«Anybody seen my baby?»

Mani pirmie ziloņi. DĀR

Tomēr interesantas tās pamatskolas mācību grāmatas. Piemēram, par vajadzības izteiksmi tur ir teikts šādi.

Parasti tiek lietoti vajadzības izteiksmes vienkāršie laiki. Laiku norāda palīgdarbības vārda būt laika forma. 

Vienkāršā tagadne	Vienkāršā pagātne	Vienkāršā nākotne
Skolēniem ir jāmācās.	Skolēniem bija jāmācās.	Skolēniem būs jāmācās.

Palīgdarbības vārdu ir bieži izlaiž, proti, teikumos, kuros nav minēts palīgdarbības vārds, parasti tiek lietota vienkāršā tagadne.

Vai par īstenības izteiksmes darāmās un ciešamās kārtas saliktajiem laikiem.

Īstenības izteiksmes darāmajā kārtā saliktos laikus veido no palīgdarbības vārda būt tagadnē, pagātnē un nākotnē un darāmās kārtas tagadnes lokāmā divdabja ar izskaņu -usi, -usies vai galotni     -is, -ies. 

Īstenības izteiksmes ciešamajā kārtā saliktos laikus veido palīgdarbības vārds būt tagadnē, pagātnē un nākotnē un ciešamās kārtas pagātnes lokāmais divdabis ar izskaņu -ts, -ta. 

Ja saliktajos laikos gan darāmajā, gan ciešamajā kārtā palīgdarbības vārds būt ir tagadnes trešajā personā ir, tekstā to mēdz izlaist.

Bet vai jūs vispār vienkāršā publiskā tekstā esat redzējuši šo palīgdarbības vārdu ir? Kad viss vēl tika drukāts uz papīra, vārda izlaidumu varēja saprast, jo tas patiešām veido vietas ietaupījumu, kur var papildus ierakstīt kaut kādus faktus, taču kamdēļ tas ir vajadzīgs tagad? Nu labi, varbūt pusi iztrūkumu attaisno stilistiska vēlme izvairīties no ir pārdaudzuma tekstā. Bet kopumā?