Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Pasludinu jūs par vīnu un sieru

Spēlē «Stulbs un vēl stulbāks» tautu vienmēr uzvar Valsts valodas centrs. Es gaidu, kad mēdekļi pastāstīs par kādu pētījumu, kurā konstatēts, ka viss vidusmēra latvieša vārdu krājums ir 300 citvalodu kalku, kad no apakšas ikdienišķi pieklauvē Valsts valodas centrs ar paziņojumu: «latviešu valodas eksperti lēmuši, ka vārds karavīrs tagad būs arī sieviešu dzimtē — karavīre».

     Tieši cik stulbam ir jābūt, lai nesaprastu, ka, kaut gan lielākajai daļai personu apzīmējumu uz gramatisko dzimti norāda tikai gramatiskas vai derivatīvas pazīmes, ir personu nosaukumi, kuriem dzimtes atšķirības realizējas, apvienojoties vārda morfoloģiskajām pazīmēm ar vārda leksisko nozīmi — dzimtes opozīcija jau ir ietverta vārda leksiskajā nozīmē, bet gramatiski noformēta ar attiecīgām galotnēm. Šādu vārdu nav daudz. Tie ir vārdu pāri, kas apzīmē radniecību, piemēram, tēvs — māte, dēls — meita, brālis — māsa, znots — vedekla, vīrs — sieva.
     Kādām klapēm uz acīm ir jābūt, lai nesaskatītu atšķirību starp dzimti, kas izteikta ar galotni, un dzimti, kas ietverta leksiskajā nozīmē, un vēl vīzdegunīgi kladzinātu, ka, ja tauta pieņēma mērs — mēre un tulks — tulce, gan jau pieņems arī šo.
     Zīmīgi, ka vecās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori tikai apraksta faktu, ka pastāv personu nosaukumi, kuru dzimti nosaka ne tikai galotne, bet arī leksiskā nozīme, taču jaunās autoriem jau ir aizdomas, ka Valsts valodas centra tumsoņi neliksies mierā, kamēr nebūs visu pārtaisījuši pēc sava ģīmja un līdzības. Ne velti jaunajā gramatikas grāmatā ir iekļauts tālāk citētais paragrāfs, kam līdzīga nav vecajā gramatikas grāmatā.

663. §.

Īpašu grupu veido personu nosaukumi, kuru leksiskajā nozīmē jau ir ietverta piederība pie viena vai otra dzimuma, piemēram, karavīrs, valstsvīrs, runasvīrs, medicīnas māsa (arī citi šīs profesijas paveidu nosaukumi — virsmāsa, operāciju māsa, diētas māsa, pediatrijas māsa u. tml.), vecmāte. Šiem lietvārdiem ar galotnes maiņu piešķirt citu dzimti nav iespējams, un tas rada neērtības to lietošanā (Pūtele 2005: 75). Profesiju nosaukumus reglamentējošos dokumentos vārdi vecmāte un medicīnas māsa (arī šīs profesijas paveidi) doti tikai sieviešu dzimtes formā (PK 2007).

     Bet kā gan mēs varējām cerēt, ka Valsts valodas centra tumsoņi mēdz ielūkoties gramatikas grāmatā vai ka viņiem piemīt tīri sadzīviska attapība, lai intuitīvi apjēgtu šo vienkāršo patiesību.