Par toni un vārdšķirām

Vēl no Padangas promenādes ainiņām. Indonēzija

Man šķita interesants Ingmara Zemzara sacerējuma virsrakstā ««Radošums» ir modes nevārds. Ko likt vietā?» pieteiktais mēģinājums kaut ko piedāvāt valodas praksei, tāpēc nolēmu rakstu izlasīt. Vispār man bieži ir grūti lasīt to, ko citi raksta par latviešu valodu. Parasti man visvairāk traucē vīzdegunīgais tonis un kļūdas tekstā. Nu un šis izrādījās kā parasti.
     Pirmkārt, īsti nekas lietderīgs vietā nav piedāvāts, ja par tādu neuzskata svešvārda izmantošanu. Literārā redaktore Guna Kalniņa lekciju cikla «Pareiza un moderna rakstu valoda» ievadā izjusti apgalvo: «Dzīvo tā valoda, kurā var runāt par visu. Latviešu valodā var runāt par visu.» Lai arī man nav nekādu iebildumu pret svešvārdiem pašiem par sevi, sanāk, ka par dažiem pamatjēdzieniem tomēr nevar.
     Ingmara Zemzara raksta galveno daļu aizņem augstprātīgs pieņēmuma apraksts, ko varētu būt domājis lietvārda «radošums» radītājs, kaut gan to, kāpēc šī forma ir nepareiza, var pateikt, nevienu neapvainojot «drosmē neapzināties savu nekompetenci». Un, nē, es to neuztveru personiski — uz vārda «radošums» autortiesībām nepretendētu pat tad, ja tas būtu labs, pareizs un iederīgs, kā arī neesmu čakla šī vārda lietotāja, bet gan jau kādu reizīti ir kaut kur iesprucis.
     Otrkārt, raksts ir pārāk īss, lai tajā būtu vieta nekonsekventai terminoloģijai, tāpēc ir kaitinoši, ka vārdšķiru nosaukšanai ir izmantoti gan svešvārdi, gan latviski termini, piemēram, ir runa par verbiem un adjektīviem, kā arī par lietvārdiem un divdabjiem.
     Vikipēdija paskaidro, ka latviešu valodā izšķir šādas vārdšķiras: lietvārdus, darbības vārdus, īpašības vārdus, vietniekvārdus, apstākļa vārdus, skaitļa vārdus, partikulas, izsauksmes vārdus, prievārdus un saikļus, taču valodnieks Jānis Endzelīns ir sacījis:

«Daži latviskie gramatikas termini, piem., darbības v., īpašības v., neatbilst precīzi attiecīgo vārdu šķiru nozīmei. Tâ, piem., sēšana, pļaušana īsteni taču apzīmē darbību, bet pieskaitāmi substantīviem, ne darbības vārdiem, slinkums, laiskums apzīmē īpašību, taču tie nav īpašības v., bet substantīvi, turpretim tādus vārdus kâ gulēt, sēdēt, slinkot, kas apzīmē stāvokli, ne darbību, saucam tomēr par darbības vārdiem. Tāpēc labāk lietāt latīniskos nosaukumus (verbs, adjektīvs), jo tie, mazākais, nemodina aplamus jēgumus.»