![]() |
Pēc lietus |
«Profesora J. Endzelīna atbildēs» tas ir paskaidrots šādi.
«Personisko pronōmenu instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājās tikai pēc instrumentāļa prepozicijas «ar»: ar manim, ar tevim, ar sevim. Tikai vēlāk, kad instrumentāļi panīka un formas ziņā sakrita ar akuzātīvu, arī šīs pronōmena formas (manim, tevim, sevim) nesajuta vairs kā instrumentāļus un tās varēja likt pēc visām prepozicijām: ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, zem, apakš utt. manim, tevim, sevim blakus akuzātīva formām: ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis. Tagad rakstu valodā abas formas atzīstamas par pilntiesīgām, tā ka var teikt: ar manim (vai: ar mani) tu nejoko! bez tevim (vai: bez tevis) man nebūs dzīves! viņš uz sevim (vai: viņš uz sevi) vien lūkojas.»Un, kā saka, tas vēl nav viss: senākās vienskaitļa instrumentāļa formas manim, tevim un sevim var izmantot arī par datīvu, piemēram, «Manu nabaga taurenīt: uz spārniņiem guļ tevim rasa» (Rainis), lai gan «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika» atzīst, ka «no mūsdienu literārās valodas viedokļa šāds datīvs uzskatāms par dialektismu».