Uzreiz pateikšu, kas tā nav — šķērssvītra nav rakstzīmes nosaukums. Ne /, ne \, nedz arī | nav šķērssvītra. Jau samērā pasen latviešu rakstu valodas lietotājiem ir izdevies vienoties, ka / nosaukums ir slīpsvītra. Tāpēc ir ļoti nepatīkami ieraudzīt «Microsoft» šķirkli slash command, piemēram, /who, /wiki, kam latviskā atbilsme ir komanda ar šķērssvītru.* Tomēr «Microsoft» saskarņu virkņu tulkojumu meklēšanā var redzēt, ka turienes datoriķi ir konsekvences maniaki un viņiem ir termins forward slash — uz priekšu vērstā slīpsvītra un backslash — atpakaļvērstā slīpsvītra. Taču valodniecībā pilnīgi pietiek ar slash — slīpsvītra. Lai gan rakstzīmei \ latviešu rakstu valodā nav nekādu funkciju, tā mums katru dienu rēgojas pirkstu galā uz tastatūras, tāpēc nosaukums ir vajadzīgs arī tai. Ir tikai loģiski, ka arī tā tiek nosaukta par slīpsvītru, piemēram, par atpakaļvērsto slīpsvītru, otrādo slīpsvītru, atsprāklenisko slīpsvītru, vai varbūt kādam vēl kaut kas trāpīgāks ienāks prātā.
| nosaukums ir cēsūra — neko izgudrot nevajag. Tās funkcija mūsdienu latviešu lietišķajā rakstu valodā ir pārņemta no interneta angļu valodas — tā kalpo par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nosaukt | par taisnsvītru (pretstatā slīpsvītrai) tāpat šķiet maldinoši — arī horizontālas un slīpas līnijas taču ir taisnas. Vēl par dažiem rakstzīmes | aspektiem esmu jau rakstījusi iepriekš.
Šķērssvītra ir svītra, kas ir paralēla virsmas platumam vai slīpa pret to. Attiecīgi grafētikā tā ir horizontāla līnija, kas vai nu savieno divas citas līnijas kā lielā burta A vai H vidū, vai šķērso vienu līniju kā mazajā burtā e vai f. Tas ir burta zīmējuma, sākot no rokraksta līdz datorrakstam, apraksta termins gan angliski, gan latviski. 1965. gadā izdotajā grāmatā «Veclatviešu rakstu valoda» Arturs Ozols šādi apraksta, iespējams, pirmo un vienīgo latviešu ligatūru: «Divkāršais t (t. i., tt) sastopams tikai ar šķērssvītru, kas vilkta pār otru komponentu.» 1932. gadā izdotajā grāmatā «Dzīves māksla» Valdemāra Kārkliņa redakcijā plaša nodaļa ir veltīta grafoloģijai, kurā savukārt vispusīgi aplūkotas šķērssvītru rakstības īpatnības. Arī mūsdienu grafologi raksta par šķērssvītrām tieši šajā nozīmē.
Lai gan «Google» MI to mīlīgi dēvē par krustlīniju, Tezaurs.lv neatzīst, ka mums vispār būtu tāds vārds, savukārt šķērssvītra ir visai populārs latviešu valodas vārds ar stabilām nozīmēm.
* Milzīgs paldies tam labajam cilvēkam, kas uztur Akadterm.lv — lietotājiem nesalīdzināmi draudzīgāku vietni nekā Termini.gov.lv.
Jaunajā gramatikas grāmatā ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā bieži veidojas īpašības vārdu pāri ar piedēkli -isk- un -īg-, kas ir semantiski tuvi, tomēr izsaka dažādas nozīmju nianses. Ar -isk- darinātie īpašības vārdi izsaka atbilstību kādai vispārinātai pazīmei, tam, kas ir raksturīgs ar motivētājvārdu nosauktajai personai, būtnei vai priekšmetam. Savukārt atvasinājumi ar piedēkli -īg- apzīmē no motivētājvārda nozīmes abstrahētu aktīvu īpašību. Aldis Lauzis iksī ir devis skaidrojošu piemēru: «Dzejolis, kas dziļi atklāj autora personību, ir personīgs. Dzejolis, kas ir Jāņa paša rakstīts, ir Jāņa personisks dzejolis.» Manā uztverē šī robežšķirtne ir visai netverama. Šķiet, tikpat apjukuši ir bijuši arī Latviešu literārās valodas vārdnīcas sastādītāji, kuri īpašības vārdiem personīgs un personisks ir piešķīruši katram pa trim nozīmēm, kas faktiski pārklājas.
Jau 1965. gadā izdotajā pašā pirmajā «Latviešu valodas kultūras jautājumu» laidienā Mērija Saule-Sleine secina: «Formas personisks un personīgs tātad jau senāk lietoja un vēl joprojām lieto nediferencēti, turklāt praktiski šo abu formu nozīmju šķiršanai kaut cik liela svara nebūtu. Mūsdienu latviešu literārās valodas attīstības gaita apliecina, ka forma personisks kļuvusi par dominējošu.»
Tāpat grāmatā «Valodas kultūra teorētiskā skatījumā» (1993) Inta Freimane raksta: «Paronīmi, kam zudusi nozīmes atšķirība, kļūst par variantiem, no kuriem viens ir uzvarējis, bet otrs pamazām zūd. Piemēram, pašreiz ir tendence zust vārdam personīgs, atdodot vietu otram — personisks, to sāk lietot visos gadījumos.»
Tā kā pašlaik populārākajās latviešu valodas skaidrojošajās vārdnīcās dotās abu formu nozīmes joprojām faktiski pārklājas, katrs autors intuitīvi izvēlas viņaprāt piemērotāko un robeža starp personisks un personīgs turpina kļūt arvien netveramāka.
PS. Tie, kam autoritāte ir Jānis Endzelīns, ziniet: Mērija Saule-Sleine apgalvo, ka viņš ir lietojis tikai īpašības vārdu personisks.
