Esmu Dziesmu svētku kolektīvu vaimanātāju komandā

Man jau likās, ka esmu izložņājusi visus cienījamā fotogrāfa krājumus, bet tad pēkšņi atrodu ko tādu…

Jau daudzus gadus es ciešu no masu psihozes nozarē izvairīties no lietvārda kolektīvs lietošanas tāpēc, ka tas Latvijā ir ienācis kopā ar padomju varu. Tagad var tikai minēt, kas būtu ienācis, ja padomijas nebūtu, bet kaut kas jau nu nāktu, jo ar «pulkā eimu, pulkā teku» droši vien nepietiktu tik un tā, tāpēc ka mainās pašas reālijas.
     Vispār interesanti, ka daudzu vārdu, kas ir domāti ‘cilvēku grupas, kam raksturīgs kopējs uzdevums, kopēja darbība un savstarpēja palīdzība, kontaktu pastāvīgums, noteikta organizācija; cilvēku, kurus saista kopēja darbība (piemēram, vienā un tai pašā uzņēmumā, iestādē)’ apzīmēšanai, pamatnozīmes ietver arī kādu militāro terminu.
     Par laimi, kolektīvam tādas nav, taču tāda ir jaunmodīgajam kolektīva aizstājējam komanda, ar ko tagad savukārt angļu valodas ietekmē mēdz apzīmēt darba kolektīvus. Man bieži ir darīšana ar tekstiem, kur, piemēram, ar our team ir domāts tieši ‘uzņēmuma kolektīvs’, bet es, visiem trauksmes zvaniem galvā džinkstot un sevi nicinot, rakstu mūsu komanda. Jo divu svešvārdu cīņā uzvar kalks, pat ja patiesībā es dodu priekšroku vārdiem bez militārām un sportiskām nozīmēm, ja nav runas par šiem tematiem. Tādās, lūk, mokās rodas visi šie prastie «aicinām mūsu komandai pievienoties» un «komandas saliedēšanas pasākumi».