Steidzami un vienprātīgi

Vakara promenāde Padangā, Sumatrā

Jūnija sākumā šaubījos, vai tik nesāku par agru nodarboties ar kalendāriem, jo Saeimai ir niķis gada beigās kaut ko pamainīt likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām». Tas ietekmē daudzu kalendāru saturu, kur veidotāji ir vēlējušies šīs dienas norādīt. Un tiešām, tā arī notika, turklāt tikpat savādi, kā ar veco ļaužu pārtapšanu par senioriem.
     Vēl pirms dažiem gadiem priekšlikums pasludināt 7. novembri par Robežsargu dienu un 5. decembri par Policijas darbinieku dienu netika uzņemts ar ovācijām. Lai kas svarīgs šajos datumos būtu noticis 1918. un 1919. gadā, daudziem atmiņā ir padomijas svinamās dienas. Nu tās ir aizmirstas un Latvijas Republikas jaunās atzīmējamās dienas šajos datumos ar likumu ir klāt. Izlasīju Saeimas sēdes stenogrammu, lai uzzinātu, kas tāds ir noticis 2015. gada 22. oktobrī, ka 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šis jautājums ir pēkšņi jāizlemj, bet neko tādu neuzzināju — tikai steidzamības kārtā un apbrīnojamā vienprātībā.
     No vienas puses, es saprotu, ka laika gaitā visās gada dienās droši vien ir noticis kaut kas svinēšanai nepiemērots un, ja visu laiku atskatīsimies uz padomiju, tad no tās vispār nekad netiksim vaļā, bet, no otras puses, vai padomijas svētku stafetes kociņa saņemšana nav tieši tas, nevis stafetes kociņa saņemšana pār padomijas galvu?