Kad ļoti vajag atšķirt sakāmvārdus no parunām,

Degunradzis uz putniņa fona Botsvānā

bet ir pieejams tikai viss plašais internets, nevis tieši 4. klases mācību grāmata, kur, pēc tā paša interneta ziņām, tas ir skaidri aprakstīts.
     LLVV parunas un sakāmvārda nozīme ir aprakstīta pārāk miglaini, lai es no šiem aprakstiem spētu skaidri atšķirt, kas ir kas.
     Sakāmvārds (folk.) ir tautā izplatīts kodolīgs, parasti pārnestā nozīmē saprotams, izteiciens, kas ietver vispārinātu spriedumu par parādībām sabiedrībā, cilvēku attiecībām, morāles, sadzīves normām.
     Paruna (folk.) ir tautā izplatīts, parasti pārnestā nozīmē saprotams, izteiciens, kas ietver kāda objekta, darbības norises vai apstākļu raksturojumu.
     Turklāt interesanti, ka parunai otrā nozīme ir norādīta sakāmvārds, bet sakāmvārdam nav otrās nozīmes. Tāpat mulsina norāde (folk.). Kā tad ar izteicieniem, kuru autorība tiek piedēvēta konkrētām personām, bet kas ir folklorizējušies? Nu varbūt smalkākie citāti no «Limuzīna Jāņu nakts krāsā» vēl nav ne sakāmvārdi, ne parunas, taču, piemēram, «Kad esi Romā, dari kā romieši» tomēr nebūtu pareizi saukt par itāliešu teicienu, vai ne?

Bet no Latvijas Bībeles biedrības 2003. gada 17. jūlijā apstiprinātā saīsinājumu saraksta var uzzināt, ka Bībelē ir sakāmvārdu, nevis parunu nodaļa. Savukārt par velti pieejamajā Bībeles tulkojumā ir minēti sakāmvārdi
     «Tādēļ ir cēlies šāds sakāmvārds: vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?»
     «Tēvutēvu sakāmvārds saka: no bezdievīgiem iziet bezdievība.»
     «Un viņš sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas.»
     «Tu mūs dari par zobgalīgu sakāmvārdu starp tautām, un svešas tautas par mums krata galvu.»
     «Es uzvilku sev par sēru apģērbu maisu, bet es kļuvu viņiem par zobgalīgu sakāmvārdu.»
     «Es griezīšu savu vaigu pret šo vīru, pārvērtīšu to par brīdinātāju paraugu un sakāmvārdu un izdeldēšu to no Savas tautas vidus, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.»
     un arī parunas
     «Cilvēka bērns, kas tā pie jums Israēla zemē par parunu, kad jūs sakāt: dienas paiet, tā paiet arī visas redzētās parādības?»
     «Bet tagad es esmu kļuvis par viņu apdziedāšanas dziesmu, es esmu kļuvis par parunu starp tiem.»

Teodors Zeiferts (1865–1929) «Latviešu rakstniecības vēsturē» ir definējis parunas un sakāmvārdus.
     Parunas ir sastinguši, stereotipi teicieni, kas zīmīgā gleznā ietver kādu raksturojumu, padara runu par spēcīgu, uzskatāmu, iespaidīgu. Tos mēdz dēvēt arī par idiomām. Tie ir formālas dabas un der vienīgi par izteiksmes līdzekļiem; patstāvīgu domu, novērojumu vai mācību tie neizsaka. Parunas izaug no tautas īpatnīgās dzīves, stāv sakarā ar tautas dabiskiem apstākļiem un nav palaikam, apzīmējot to pašu saturu, tulkojamas vārdu pa vārdam citās valodās.
     Sakāmi vārdi uzrāda saturā un izteiksmē vairāk patstāvības nekā citi brahiloģismi. Tie ir īsi, precīzi izteicieni, kas ietver sevī kādu dzīves novērojumu vai gudrību. Mīklām tie līdzinās tanī ziņā, ka tanīs aiz tiešās vārdu nozīmes palaikam meklējama kāda cita, bet atšķiras no tām ar to, ka mīklās meklējamais iztulkojums noved pie konkrēta priekšmeta, bet sakāmos vārdos pie dziļākas abstraktas domas. Abi šie burtniecības veidi nodarbina galvenā kārtā prāta spējas, sakāmos vārdos ne tik daudz attapību, kā nosvērtu pārbaudu un gudrību.

1928. gadā pirmo reizi grāmatā publicētajā V. J. Gregri romānā «Latvijas karalis» (Paldies Imantam Ločmelim!) katrai nodaļai ir epigrāfs. Daži no tiem ir nodēvēti par parunām.
     Ja kaķiem būtu spārni, tad vi​siem zvirbuļiem būtu jāmirst. Veca paruna
     Neuzroti bikses, kamēr neesi pie upes. Turku paruna
     Ēd pomidoru, un sieva tev dzem​dēs dēlu. Ķīniešu paruna
     Sava bēda nabagam, sava ba​gātam. Latv. paruna
     Starp sievietes «jā» un «nē» nav vietas adatas spicei. Spāniešu paruna
     Taču grāmatas 1989. gada izdevuma priekšvārdā filoloģijas zinātņu doktore Ingrīda Hiršentāle norāda, kas tas ir neprecīzi — šie visi esot sakāmvārdi.

Īsi sakot, no izlasītā daudz gudrāka nekļuvu, lai vienmēr varētu muļķudroši atšķirt sakāmvārdus no parunām.

Pēdējais līdzeklis — vēstule valodniekam Aldim Lauzim. Viņa viedoklis ir tāds, ka paruna (kā jau runa) ir vismaz vesels teikums, turpretī sakāmvārds (vārds iepretim runai) — vārdkopa vai kas cits par teikumu mazāks.

Kāpēc viņa definīcija it kā ir pretrunā ar vispārpieņemto viedokli, ka sakāmvārds ir ar jēgu un morāli, bet paruna — salīdzinājumi un raksturojumi? Tāpēc, ka vienīgais skaidri definējamais nošķīrums ir mans minētais gramatiskais, paskaidroja A. Lauzis.