā bez rūpala galīgi nevar iztikt.

     1921. gadā Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisija noteica lietvārdu rūpals par atbilsmi krievu промыселъ un vācu Gewerbe. Tāpat uzskatīja arī Jānis Endzelīns: «Kr. прoмысeл var tulkot latviski ar vārdu rūpals (kâ veikals)». Jēkaba Dravnieka Angļu–latvju vārdnīcā (1924) viena no business atbilsmēm ir rūpals.

     Tāpēc jo vairāk izbrīnīja, ka mūsdienās tā vairs nav. Piemēram, Termini.gov.lv ir minēts ļoti daudz business atbilsmju (uzņēmējdarbība, uzņēmums, darbs, darījums, komercdarījums, komercdarbība, komercija, nodarbošanās, tirdzniecība, profesija, tirdzniecības uzņēmums, tirdzniecības firma, pienākums, darījumdarbība, saimnieciskā darbība), bet rūpala to vidū nav. Šīs vārdnīcas ieskatā vienīgais angļu valodas vārds, kam atbilst rūpals, ir trade.

     No Periodika.lv un Gramatas.lndb.lv var uzzināt, ka gan kara, gan padomju laikā rūpalu ļoti plaši lietoja oficiālajos dokumentos un arī vārda nozīmes bija skaidras.

rūpals — 1) nodarbošanās ar kādu amatu, balstoties uz pilsoņu individuālo darbu (piemēram, sīksaimniecībā, mājamatniecībā, lauku sīkražošanā, sadzīves pakalpojumu sniegšanā); 2) sīks rūpniecības, amatniecības uzņēmums; 3) rūpniecības uzņēmums vai rūpniecības uzņēmumu kopums, kas nodarbojas ar izejvielu ieguvi 

     Kā redzams, neviena nozīme nav ne pārnesta, ne negatīva, bet tādas domas var rasties krievu valodas ietekmē, jo «Викисловарь» atzīst, ka vārdam промысел sarunvalodā ir pārnestā nozīme ‘занятие чем-либо предосудительным (воровством, мошенничеством и т. п.)’, lai arī minētajā avotā šāda lietojuma piemērs nav dots.
     Tagad sēžu un turpinu nosirmot par visām neskaitāmajām reizēm, kad savā tulkošanas rūpalā locījos kā zutis uz pannas, lai ar Termini.gov.lv dotajām 15 business atbilsmēm aprakstītu, piemēram, jauno māmiņu «Etsy» veikalus, kad vienīgais vārds, kas man bija vajadzīgs, bija rūpals.
     Un varbūt vārda rūpals pilnīgā izzušana no oficiālās leksikas ir viens no iemesliem, kāpēc valsts nodokļu sistēma ir padarījusi neiespējamus individuālos rūpalus.