pāris rindkopu tomēr jāuzraksta. Ievēroju, ka grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ietekmīgais garīdznieks un domātājs Teofans Prokopovičs (1681–1736) ir nosaukts par Feofanu. Ir jau mums tā fonētiskā atveide un tādas lietas, tomēr jāskatās, no kuras valodas atveidot. Kā zināms, tas bija Prokopoviča pieņemts vārds, un parasti pieņemtus vārdus izvēlas ar kādu jēgu un nozīmi. Vārds Феофан ir grieķu cilmes: tas ir cēlies no Θεοφανής (transliterācija latīņu grafētikā — Theofanēs), kas nozīmē ‘Dieva parādīšanās’ (no theos — Dievs un phaínō — parādīties, spīdēt). Šis vārds tika plaši lietots Bizantijā, pareizticīgo tradīcijā un tiek lietots arī mūsdienu Grieķijā. Tas ir iekļauts grāmatā «Grieķu īpašvārdu atveide latviešu valodā: jaungrieķu valoda», kur tā atveide no sengrieķu valodas ir norādīta Teofans, bet no jaungrieķu valodas — Teofanis. Kad vietnē Periodika.lndb.lv pētīju, kā citiem ir gājis ar vārda Teofans atveidi, uzdūros smieklīgam un pamācošam gadījumam ar citu Teofanu — svētbilžu, miniatūru un fresku gleznotāju Teofanu Grieķi (ap 1340–ap 1410), kas parāda, ka pieņemto vārdu akla fonētiskā atveide var sagrozīt pat visvienkāršākos vārdus. 1960. gadā padomijā atzīmēja svētbilžu un fresku gleznotāja Andreja Rubļova 600. dzimšanas dienu, 1966. gadā nāca klajā Andreja Tarkovska mākslas filma par gleznotāju, kā arī darbaļaudis reizumis tika aicināti apceļot «dzimto zemi», piemēram, senatnīgo Novgorodu. Līdz ar to Latvijas presē bija iemesls pieminēt Rubļova skolotāju Teofanu Grieķi, taču, lai gan varētu domāt, ka tolaik partija modri uzraudzīja katru izteiku, viņš tika saukts visdažādākajos vārdos, piemēram, Feofāns Ikoņņiks Grečins, Teofans Greke, Teofāns Greko, Teofans Grieks un Feofans Greks.
